Paplašinātā meklēšana

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļakstêt, vollspritzen: lai nelaiķim neaizšļakstuot acis BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.

Avots: EH I, 56

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

ìešļakstêt, plätschernd sich wohin ergiessen: vilnis iešļakst par malu laiviņā Stari I, 44. Refl. - tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, anfangen zu plätschern: ūdens duobji iešļakstas straignā meže̦ze̦ra atvarā Vēr. II, 1302.

Avots: ME II, 77

ìešļakstinât, tr., hinein -, einspritzen: ar airi laivā jaunu ūdeni Kaudz. M.

Avots: ME II, 77

izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. ² 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.

Kļūdu labojums:
2023 = 2029

Avots: ME I, 812

‡ izžļakstêt, weich werden (perfektiv) Dunika: sniegs pavasarī izžļakstējis.

Avots: EH I, 499

kurļaks Salisb., = bumburnieks.

Avots: ME II, 323

[ļaks Wessen "eine Schllnge od. Schleife zum Verbinden eines Fuders"; vgl. ļaka I.]

Avots: ME II, 530

ļakstêt, -u, -ẽju, intr., lärmen, bellen: vai nerimsiet? vai man vēl ļakstēsiet? Lautb. ļaku, Interj. in Verbindung mit ļiku zur Bezeichnung des Geriiusches, welches durch nasses Schuhwerk beim Gehen erzeugt wird: pa dienu ļiku ļaku Tr. III, 846.

Avots: ME II, 530

‡ ļakstît (?), = šļakstêt (?): sita ve̦lnē̦nu taî, ka asnis vien ļakstīja Pas. X, 154.

Avots: EH I, 768

(ļãļaks Nigr., ein Lümmet,]

Avots: ME II, 533

[ļâļaks ² Dond., jem., der zu schreien pflegt: mūsu vaļinieks ir negants ļāļaks: ne˙kad viņam nav labi.]

Avots: ME II, 533

‡ ļe̦ļaks (sic!) Kars. "?" Vgl. ‡ ļē̦ļāks.

Avots: EH I, 770

‡ ļurļaks: eine gewisse Biersorte Saikava n Fil. mat. 182.

Avots: EH I, 775

I maļaks, eine Pferdekrankheit Infl. n. U.

Avots: ME II, 560

[II maļaks "ein grosses und plumpes Lebewesen" Sessw., N.-Schwanb., Kerstenbehm; "ein träger Lümmel" Losern].

Avots: ME II, 560

nùošļakstêt, ‡ Refl. -tiês, = nùošlakstêt: svieda ... bluķi ūdenī, ka nuošlakstējās vien Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 94.

Avots: EH II, 95

nùošļakstêt, nùošļekstêt, intr.,

1) einen platschenden, plätschernden Schall von sich geben:
dubļi vien nuošļakstēja BW. 13611, 5. viļņi nuošļakst A. XXI, 185. viņa vārdi laiž pret sienu, ka nuošļekst vien LP. I, 115,

2) "bespritzt sein"
Spr.

Avots: ME II, 867

nùošļakstinât, tr., bespritzen Spr.: viņš braucuot nuošļakstinājis savas drēbes ar dubļiem Ahs., Kand. Refl. -tiês, sich bespritzen.

Avots: ME II, 867

‡ nùošļakstît AP., Ermes, Heidenfeld, Jürg., Lemb., Sessw., Trik., = nùošļakstinât. Refl. -tiês, = nùošļakstinâtiês: jūs ... nuošļakstīsities ar dubļiem Janš. Dzimtene V, 278.

Avots: EH II, 95

[nùožļakstêt, einen plätschernden Laut von sich. geben: nuožļakstēja ūdens Leijerk. I, 199. flhnlich das Refl. -tiês: le̦dum ielūstuot ūdens nuožļakstējās Dunika.]

