Paplašinātā meklēšana

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18

‡ àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31

àizklubašuôt, intr., abwatscheln, schweren Schrittes weggehen. Kursiten [zu kluburs].

Avots: ME I, 32

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36

àizlēkšuôt: hin-, weggaloppieren.

Avots: EH I, 36

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36

‡ àizpuĩšuôt pruojām, zum Weggehen (zur Abreise) ausrüsten Stenden: nu beidzuot viņu aizpuišuojām pruojām!

Avots: EH I, 44

àizrikšuôt, wegtraben: jātnieks aizrikšuoja pruojām.

Avots: ME I, 46

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

‡ àiztumšuôts, verdunkelt, erblindet Frauenb.: aiztumšuotas acis.

Avots: EH I, 59

‡ apakšuõdere Riga u. a., apakšuõde̦ra Gramsden, das Zwischenfutter, ein Zwischensatz (Stück Zeug zwischen Oberzeug und Futter).

Avots: EH I, 71

apakšpakšuôs iet, ein Kinderspiel Etn. III, 12.

Avots: ME I, 73

‡ apdvašuôt, behauchen Dond.: apdvašuotu sienu zirgs neē̦d.

Avots: EH I, 79

apkãršuôt: apkāršuoja kūtij jumtu Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 91

apkāršuôt, tr., mit Stangen, Latten belegen: mēs savu riju jau apkāršuojām, tikai vēl jāapjumj Jan.

Avots: ME I, 94

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98

‡ apmašuôt,

1) a. (visus) malējus Sessw., Trik., Wolmarshof u. a., von (allen) Mahlgästen die Metze abnehmen;

2) a. (visus) ve̦zunsus Stenden, heimlich aus allen Fuhren etwas für sich entnehmen.

Avots: EH I, 100

appuĩšuôt, tr., bedienen (gew. einen Verwöhnten, Faulen): būs jāappuišuo kā lellīte Alm. (Denom. von puĩsis).

Avots: ME I, 112

aprikšuôt,

1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);

2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;

3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.

Avots: EH I, 109

‡ āpšuot "āpšus medīt" L.

Avots: EH I, 194

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

‡ atpuĩšuôt,

1) = atkal˜puôt 3 Lemsal: nevar a. vien;

2) (zu einer Arbeit) wegbefördern
Stenden: Jāni nevar lē̦ti a. Refl. -tiês Stenden, sich (zu einer Arbeit) ausrilsfen und wegbegeben: viņi nevar a. vien.

Avots: EH I, 159

‡ atrikšuôt,

1) hertraben;

2) a. atpakaļ, zurücktraben
Wolm. u. a.

Avots: EH I, 162

atšuomiski (?), n. A. X, 2, 66 gleichbed. mit atšubu usw.

Avots: ME I, 203

aũlekšuôt, intr., galoppieren, schnell laufen: tie aulekšuoja uz mājām RKr. XI, 78.

Avots: ME I, 223

aũšuôņa, ausgelassenes, unbändiges Wesen, ein alberner Mensch Bers.

Avots: ME I, 230

‡ aũšuôt Ramkau, = aušât.

Avots: EH I, 189

bâkšuoņa ² der Lärm, der beim Fallen eines Gegenstandes ins Wasser entsteht Erlaa, Lös. n. Etn. II, 161.

Avots: ME I, 271

bañšuojs, gew. banšuots, mit Bändern geschmückt: visa muiža kumeļā, banšuotā ce̦purē BW. 14442. banšuojas villainītes 3741.

Avots: ME I, 263

‡ bešuô Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Ramkau, = bešā.

Avots: EH I, 213

‡ blākšuoņa,

1) = ‡ blākšis 1 PV.: ar teļādu situot liela b.:

2) comm.,= ‡ blākšis 2 PV.

Avots: EH I, 227

‡ bleikšuoņa PV., = blīkšis.

Avots: EH I, 227

brašuoties, intr., sich aufblähen, protzen, lustig, protzig aufleben; zürnen: vienād vien jāgre̦znuojas un jābrašuojas Janš.

