Paplašinātā meklēšana

*caũršaũta (od. *caũršauts?), der Milzbrand: kad luops vai zirgs ir ar cauršautu (liesu), tad nuogriež tam luopam staplvu RKr. XII, 38. [viņš ir caũršaũts Ruj., Salis, er hat den Drachenschuss.]

Kļūdu labojums:
tam = tanī vidū

Avots: ME I, 366

šaũta Hasenpot, Salisb., = šauts II.

Avots: ME IV, 10

šaũtava,

1): sudrabiņa šautaviņa BW. 1920 var.; ‡

4) ein hölzerner Türriegel
Iw.

Avots: EH II, 623

šaũtava C.,

1) die Weberspule
U., das Weberschiffchen Bielenstein Holzb. 402: cik šautavu cauri šāvu BW. 34637 var. (figürlich vom coitus);

2) Nadel zum Netzstricken
U., Bielenstein Holzb. 647;

3) "kas šaudās 2" Jürg. (mit aũ): tā ķēve - tāda šautava!

Avots: ME IV, 10

‡ šaũtave,

1) jem., der viel und schnell läuft
AP.; ein Leichtsinniger ebenda;

2) = šaũtava 1: sudrabuota šautavīte BW. 1920 var.

Avots: EH II, 623

àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.

Avots: ME I, 53

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

gŗaût ² : auch Lesten n. FBR. XV, 20, ‡

7) "sehr viel essen"
Frauenb.: tu vari gan labi g˙! ‡

8) schiessen:
bija... gŗāvis vaļā Janš. Dzimtene IV, 321; ‡

9) zerfallen.
(gāzties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

2): kuo gŗaujies? durvis nav aizšautas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32;

3): auch (mit aû ² ) Dunika; ‡

4) "?": nuo dažām (sc.: kamanām) mātītes gŗāvās (stürzten?)
jau ārā Janš. Apsk. v. J. 1903. S. 97. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson˙w 104.

Avots: EH I, 414

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

krañte (unter krañts),

2): šautavai ir k. priekšā, lai seiet caur Iw. uz dēlēm uzlika salmus vai cisu maisu; aizsita ārmalā kranti priekšā, lai cisas nenāk ārā, un tad uzklāja palagu (Beschreibung einer Bettstelle)
ebenda. piesē̦zdama uz gultas kranti Janš. Līgava II, 454 (ähnlich in Bērzgale).

Avots: EH I, 642

kūkņâtiês, -ãjuôs, sich bemühen aufzustehen: pāršautais suns laizīja savas asinis ; viņš kūkņājās uzcelties, bet nevarēja B. Vēstn. ; [kũkņâtiês N. - Peb. "saumselig sein, trödeln".] Zu kukņâtiês.

Avots: ME II, 333

[II ļeperis Mar., etwas Loses od. Wackliges (nazis, kam asmens kļuvis svabads; pūršauta zaķa kāja, pārlauzta suņa kāja u. c.); in Kārsava von einem angeschossenen, noch zappelnden Vogel.]

Avots: ME II, 538

[nùomaidzît,

1) drückend abquälen:
n. kaķi Drosth.;

2) hier und da abzwicken:
n. maizi Bers.;

3) abstecken:
n. ziemā ceļu ar skujām Lis., N.-Peb.;

4) "nuolìekt": n. priekšautam malu Bauske.]

Avots: ME II, 815

nùosvil˜pêt, nùosvil˜puôt, refl. nùosvêlptiês, nùosvìlptiês, einen Pfiff erschallen lassen: šauta irbe nuosvilpās (Var.: nuosvelpās, nuosvilpuoja, nuosvilpēja) tīrumiņa galiņā BW. 8877. Mikelītis nuosasvelpa auzu kaudzes galiņā BW. 33060.

Avots: ME II, 864

[pašàust, eine Weile od. ein wenig šàust: puiši lieldienu rītā pašauta meitas.]