Avots: ME II, 894

‡ nuožļakstinât Dunika, mit durchnässtem Schuhwerk gehend beschmutzen: n. grīdu.

Avots: EH II, 111

pãršļakstît, tr.; über den Rand eines Gefässes spritzen: muca, gar kuŗu tecēja pāršļakstīta balta krējuma strīpa Duomas I, 738.

Avots: ME III, 181

pašļakstinât, tr., intr., ein wenig schluckern, plätschern: viņš pašļakstināja pudeli Niedra. zivs pašļakstināja ar asti ūdenī.

Avots: ME III, 114

pìešļakstinâtiês, spülend an etwas rühren: piešļakstināties pie mūŗiem Dr.

Avots: ME III, 301

pļaks! pļakš! Dr., Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schailes, z. B. beim Fallen eines weichen Gegenstandes Fest.

Avots: ME III, 365

pļakstêt, -u, -ẽju, viel schwatzen, klatschen : mātītes pus˙dienas pļaksčēja Plm. n. RKr. XVII, 73. Vgl. plakš(ķ)êt und pļekstêt.

Avots: ME III, 365

sašļakstêt, bespritzt schmutzig werden: drēbes sašļakstēja dubļiem Salis.

Avots: ME III, 757

sašļakstît,

1) = sašļakstinât 1: s. uotram drēbes;

2) vollspritzen:
s. kam pilnas acis ar ūdeni Siuxt. Refl. -tiês, = sašļakstêt: drēbes sašļakstījušās Bauske.

Avots: ME III, 757

I šļaks Mar.,

1) =šļaka II 1;

2) = šļaka II 2.

Avots: ME IV, 62

II šļaks, lnterjektion zur Bezeichnung des klatschenden Schalles, den ausgestürztes Wasser macht U.

Avots: ME IV, 62

šļakstaga, = šļakata: viļņi sašķīst šļakstagās Fest. mēs gājām šļakstināties un viens uotru ar šļakstagām pataisījām cauri slapjus Lub.

Avots: ME IV, 62

šļakste RKr. XVII, 90, = šļakata Spr., Adl., Golg., Druw., Lubn., Sessw., Saikava; eine Pfütze Schwanb., Warkl.: lejuot mani trāpīja krietna šļakste ūdens Druw. n. RKr. XVII, 81. nuoslauki... dubļu šļaksti nuo sejas! A. XX, 545. pudeļu dibe̦nuos vēl ir palikusi kāda šļakste A. v. J. 1899, S. 35.

Avots: ME IV, 62

šļaksteklis Konv. ² 913, eine Art Spritze.

Avots: ME IV, 62

šļaksterêt Warkl., = šļakstêt: braucuot pa ceļu riteņi šļaksterē.

Avots: ME IV, 62

šļakstêt: tauki te̦k ... šļakstē̦dam[i] Tdz. 56889.

Avots: EH II, 643

šļakstêt, -u, -ẽju Wessen, platschen, plätschern U.; spritzen Allunan n. U., Spr.; schmatzen (namentl. von Ferkeln) U.; vom Schall, der beim Waten durch Kot od. beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk entsteht Wahnen: šļakst... ūdens Vēr. II, 1213. brien kâ lācis, dubļi vien šļakst Nötk., RKr. VI, 372. laiva šļakstē̦dama liduoja uz priekšu Jaun. mežk. 87. šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. zvē̦rs vēl trakāki vepri kuodis - tâ kuodis, ka tik šļakstējis vien Upīte Medn. laiki; von schallendem Schlag: vai acs, vai galva, šļakst vien tik nūja virsū JIgRKr. III, 73. Refl. -tiês, plätschern Dr., spritzen: ūdens šļakstas Dr. viļņi šļakstas līdz pat kuoku galiem Pas. IV, 88 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 62

šļakstiêns, das einmalige Plätschern, Spritzen: lietus šļakstieni Vēr. II, 432. duobji atskanēja bangu šļakstieni Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME IV, 62

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

šļakstins Lubn., einer, der plätschert, spritzt (šļakstina).