Avots: ME I, 325

brĩkšuoņa, brĩšķuoņa, das Krachen, Knacken, der laute Krach: zaru, kuoku, ē̦ku br. kaulu brīkšuoņa neapklusa Niedra.

Avots: ME I, 334

‡ bunkšuoņa, ein dumpfes, hohles Geschalle PV.

Avots: EH I, 253

‡ diršuôt, = diršļât ‡ 2 (?): staigā mārša diršuodama RKr. XIX, 138.

Avots: EH I, 322

druošuôtiês, sich ermannen, Mut fassen Spr.

Avots: ME I, 508

dūšuôt, bekümmert sein, überlegen [?]: sūruojām. dūšuojām, kur ņemsim draņķu baļvu BW. 20209. 1. [Vgl. li. dūsė´ti "aufseufzen ".]

Avots: ME I, 530

‡ dũšuôtiês,

1) Mut fassen
(imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;

2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.

Avots: EH I, 349

dvašuôt: ve̦lns, nuokusis, stipri dvašuo Pas. XI, 101.

Avots: EH I, 351

dvašuôt. dvašât L. [li. dvasióti "издыхать"]. atmen: slimnieks nevar krietni dvašuot.

Avots: ME I, 537

‡ ḕrkšuôga ² Linden in Kurl., die Stachelbeere.

Avots: EH I, 373

gaišuonis "?": ievē̦lē̦ts par pagasta gaišuoni, baznīcā par mācītāja palīgu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 588

gàišuôt, ‡ Refl. -tiês, hell werden: rīta pusē debess ... gaišuojās Pēt. Av. III, pielik. 37.

Avots: EH I, 378

gàišuôt, hell werden: priežu galuotnes sāka jau gaišuot Plūd., [Borchow].

Avots: ME I, 588

‡ gālšuôt (?) AP. "zuobuoties".

Avots: EH I, 389

‡ galˆšuôties KatrE., heuchelnd leeres Zeug sprechen KatrE.

Avots: EH I, 380

gar̂šuôt,

1) intr., schmecken:
viņam labi garšuoja tēja A. XVIII, 243. man šī putra negaršuo Meiran;

2) tr., (ab)schmecken:
garšuot nektaru Latv. garšuot putru Meiran.

Avots: ME I, 604

grašuot(ies) U., für gražuot(ies); [grašuoties Homelshof "le̦puoties"; in Ruj.: Unsinn treiben, albern].

Avots: ME I, 638

grašuot(ies) U., für gražuot(ies); [grašuoties Homelshof "le̦puoties"; in Ruj.: Unsinn treiben, albern].

Avots: ME I, 638

ìeaũlekšuôt, herein -, hineingaloppieren: zirgs ieaulekšuojis sē̦tā.

Avots: ME II, 2

‡ ìeaũšuôtiês, anfangen zu tollen (von Kindern gesagt) Frauenb.

Avots: EH I, 502

ìedũšuôt, Refl. -tiês,

1 ): būdams pats iedūšuojies Janš. Līgava II, 178.

Avots: EH I, 510

ìedũšuôt, = iedūšināt: mūs tas tikaiiedūšuo Valdis. Refl. - tiês,

1) sich einen Rausch anlegen;

2) Mut fassen.

Avots: ME II, 11

ìedvašuôt: . gaiss, kuo viņš iedvašuoja Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156 (ähnlich: Pas. II, 373).

Avots: EH I, 511

ìedvašuôt, einhauchen U., einatmen: ļauj tavu e̦lpu man iedvašuot Stari II, 12.

Avots: ME II, 12

[ìemašuôt, die Metze (maši) nehmen: šuodien melderis krietni iemašuojis Lis.]

Avots: ME II, 43

ìerikšuôt, ìerikšķinât Spr., intr., eintraben: zirgs ierikšuoja sē̦tā.

