Paplašinātā meklēšana

ķil˜da,

1): lielu ķildu cēlējiņa BW. 23781, 7; ‡

2) "?": tāds dumpis jūŗas ķildai pielīdzinājams, kas gar klints sienām dauzās Pēt. Av. III, 247.

Avots: EH I, 702

ķil˜da, der Streit, Zank, Händel: ķildu celt, sākt, Streit anfangen; ķildu turēt, handern. [Beruht wohl auf liv. kildø nust ("Späne heben), Händel anfangen."]

Avots: ME II, 380

‡ ķildavnieks PV., ein zänkischer Mensch.

Avots: EH I, 702

izplenstiês, sich ver -, ausbreiten: tā izplendās pār visu tik bagātuo leišu un latviešu gara mantu RKr. X, 13. milzenim svārki izplendās, cēlās Wid. tie daudz tālāku izplenžas RKr. VIII, 11. drīz viņa (ķilda) izplensies pa visu zemi Lautb. [Vgl. li. išsplendu "werde breiter".]

Avots: ME I, 782

jàuceklis, Bers., C.,

1) ein Mensch, der überall Verwirrung anrichtet
Hr.: jauceklis ir, kas jauc Bers., C. jauceklis - tāds, kas mīl visu sajaukt, citu lietās jaukties iekšā, sacelt nemieru, ķildas A. XV, 1, 408. šis puisis viņiem tas jauceklis, dieser Junge streut den Samen der Zwietracht unter ihnen aus, er ist der Unruhestifter Hug. Mag. II, 1, 72. tu tik esi tāds mūžīgs jauceklis: kuo es nuolieku, tuo tu izjauci A. - Rahden;

2) ein Mischmasch Nötk. n.
A. XV, 1, 92. luga nee̦suot ne˙kas cits kâ jauceklis nuo vis˙prastākiem cirkus skatiem DL.

Avots: ME II, 97

‡ ķilduonis Birk. Sakämv. 72, = ‡ ķildavnieks.

Avots: EH I, 702

ķil˜dus Gr. - Essern, Smilt., = ķilda.

Avots: ME II, 380

I ķirza Lös. n. Etn. IV, 66, = ķimpa, ķilda, ķibele. Der Plur. ķirzas, Nergeleien AP. n. U.

Avots: ME II, 386

‡ knãbãcis Smilt., ein kleines Kind: knābāčus uz skuolu sūtuot Seibolt Pirmā ķilda 2. Vgl. knabācis.

Avots: EH I, 629

nemiêrs [aruss. немир "вражда"],

1) der Unfriede; die Unzufridenheit, der Aufruhr:
miers baŗuo, nemiers puosta. mājās valdīja ķildas un nemiers bez gala Dīcm. kuo dauzās pa naktīm kâ nemiers Druva II, 668;

2) die Unruhe:
sirds pukstēja lielā nemierā Niek.

Avots: ME II, 724

‡ II rèmpelis Smilt., = rempudzis 1: Ješkam, rempelim, kājas tik slaidam braucienam bija par īsām Zeibolts Pirmā ķilda 3.

Avots: EH II, 365

sadur̃t, tr.,

1) zusammenstecken, zustecken:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrop. II, 67;

2) zusammenstecken, in Berührung bringen:
galvas kuopā sadurt Celm. māt[e] ar meitu kaktā sēda, kuopā galvas sadūrušas BW. 7723;

3) zerstechen:
gaisīgu miesu jau nevar nāvīgi sadurt Dünsb. Refl. -tiês,

1) in Berührung kommen, zusammenstossen, Brust gegen Brust zusammentreffen
Mag. XIII, 2, 42, in Zwiespalt geraten, scharmützeln Brasche: piesis izlietojams . . . kuģim ar kuģi saduŗuoties Konv. ² 455. dzīves pienākumi saduŗas kuopā Kundziņš Kronv. 66. kas tik ar tuo dzīvē kaut kâ sadūries Alm. Kaislību varā 130. kur vien tie saduŗuoties, tur bez ķildas neiztiekuot Kaudz. M. 48. viņš sadūrās ar skuolas valdi, kuŗa turējās pie ve̦cajām būšanām Latvju Tauta XI, 1, 40. Anna bijusi sadūrusēs ar se̦stuo bausli Upīte Medn. laiki 92;

2) sich zerstechen:
es iemetu asu dadzi savā guov[j]u laidarā, lai raganas sadūrās (Var.: padūrās, nuodūrās, uzdūrās), Jāņa nakti slaukt iedamas BW. 32472 var. Subst. sadur̂šana,

1) das Zusammenstecken, Zustecken;

2) das Zerstechen;
sadur̃šanâs,

1) die Berührung, der Zusammenstoss, das Scharmützel Brasche;

2) das Sichzerstechen;
sadũrums, die einmalige Tätigkeit des Zusammensteckens, Zerstechens; das Sichberühren, die Berührung: sadūruma vietas Konv. ² 888.