Avots: ME IV, 62

šļakstît: auch Lesten; reizēm virs galvas šļakstīja lietus gāze A. Upītis Laikmetu griežos II, 173. Refl. -tiês: nešļaksties tik stipri! Lesten. riteņi ik brīdi šļakstījās dziļās peļķēs A. Upītis Pirmā nakts 277.

Avots: EH II, 643

šļakstît U., Bershof, Golg., Wessen, -ĩju, = slakstît, šļakstêt, šļakstinât: viņš šļakstī ūdeni Golg. e̦ze̦rs iesācis me̦lnus viļņus šļakstīt LP. VI, 723. lavu gaisuos šļakstīdami MWM. VI, 671. Refl. -tiês, = šļakstinâtiês: puikas sāka šļakstīties ar ūdeni Lis.

Avots: ME IV, 62

šļakstuoņa,

1) das Plätschern, Spritzen:
bija liela šļakstuoņa (dubļu šļakstēšana) Bauske, Golg., Warkl. viļņu šļakstuoņa CTR. XIV, 77;

2) kotiger Weg
Saikava, Warkl., in Bauske dafür angeblich: šļakstuonis.

Avots: ME IV, 62

šļaksts, -s Saikava, = šļakstiêns; der Tropfen, der Spritzer Spr., Saikava: viļņa piesitiens lejā nelikās šļaksts, bet simtas balsis kuopā Ezeriņš Leijerk. II, 192. viņš bried pa dubļiem, ka šļakstis vien le̦c Saikava.

Avots: ME IV, 62

teļaks Bers., Golg., teļaks U., Mag. XIII, 2, 50, 57, = teļāks, Schimpfwort Mag. XIII, 2, 57, Bers.; ein roher Mensch Neik. n. U., Mag. XIII, 2, 50, "neveikls, jē̦ls cilvē̦ks" Golg.

Avots: ME IV, 161

‡ truļaks Siuxt "kāds organismā iekļuvis lieks priekšme̦ts": ūka ir re̦sns, ciets t. pašās žaunās. nuo auguona iznāca tāds t., un auguons sāka dzīt.

Avots: EH II, 698

uzšļakstêt, (auf etw.) aufspritzen (intr.): ūdens uzšļakst gaisā Biaum. Pie skala ug. 243 (ähnlich: A. Upītis J. l. 35). man uzšļakstēja ūdens. daža... pilīte uzšļakstēja it kâ plaukstām situot... līdz... Liepavuotam Valdis Stabur. b. 15. viņš svieda kaļķus tâ, ka lai tam uzšļakstē̦tu Baltpurviņš I, 47; schallend emporspritzen (intr.).

Avots: ME IV, 389

uzšļakstinât, uzšļakstît,

1) aufspritzen
(tr.); viņš man uzšļakstināja (uzšļakstīja) ūdeni. zē̦ns uzšļakstinājis... vīram... ūdeni LP. VII, 896;

2) uzšļakstît, = uzšļakstêt: (fig.) mazs truoksnis uzšļakstīja kâ vilnītis A. Brigader Daugava I, 162. Refl. -tiês: man negribuot ūdens uzšļakstinājās uz grāmatas, versehentlich spritzte ich Wasser auf das Buch.

Avots: ME IV, 389

uzžļakstêt Dunika, = uzšļakstêt: ūdinis man uzžļakstēja (no spaņņa) uz kāju Dunika. uzžmaugt, (auf etw.) aufdrücken: uzžmaugt ce̦puri galvā Pankelhof.

Avots: ME IV, 402

zaļaksne,

1) was grün ist, eine grüne Pflanze
Nötk.: citas nuokaltušas, dažas vēl zaļas - zaļaksnes (?) Nötk.;

2) zaļaksne Wid., zaļakšne (für *zaļakšņa?) Kawall n. U., die Rottanne. In aer Bed. 2 wohl zu zals I, s. Zubaty AfslPh. XVI, 420.