Avots: ME II, 58

ìesmar̂šuôt, [iesmaržināt Wid.], tr., parfümieren: viņš pat ruokas iesmaršuo MWM. VIII, 369. Refl. - tiês, [ìesmaržuôtiês A. Brig.], sich parfümieren: viņš bija pat mazliet iesmaršuojies MWM. XI, 116.

Avots: ME II, 68

izdakšuôt, mit der Heugabel Heu od. Stroh herausheben: kas 30 ve̦zumu dienā labības izdakšuojis, tam vakarā ruokas piegurušas Sassm.

Avots: ME I, 724

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731

izpuĩšuôt, tr., es jem. recht machen, mit seinen Leistungen befriedigen, bedienen: nevar... svešu māti izpuišuot BW. 4151. [tam jau ne˙viens nevar izpuišuot U.]

Avots: ME I, 786

[izpuvešuôt, auseitern: auguons izpuvešuoja Bauske.]

Avots: ME I, 787

izrikšuôt: izrikšuo nuo meža ... bēgļi:... briedis ar mātīti Janš. Līgava, I, 369.

Avots: EH I, 477

izrikšuôt, intr., hinaustraben: nuo sē̦tas.

Avots: ME I, 791

‡ izsmar̂šuôt "?": klēpi vāvereņu ... izklieda pa ... kulu ..., lai labi izsmaršuo un izgaisina agrākuo netīrumu smaku Janš. Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 481

iztukšuôt (unter iztukšît), Refl. -tiês, ‡

3) sich ausschwatzen
Ronneb., Smilt.: kad pļāpa bija diezgan iztukšuojusies, tad aizgāja.

Avots: EH I, 491

jukšuôt, kokettierend springen: vai tu jukšuo, vai nejukšuo (Var.: vai tu juksi, vai nejuksi, oder: vai tu jūks, vai nejūkš), mans dēliņš tevi neņems BW. 11873.

Avots: ME II, 116

kãršuôt, tr.,

1) mit Stangen
(kārtīm) belegen: klēti, riju;

[2) mit der Messstange messen
U.].

Avots: ME II, 199

I kãršuôt;

1): auch Orellen, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 604

‡ II kãršuôt, eifrig Karten spielen M. 199.

Avots: EH I, 604

‡ *ķekšuôt, zu erschliessen aus apķekšuôt.

Avots: EH I, 694

kliñkšuoņa, das Klingen, das Hämmern: dzeņu klinkšuoņa Egl.

Avots: ME II, 229

‡ *klubašuôt; zu erschliessen aus àizklubašuôt.

Avots: EH I, 621

knaušuôtiês: "knaušus dze̦nāt" (mit aũ ) A.-Autz, Kal.

Avots: EH I, 628

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

kripšuôt, intr., in der Schule von der Speise seiner Mitschüler ein wenig geniessen Karls., [Ruj., Arrasch. - Wohl zu kripšis l.]

Avots: ME II, 280

‡ krûšuôts Oknist, = krùtaîns 3: krūšuota pļava.

Avots: EH I, 663

[kupšuôt "Gewinn suchen, verkaufen" Für. I.] Refl. -tiês, handeln, schachem Mag. lI, 3, 42.

Avots: ME II, 319

[kūšuôts, mit Schamhaaren versehen: vai jums nebija kūšuotu meitu? BW. 34875.]

Avots: ME II, 338

[lakšuôt, flicken, mit Latten benageln Wid. Vgl. lakta "Latte".]

Avots: ME II, 416

‡ *lankšuôt, zu erschliessen aus àizlankšuôt.

Avots: EH I, 719

‡ lekšuos AP., im Galopp.

Avots: EH I, 732

lèkšuos (unter lèkši): auch (mit è ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 737

lèkšuôt: l. atpakaļ A. Grīns Dvēseļu put. III, 125.

Avots: EH I, 737

lèkšuôt, intr., galoppieren: tad dimduot lēkšuo jūŗa pa krasta smiltienu Bērziņ.

Avots: ME II, 458

‡ *lenkšuôt, zu erschliessen aus salenkšuôt.