Avots: ME III, 617

sanãkt, intr.,

1) zusammenkommen, sich versammeln:
kad panāksnieki sanākuši, tad brūti mičuoja BW. III, 1, 54. tur sanāce jaun[a]s meit[a]s svē̦tku rītu puškuoties BW. 13250, 35. sanāk Jāņa bē̦rni Jāņa svē̦tkus nuosvinēt 32899. sanāca pilna rija ar ve̦lniem LP. VII, 195. - sanãkšanas vieta, der Sammelplatz Brasche;

2) aneinanderkommen
- sanākt naidā, in Streit geraten: bruņniecība sanāca naidā ar mūkiem A. V. J. 1905, S. 227;

3) entstehen:
rijas dēļ dažu labu reiz[i] ķilda būs sanākuse Aps. V, 4;

4) aufkommen, aufkeimen:
mieži labi sanākuši, die Gerste ist gut aufgekommen U. tuo ēda, lai bakas labi sanāk RKr. XII, 9. Refl. -tiês, zukommen Spr.

Avots: ME II, 692

sasirdinât, tr., zornig machen: ķildas sasirdina pat lē̦nākuo garu.

Avots: ME III, 729

sašķeterêt, ‡

2) aneinander hetzen
U. (unter šķeterēt): kaimiņus s., Feindschaft unter Nachbarn anrichten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Feindschaft"). kas ... ķildas ceļ. jeb ļaudis sašķeterē Stobe 1798 I, S. 8. Refl. -tiês: dzijas var s. (= samurkšķīties) N.-Peb.

Avots: EH XVI, 453

‡ sazekstêtiês, sich tüchtig satt essen Smilt.; tad tâ sazekstēsimies, ka spē̦ka pietiks divām dienām Zeibolts Pirmā ķilda 4.

Avots: EH XVI, 467

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

I šķiñdala Nigr. die Scherbe (namentlich vom Glas), der Splitter Gr. - Würzau Laud.: būs tautu glāzēm šķindalās iet! BW. 19577. Dissimiliert aus *šķildala (vgl. šķe̦ndala)?

Avots: ME IV, 41

I Lös. n. Etn. Iv, 50 "= karaza, klapata, kimpa, ķilda".

Avots: ME IV, 134

urgučas (?) Alksn. Zund.,

1) "Streitigkeiten, Gezänk
(ķildas)": sievām atkal urgačas. kas ta nu pa gavēni urgučus cels;

2) "Ungläcksfälle":
urgučās iekūlies.

Avots: ME IV, 305

uzcìenît,

1) "?": tev... nebūs... nabagu uzcienīt (in der neusten Ausgabe:
aizstāvet), kad tam nepareizi ķilda ir (du sollst den Geringen nicht schmücken in seiner Sache) Glück II Mos. 23, 3;

2) = uzcìenât, bewirten Golg., Sessw.: uzcienīts ar vakariņām R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 59. saimnieks viņu uzņe̦m un mīļi uzcienī Pas. IV, 31 (aus Warenbrock). vakar biju kruodziņā, puiši mani uzcienīja BW. 35677 var.

Avots: ME IV, 321, 322

vâjĩba,

1) die Schwachheit
U., Schwäche: savā vājībā tik lielās JK. II, 329. kņe̦zu ķildas - krievu vājības ieme̦sls Stāsts Krieviņ 12;

2) die Krankheit
U., Druw., Salis: Sprw. tāda kungam vājība, kāda zemniekam veselība JK. 244. viņa nuo vājības piecē̦lusies Druw. kungs caur... izbailēm un... sitieniem iekritis gŗūtā vājībā Kaudz. M. 350. vājību ne˙viens nezināja, nedz prasīja, kas kuŗa bija par vājību, un kâ tās katru nuosauca Kaudz. Izjurieši 14. vai nu tie ar vājību mirst? ve̦cums klāt - jāmirst Aps. II, 45.

Avots: ME IV, 493