Avots: ME IV, 686

žļakstêt,

1): auch Kal.;

2): naudas lāde žļakstē̦dama nuogrimusi Pas. XV, 16.

Avots: EH II, 820

žļakstêt, -u, -ẽju,

1) = šļakstêt Wid., Ahs., Bauske, Biržgalis, Burtn., Dickeln, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Gotthardsnerg, Gramsden, Kārsava, Kegeln, Lenzenhof, Luttr., Mar., Marzenhof, Pilda, Raiskum, Ramelshof, Schibbenhof, Schujen, Selg., Serben, Sermus, Smilt., Trik., Wesselshof, Wolmarshof: brien pa peļķi, ka žļakst vien Serben. brieņ pa dubļiem, ka žļakst Ahs. gāja, ka ūdens vien žļakstēja Trik. žļakst vien, kad cūka ē̦d N. - Peb. sabristas kājas (pastalas Schibbenhof) žļakst Dunika;

2) vom Schall, der beim Fallen eines weichen und schweren Gegenstandes
(Ekau, Grünw.) od. beim Schlagen auf einen solchen Gegenstand (Drosth., Sessau) entsteht: sita, ka žļakstēja vien Drosth. kuoki nuocirsti gāžas, ka žļakst vien N. - Peb.

Avots: ME IV, 815

žļakstinât, fakt. zu žļakstêt 1, durch Kot watend od. mit durchnässtem Schuhwerk gehend gewisse Laute erzeugen: puišelis žļakstināja ar sabristām kājām Dunika. Refl. -tiês, plätschern, im Wasser waten: zē̦ns basām kājām žļakstinās pa ūdeni Dunika.

Avots: ME IV, 815

izšļakstêt, intr., herausplätschern, verspritzt werden: lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē Blaum. kad Lielais metis ve̦lnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas LP. III, 19.

Avots: ME I, 812

sašļakstinât,

1) bespritzend beschmutzen:
s. drēbes Gr.-Buschhof;

2) (viel) hineinspritzen:
airējuot sašļakstināt ūdeni laivā Saikava.

Avots: ME III, 757

‡ àizblùžģinât ² Saikava, = ‡ àizblùžģêt ² ; kâ tī guovs aizblūžģina pa grāvi uz leju! ūdens vien šļakst.

Avots: EH I, 11

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

atbrèņģêt ² Saikava, herwaten: tur Anne atbreņģē nuo kūts, ka sūdi vien un dubļi atšļakst.

Avots: EH I, 136

‡ bašlaks Rutzau, bašļaks Dunika, bašļiks OB., bašļuks Kal., eine Kapuze. Aus r. башлы#к dass.

Avots: EH I, 206

‡ brūkšinât, = brukšķinât 1 (?): naktī ne̦zkas sāka b. un ēst, ka šļakst vien Pas. IV, 207 (aus Nīcgale).

Avots: EH I, 246

‡ brùžgâtiês ² ,

1) = bruzgulêt(iês) Lubn., Saikava;

2) = brūzgât(iês), šļakstinâtiês Schwanb.

Avots: EH I, 247

‡ bùrzgalêt ² Saikava, schnaubend mit der Schnauze in einer Flüssigkeit herumwirtschaften: suvē̦ns burzgalē pa sili, ka šļakst vien.

Avots: EH I, 256

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga ² Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas ² ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419

dublis,

1): pilns kâ d. Pas. VI, 280; ‡

2) Singularform zu dubļi, Kot, Schlamm
Grenzhof n. FBR. XII, 24, Bē̦rzgale, C., Erlaa, Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., Trik.: viņam nav uzšļakstējis ne˙viens d. uz ceļa nav ne˙viena dubļa Lubn. tis d. (diejenige kotige Stelle, Kotpfütze), kas pie kūts, sasalis ragā Saikava.