Avots: EH I, 733

linšuôt, tr., mit Bändern (lintām) schmücken: kālabad ciema meitas linšuo manu ce̦purīti BW. 11214. citas meitas nedabūja linšuotiem vaiņagiem 589.

Avots: ME II, 472

‡ *mal˜šuôt, zu erschliessen aus nùomal˜šuôt.

Avots: EH I, 781

mašuôt Neik. n. U., [Jürg.], = matuôt I.

Avots: ME II, 565

I mašuôt: šuodien man mašuoja labību Seyershof.

Avots: EH I, 784

‡ II mašuôt (linus) "ar ruokām malt mašīnā" N.-Peb.: linus mašuoja ar kuoka mašīnām; sanāce pa piecas pāŗas, un tad mainīdamies grìeze mašīnu.

Avots: EH I, 784

mḕlnešuôt, intr., klatschen, verleumden Wid.: viņai ne prātā nenāca mēlnešuot Latv.

Avots: ME II, 615

‡ *melšuôt, zu erschliessen aus nùomelšuôt.

Avots: EH I, 780

[mẽnešuôts ,* vom Monde beschienen, von Mondschein durchdrungen: menešuota migla cēlās pļavās Ezeriņš Leijerkaste I, 122.]

Avots: ME II, 617

‡ mušuôtiês Stelph., = mušâtiês 1.

Avots: EH I, 836

‡ *nakšuôt, zu erschliessen aus pārnakšuôt.

Avots: EH II, 3

naukšuoņa, das Knistern, Knacken: naukšuoņa - truoksnis, kas ceļas piem. daudz smalku zariņu uz reizi pārļaužuot Lös. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 697

‡ ne-iztukšuõjamība* M. 288, die Unversieglichkeit.

Avots: EH II, 13

ņerkšuoņa, der Lärm. Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 901

nešpetnis, der Boshafte, Rasende, Garstige, Abscheuliche Poruk.

Avots: ME II, 735

nùoaulekšuôt, ‡

2) eine bestimmte Strecke od. eine gewisse Zeitlang galoppieren:
kādu jūdzi nuoaulekšuojuši Janš. Mežv. ļ. I, 290.

Avots: EH II, 30

nùoaulekšuôt, nùoàuļuôt, intr., ab -, weggaloppieren: viņš nuoaulekšuoja pēc ārsta B. Vēstn.

Avots: ME II, 758

‡ nùoañšuôt Ramkau, behauen (perfektiv; vgl. aušât): n. baļ,kei galu.

Avots: EH II, 30

nùogar̂šuôt, tr., abschmecken: vai viņa var kuo nuogaršuot - mūžam ēdiens par sāļu! Siuxt; vīnu nuogaršuotājs, der Weinküper Vēr. II, 417.

Avots: ME II, 784

nùokãršuôt [Lis.], nuokãrtuôt Spr., tr., mit Stangen belegen: klēts bij nuokāršuota, vēl nejumta Niedra.

Avots: ME II, 796

‡ II nùolekšuôt AP., hingaloppieren: zirgs da mājai vienuos lekšuos nuolekšuoja.

Avots: EH II, 61

‡ nùolêkšuôt ² AP., im Galoppieren übertreffen: mans kumeļš nuolēkšuos gan tavu sirmīti.

Avots: EH II, 62

[nùomal˜šuôt Grünh. "Verleumden" (?).]

Avots: ME II, 816

nùomašuôt Nabben, nùomatuôt Gold., [um Mitau, Stenden, Bers.], die Metze in der Mühle nehmen; [auch übertr.: Juris krietni nuomatuojis cukuru Kalleten; n. (heimlich, stehlend ein wenig nehmen) ēdienu Grünh., Kurs. u. a.]

Avots: ME II, 817

[nùomelšuôt "verleumden" Dickeln.]

Avots: ME II, 818

[nùomelšuôt "verleumden" Dickeln.]