Avots: ME III, 112

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

plundurêt Wid., -ẽju, liederlich sein; sich herumtreiben. pluñdurêt(iês), bummeln; dummes Gerede führen: dzē̦rāji plundurē(jas) pa kruogu Jürg. Refl. -tiês, mit den Flügeln schlagen, hin und wieder aufflattern: plundurē̦damās skrēja pār šauta vista Tirzm.

Avots: ME III, 357

prìekšaûts Serbigal, prìekšaũts C., priêkšaûts ² AP., priêkšauts ² Ruj., prìekšàuts ² Kl., priẽkšaûts 2 Salis, Līn., die Schürze: sieva šņukstēja aiz priekšauta Stāsti Kraukļu Kr. 64. kur tecēja cūku meita ar tuo zīda priekšautiņu? BW. 29130.

Avots: ME III, 394

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352

I riest,

2): auch AP., Sonnaxt; ja nuo aude̦kla platuma neiznāca viss priekšauta gaŗums, tad rìeta ² divus gabalus kuopā Saikava. kad bij šaura kapata, tad riete gabalu iekšā ebenda.

Avots: EH II, 379

satirinât, = nùotirinât: aizšautais putns vēl satirināja kājas Saikava.

Avots: ME III, 763

šàust Wolm., C., Ermes, (mit àu ² ) Gr. - Buschhof, Prl., Sessw., Warkl., (mit aû ² ) Bauske, Dond., Nigr. (li. siaũsti "schlagen (Bezzenberger Lit. Stud. 168), worfeln, spielen, toben, rasen"), šàušu, šàutu, stäupen, geisseln U.: šaut (Var.: per), māmiņa, mani mazu ar vītuola žagariņu! BW. 1711, 2 (ähnlich 6991 var.; 8627; 114281). lai šauš kungi ve̦cus vīrus ar ābeļu rīkstītēm! 22118 (ähnlich 29154). kāpēc manus bālelinus šauš sestdienas vakarā? 31300. auka trakuo un viļņus šauš U. b. 42, 23. pautus (uolas) šaust Siuxt, Wandsen (mit aû ² ), U., zu Ostern mit Ruten schlagen, wovon der Bedrohte sich durch Eier loskauft. Figürlich: nepatīkamus viesus šauta ļuoti asām satiriskām dziesmām BW. III, 1, 8. Refl. -tiês, einander oder sich geisseln; sich geisseln lassen: puiši grib ar meitām šaûstiês ² Nigr. es vairs neļaušuos šausties Por. IV, 155. nebūtu licis šausties jē̦ls Dziesmu grām. 68, 1. Subst. šàutẽjs, wer stäupt, geisselt (= šautnieks); der Geisselbruder Dr., ein Flagellant: kuo duosim šautējam? BW. 32264, 1. parādījās ve̦se̦li bari šautēju. Nebst šust und li. IIl p. prt. ùžstautė (in Dusetos) "versetzte einen Hieb, Schlag", siũtis "Stoss" wohl zu r. шутъ "Possenreisser", s. Bezzenberger GGA. 1898, 5511 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 472.

Avots: ME IV, 8

saute U., Misshof n. Etn. I, 18, sàuts (li. šautas "cibi genus, lapiẽnė" KZ. LII, 300) Ronneb., Ermes, sàuts ² Golg., sauts N. - Rosen n. Etn. I, 20, Mar., Plur. sautes U., sauti Uodziena n. Etn. 1, 57, ein Frühlingsgericht von Nesseln (sàuts PS.), Balanden usw., Kräuterkohl U. (nātŗu, lēdzekšu saûts ² Karls.); nātru sauts Segew. n. RKr. IV, 112. sauts, Viehgetränk von gebähntem Gras Wohlfahrt; eine Speise aus kleinen Fischen, vorzugsweise Stinten Lubn. n. Etn. I, 112. zaļa sauta (Var.: sautra) grāvītī BW. 31168, 2, 3; 31166, 2. sautes sakne, Angelikawurzel Elv., U.; sàute, die Bähung: slieces liecuot, tās liek sautē Jürg. Zu sautêt.

Avots: ME III, 777, 778

šaũteve Dond., (mit àu ² ) Saikava, = šautava 1.