Avots: EH I, 338

dùņuôt,

1) trüben (mit Schlamm): d. ūdeni;

2) den Schlamm aufwühlen:
mazgājās, dūņuoja un šļakstinājās Druva II, 31;

3) mit Schlamm mischen:
d. tīrumu ar purva dūņām. Refl. -tiês. schlammig werden [Ruj.]: dūņuojies, dūņu purvs! BW. 14117. 1. Dazu dūņuôts. s. dūņuojs und dūņains.

Avots: ME I, 529

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt ² Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst ² vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

‡ izšļākstêt, = izšļakstêt: viss alus izšļākst zemē Pas. XII, 149.

Avots: EH I, 486

‡ II izspànderêt ² Saikava, = izšļakstêt: alus izspanderējis nuo kubla.

Avots: EH I, 481

ļaka,

1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;

2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,

a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;

b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;

3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;

Avots: ME II, 530

lâlaks ^2, ein Lümmel: kuo tāds lālaks zina Dond.;

[2) = ļâļaks ² Dond., Wandsen.]

Avots: ME II, 438

lê̦laks Peb., lēļāks Nitau, lêļaks Oppek., = lêļâgs.

Avots: ME II, 459

[ļẽ̦lāgs Ellei, ļē̦lāks Morizberg, Ukri], ļē̦laks, [ļēļaks Mar.], = ļêļâgs: nestrādā, ļē̦laks tāds! Plūd. LR. IV, 115. ["ļē̦ļāks, ein Mensch ohne Willensstärke und Kraft" Grünh., Sehren.]

Avots: ME II, 539

II ļũļa, comm., ļũļaks, der Tolpel, Dummkopf, Trodler Mat., [ļūļa "ein Vagabund, der die Arbeit meidet" Bers., ļũļaks "ein unzuverlässiger Mensch" Bauske]: ļūļa, ļūļa (Var.: auša, muļķis, tūļa) mans vīriņš BW. 27084. ļūļa (Var.: lūļa) sēd kalniņā 14447. ļūļaks tāds! Vēr. II, 546. ļūļa ē̦d pusgadu ilgāk kruoņa maizi Niedra. [Vgl. li. liulys "Tolpel".]

Avots: ME II, 545

[nùošļaũkstêt, = nùošļakstêt: ūdens nuošļaukstēja Salisb.]

Avots: ME II, 868

‡ nuožļãkstêt Stenden, = nùožļakstêt: iekrita dīķī, ka ūdens vien nuožļākstēja.

Avots: EH II, 111

‡ nuožļañkstêt Dunika, = nùožļakstêt.

Avots: EH II, 111

nùožļebinât,

1) [undeutlich sprechen
Mesoten, Gramsdenl: smagas lūpas miegaini nuožļebināja AU.;

[2) "apvazāt" Kursiten; "nùošļakstinât; besudeln": bē̦rns ē̦duot nuožļebinājis priekšu Segew., Mitau;

3) "mit langen Zähnen essen"
Gramsden, Vīt., Behnen, Kursiten;

4) sabbelnd abbeissen:
n. gruoža galu Autz, Grünh., Neu-Bergfried, Grünwald; sabbelnd begeifern Sessau].

Avots: ME II, 894

‡ pãrskalinât Salis, = pãrskaluôt 3 (?): p. (scil.: kubuliņus) jau vari, - kādu šļaksti ūdens uzmest Vanagu ligzda 130. dabūjam mugurā pārskalinātu kre̦klu 132.

Avots: EH XIII, 210

‡ pašļanderêt Ar., = pašļakstinât: p. pudeli ar nuolūku izzināt vai tur vēl kāds šķidrums iekšā.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašļañkât Dunika, = pašļakstinât: p. buteli.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašļun̂cinât ² Stenden, = pašļakstinât: p. buteli.

Avots: EH XIII, 179

pļakš! s. pļaks! schwatzen; kiatschend schallen: uola nuokrita un pļakšē̦dama pārplīsa Wessen; vgl. plakšêt.

Avots: ME III, 365

polaks, ein kleiner Knabe Dond. n. RKr. XVII, 47; vgl. etwa poļaciņš U. "Knabe mit geschorenem Haare" (Demin. von poļaks "Pole").

Avots: ME III, 375

salĩguôt, salĩgât, tr.,

1) schwanken machen, schaukeln
(perfektiv): cielaviņa savu astīti salīguo Krišs Laksts 11;

2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit jubeln, Johannislieder singen:
līguot vien salīguoju (Var.: līguodama vien staigāju) šuo gaŗuo vasariņu BW. piel. ² 343, 2;

3) jubelnd resp. Johannislieder singend erreichen, er langen:
salīguoju (Var.: nuolīguoju) brāļam sievu, sev dižanu arajiņu BW. 343. Refl. -tiês, plötzlich zu schaukeln (intr.) anfangen, ins Schwanken geraten: migla salīguojas R. Sk. II, 141. vaguons salīguojās un sāka iet Birzn. Sof. meitas spanni iegrūž ūdenī un tas šļakstē̦dams salīguojas Vēr. II, 54. Ješka uzkrita uz skrāģīša, un tas sa līguojās vien Krišs Laksts 60.

Avots: ME II, 673

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

skalinât: auch Salis, Seyershof; "šļakstināt" Seyershof: ar dunkuru skalina ūdeni, lai zivis muostas.

Avots: EH II, 499

‡ šļâcinât ² Seyershof "vairākkārt šļakstināt."

Avots: EH II, 645

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

I šļakât: (Wasser) mit der Hand spritzen Dunika, OB.; "plätschern (šļakstēt)" Spiess. Refl. -tiês: auch Rutzau.

Avots: EH II, 643

šļakšķêt, = šļakstêt; viļņu šļakšķēšanu: Stari III, 89.

Avots: ME IV, 62

šlakstîtiês Vēr. II, 603, = šļakstīties: bangas pāri par malām šlakstās Vēr. II, 387.

Avots: ME IV, 58

šļākstuoņa (unter šļãkstuonis): "šļakstēšana" (mit ã) Nötk.; lietus š. (mit à ² ) Erlaa, Mar.

Avots: EH II, 645

šļakts, -s Warkl., = šļaksts: dubļu šļakts.

Avots: ME IV, 62

šļapstêt, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Laut, der beim Schmatzen entsteht: muti šļapstinuot ruodas truoksnis, kuo, apzīmē par šļapstēšanu Salis. kustina lūpas, ka šļapst vien Wessen; "drusku šļakstēt" Nötk.

Avots: ME IV, 64

šļastaga, = šļakata, šļakstaga: viļņi pret klintīm atsizdamies sašķīst šļastagās Fest, Juris drāž... ūdenī..., un šļastagas Pēterīšam taisni acīs Vīt. 79.

Avots: ME IV, 64

šļekste, =šļakste, ein Strahl (einer Flüssigkeit): dubļu šļekste Warkl.

Avots: ME IV, 70

šļekstêt, -u, -ẽju,

1) vom Schall, der beim Aufspritzen einer (dick)flüssigen Masse entsteht; vom Geräusch, welches durch Laufen der Pferde auf nassem Wege od. durch zu stark geschmierte Fahrzeuge erzeugt wird
Kurl. n. U.: dubli (krītuot Salis, Warkh.) šļe̦kst Ruj., Stenden, Zögenhof. iet, ka dubļi vien šļe̦kst Warkl.;

2) vom Geräusch des Klimperns im Geldbeutel
Kurl. n. U.;

3) leeres Zeug sprechen:
kuo tu šļeksti? Saikava, Selsau. Vgl. šļakstêt.