Avots: ME IV, 10

šautît,

2): vējs mē̦dz š. (mit àu ² ; "līguot" ) kuoku Fehteln; ‡

3) "?": vai mūsa nuoēde kūmiņu linus? ne˙viens nešauta pādĩtei auta Tdz. 36788.

Avots: EH II, 623

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781

šāveklis,

1) Schiessgewehr; Geschoss
Dr.;

2) auch šāve̦kls, ein Türriegel: (durvis) ar lieliem dzelzs šãvekļiem ārpusē Janš. Dzimtene ² II, 293. durvis... nuo iekšpuses aizšautas ar šãve̦klu Bandavā II, 206. vārtuos tika atrauts... uozuola dēles gabaliņš kâ šãve̦kls sānis Mežv. ļ. I, 53.

Avots: ME IV, 13

skùotele ² KL, Prl.,

1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele ² Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;

2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;

3) skùotele ² Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele ^2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;

4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".

Avots: ME III, 911

strē̦la (li. strėlà, slav. strĕla, ahd. strāla. "Pfeil") U., (mit è̦ ² ) Kr., strēlis U., strēles U.,

1) strē̦la Bielenstein Holzb. 595; Stāsts Krieviņ. 9, strēle (li. strėlė˜) J. Allunan, strēlis Bielenstein Holzb. 595, das Geschoss, der Pfeil :
šī kâ izšauta strêle ² klāt Janš. Bandavā II, 111, vārduos paslē̦ptā asā strēle bija vē̦rsta pret... brāli Dzimtene ² I, 378. it kâ palma..., zibens strēles skaldīta Asp.;

2) *strēle od. * strēlis "?" : ar cē̦liem strēļu luogiem MWM. VI, 335;

3) ein Streifen
(strè̦la) Salisb.: padebešu strè̦las ² Ruj. padebeši sadalījušies strè̦lām Jürg. debesis vienās strē̦lās Salisb. mākuoņu strēles MWM. VI, 912. šaurā gaismas strē̦lā Veselis Daugava I, 432. gaiša zibens strē̦la Pē̦rkuondē̦ls; ein Streifen im Zeuge U.; strè̦la ² Gr. - Buschh., der Windstoss, die Luftströmung : nuo meža virsū uzpūte silta strē̦la. pa gaisu iet strē̦las; lietus strè̦la, ein Regenguss Jürg.; strè̦la ² Saikava, ein Wasserstrahl; strē̦las ² miesā Ruj. "= pušumi";

4) strē̦las, sich plötzlich einstellende Krankheiten
Etn. I, 29; strè̦la ² Meselau, strè̦las ² Gr. - Buschh., strēles Plm., der Feifel, eine Drüsenkrankheit beim Vieh U.; strē̦las Ronneb., Drehkrankheit Lind. n. U. : cūkām strē̦las Gr. - Buschh. cūkai liesa, kazai strē̦la, pats ar meža vīvelēm BW. 20798, 1. ja luopam ganuos uznāk strē̦las, tad ganam jāizrauj alksnis... un... ar tuo... jāsit luopam, kamē̦r pāriet Etn. IV, 120. griežas uz riņķa kâ aita, kam strē̦las Ronneb. viņš kaujas kâ ar strē̦lām,

a) er agiert, als hätte er die Drehkrankheit
Mag. XIII, 2, 61;

b) er ist schläfrig
U., Mag. XIII, 3, 53, Celm. - trakuma strē̦la Fest., = tr. brīdis, lēkme. Das li. ė (s. Būga KSn. I, 138) und die Bedeutungen des le. Wortes sprechen dafür, dass dieses Wort schon im Urbaltischen da war; vgl, noch ostfries. strāl und d. dial. strām " Streifen " u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 637).

Avots: ME III, 1088

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

zeĩdaks Rutzau "ar bultām šaujams stuops"; die Armbrust Ar.: kâ zeidaka izšautas strēles Janš. Bandavā II, 307; dafür zaidaks Kra. Vīt. 23. Aus li. zeidōkas (saidokas) "der Köcher".

Avots: ME IV, 703