Avots: ME IV, 70

šļiêkas Mar. n. RKr. XV, 139, Lis. n. RKr. XVII, 94, Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Erlaa, Golg., Lös., Nötk., Saikava, Sessw., (mit iê ² ) AP., = sliekas, siekalas, der Speichel N. - Peb.: ķeŗat jel kādu plācenīti, lai tiek kaut vai šļiekas, kuo nuorīt! Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 107. bezzuobaiņa šķirgata... šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. visas šļiekas (spļaudekļi), kuo spļāvis, palikuši par ze̦lta dukātiem LP. V, 353. nespļauj šļieku zemē! Mar., Wessen, Meselau, Ruj.

Avots: ME IV, 73

III šļur̂gt ² Gr. - Roop, (mit ùr ² ) Lös., Schwanb., Sessw., prs. -dzu, = šļakstêt: zābaki, piesūkušies ūdens, ejuot šļurdz Gr. - Roop; šļur̃gt "weich und nass werden" Nötk. Vgl. ļurgt.

Avots: ME IV, 76

tašķît, Refl. -tiês: "šļakstīties vai laistīties ar ūdeni" Gramsden.

Avots: EH II, 668

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė´ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135

‡ uzšļâcinât ² Seyershof, = uzšļakstinât 1: u. ūdeni.

Avots: EH II, 736

‡ uzšļakât,

1) = uzšļakstinât 1 Dunika, Rutzau: u. kam ūdeni;

2) Schläge versetzen
Kalnemois: u. zirgam, lai iet ātrāk. Refl. -tiês, sich (dat.) aufspritzen: u. sev ūdini uz kājas Rutzau.

Avots: EH II, 736

viênmulîgs,

1) viênmuļīgs ² Frauenb., oben und unten gleich dick:
kuoku, kam abi gali ir vieņu re̦snumu bez tešanas, sauc par vîenmuļīgu Frauenb.;

2) vienmulîgs Gold. n. DL., viênmuļîgs ² Siuxt, eintönig:
vienmulīga dzīve. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. vilnīši vienmulīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84, vienmulīgu skaņu, kas izklausās tik vienādi vilkta Līgava I, 202. grieze atkārtuoja savu vienmuļīguo saucienu Alm. Meitene no sv. 27.

Avots: ME IV, 662

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597

žļagzdêt, -u, -ẽju, = žļakstêt 1: žļaga veļas gar arklu, ka žļagzd vien Plm.

Avots: ME IV, 815

žlakstêt Arrasch, Lemsal, Lipsthusen, = šļakstêt, žļakstêt.

Avots: ME IV, 814

žļãkstêt Stenden, = žļakstêt 1.

Avots: ME IV, 816

‡ žļaukstêt, = žļakstêt 1: ūdeņa tur vairs nebij ..., bet uz sāniem paveļuoties sūna žļaukstēja A. Upītis Pirmā nakts 471. visi zābaki pilni, žļaukst vien 366.

Avots: EH II, 820

žļekstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, Dond., Grünw., Lems., Lipsthusen, Mahlup, Prl., Ruj., Saikava, Schibbenhof, Schnehpeln, Warkh., Wenden, žļekšêt Salis, žķe̦kšêt Lems., žļe̦kšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šļekstêt 1, schallnachahmendes Verbum, "žļakstêt" Grünw.; (durch einen engen Spalt) spritzen (intr.); vom Waten durch Kot, vom Gehen mit durchnässtem Schuhzeug gesagt (žļekstêt Dunika, Lennew., Stenden); schmatzen: ūdens pa pastalas purniem ārā spiežuoties žļe̦kst Schibbenhof. ūdens zābakuos žļe̦kš Lems. iet, ka žļe̦kst (žļekš Salis, žļe̦kšķ Siuxt) vien Lems., Lipsthusen, Pel., Warkh. u. a. ē̦d, ka žļe̦kst vien Lems. u. a. es ar nu lieku vaļā, ka plaukstas žļe̦kst vien Zobgala kal. 1910, S. 58. sit viens uotram ar ruoku pa galvu, ka žļe̦kst Sassm., Stenden.

Avots: ME IV, 817

žļurkstêt, -u, -ẽju,

1) žļur̂kstêt Adl., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Mar., Meselau, Saikava, Sessw., Trik., Warkh., žļur̃kstêt Dond., Grünw., Peb., Schibbenhof, Wandsen, žļur̂kstêt ² AP., Arrasch, Bauske, Dond., Drosth., Dunika, Jürg., Schnehpeln, žļurkstêt Bers., Grawendahl, Jāsmuiža, Kalz., Ramdam, Schwanb., Sessw., Setzen, Serben, Stomersee, Tirsen, Vīt., žļur̂kšķêt ² Siuxt, = šļurkstêt: slapjas kājas žļurkst Dunika. kājas žļurkst slapjuos apavuos Drosth. ūdens pa zābakiem žļurkst Kalz. ejuot ūdens žļur̃kstē̦dams tecēja pa zābaka caurumu AP. ūdens pastalās žļurkst Meselau. ūdenī pastalas žļakst un vē̦lāk, pārliecīgam ūdenim nuote̦kuot, tās žļurkst Serben. iet, ka zābaki (pastalas) vien žļurkst Golg. iet pa purvu, ka žļurkšķ vien Siuxt. nāk ūdens (nuo kalna), ka žļurkst vien Dond., Peb., Wandsen. ūdens žļurkst pa nuote̦kām Schibbenhof. staupe žļurkst AP. ūdens uz ragavu ceļa; ar ragavām brauc, ka žļurkst Vīt.;

2) hörbar schlürfen
Siuxt;

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.; plappern, leeres Zeug sprechen Bers., Kalz., (mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.: kuo nu žļurksti!

4) weinen
(mit ur̃ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 819, 820

žvakstêt,

1): auch Borchow, Gramsden;

3): auch Borchow; ‡

4) = žļakstêt 1 Schwarden: slapjas kājas žvakst.

Avots: EH II, 823

I zveņģe,

1) zveņģe Wid., Vīt., zveņģis Allunan n. U., Grobin, Katzd., Vīt., (mit eņ̃ ) Dond., Dunika, Kalleten, eine Jauchgrube;
zveņģis, eine Mistgrube Brasche Kâ Palejas Jānis; zveņģis U., ein Wasserloch; zveņģe Biel. n. U., Ellei, Sessau, Vīt., (mit eņ̃ ) Nauditen, zveņ̃ģis N. - Bartau, eine Pfütze auf dem Wege; zveņ̃ģis N. - Bartau, ein nasser, schlecht fahrbarer Weg: kūtī nav pakaisīts; tur tāds zveņģis, ka kājas strieg kâ purvā Dond. zveņģe kūts priekšā... piebē̦rta Janš. Dzimtene ² I, 352. meitas beŗ saslaucītuos gružus laidara zveņģē Janš. cūka vārtās pa zveņģi Dunika. cūka iegāzās zveņģī, ka dubļi nuošļakstēja vien Grobin. pa ellīguo zveņģi laipuodams A. v. J. 1892, S. 311. (figürlich) ka tie elles zveņģē virtu! möchten sie im Höllenpfuhl kochen! Mag. XX, 3, 42. elles zveņģī tu, grē̦ku pagale, nāksi! Vīt. senčiem vē̦rgu zveņģē slīkstuot Aus. I, 2. atstāt tautu vērdzības zveņģuos B. Vēstn. negants zveņģis Veselis Saules kaps. 162. puosta un iznīcības zveņģē Druva I, 1101;

2) comm., ein betrunkener Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.;

3) comm., ein durchnässter Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 770, 771