Avots: ME II, 818

‡ nùomišuôt Janš. Dzimtene I ² , 382, Līgava I, 503, = nùomišât.

Avots: EH II, 69

[nùopuišuôt, eine Zeitlang bedienen Bauske, Widdrisch: tad mēs nespēsim viņas nuopuišuot vien Janš. Bag. Čāpiņa dē̦ls 57.]

Avots: ME II, 834

nùorikšuôt, intr., hin-, weggaloppieren: pa pusstundu nuorikšuojuši Je̦lgavā LP. VII, 483.

Avots: ME II, 839

nùotukšuôt (unter nùotukšît): vienu vietu bija nuotukšuojuši Veldre Dēli un meitas 71.

Avots: EH II, 102

‡ paaũšuôtiês, = paaũšâtiês: drusku ... paaušuojušās ar citiem Janš. Dzimtene V, 52.

Avots: EH II, 119

pâkšuôts: pākšuoti zirņi AP., Nerft.

Avots: EH XIII, 195

pamḕlnešuôt, intr., etwas klatschen, Gerüchte verbreiten.

Avots: ME III, 70

‡ pamîkšuoņām ² Ramkau, = pamîšãm: klājienu taisuot kūļiem ruogas salaiž p.

Avots: EH II, 157

‡ pamîkšuoņš ² AP., = pamîšãm: kad sit lubiņas, tad viņas palaiž vienu uotrai virsā p.

Avots: EH II, 157

panākšuos (unter panãcnieki): auch Tdz. 56775.

Avots: EH II, 159

parikšuôt, intr., ein wenig, eine Zeitlang traben : nu manu bērīti, parikšuo smalki! Vēr. I, 779.

Avots: ME III, 90

[pãrrikšuôt, hinübertraben: p. pãr lauku.]

Avots: ME III, 173

[pā`rrikšuôt; heimtraben: p. mājās Nigr.]

Avots: ME III, 173

‡ pasmar̂šuôt, pasmar̂žuôt,

1) eine Weile duften:
pasmaržuoja ievu ziedi Schwitten;

2) ein wenig riechen (tr.):
duod man (tuos ziedus) pasmaržuot! Trik.

Avots: EH XIII, 174

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118

‡ patumšuôt, verdunkeln Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 184

pìemašuôt Wolm., piematît Arrasch, die Metze nehmend anfüllen: p. pilnu pūru.

Avots: ME III, 271

pìepuvešuôt Wandsen, piepuvežuôt Widdrisch, sich mit Eiter (von einem Geschwür) anfüllen: piepuvešuojušas acis.

Avots: ME III, 281

pìerikšuôt, herantraben.

Avots: ME III, 285

pìesmar̂šuôt, mit Duft anfüllen: parfims piesmaršuoja te̦lpas MWM. X, 25. Refl. -tiês, sich (stark) parfümieren: piesmaršuojusēs kâ mārks: dvašu rauj ciet Duomas III, 518.

Avots: ME III, 293

piêšuôts, mit Sporen versehen: gan brāļi piešuoti, gan zābakuoti (Var.: gan brāļi piešiem, gan zābakiem ) BW. 16498,1.

Avots: ME III, 302

pìetukšuôt, mit Leerem, Nichtigem anfüllen: nu gan taikam pietukšuojāt pilnu pūru me̦lu A. XVI, 298.

Avots: ME III, 306

pinkšuoņa Bers., klägliches Gewein(e).

Avots: ME III, 220

plašuotne, die Weite, Breite, Aus-dehnung: ne˙viens visā plašuotnē viņu nesauc citādi Leijerk. I, 202.

Avots: ME III, 321

plaukšuoņa, der Applaus: publikas nerimstuošās plaukšuoņas Rīg. Av. skaļām plaukšuoņām apsveica viņa ruņu Vārds.

Avots: ME III, 326

plaušuôt "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9.

Avots: ME III, 328

plerkšuoņa "truoksnis, kas ceļas plerkšinot" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 337

plēšuôt, s. plēšât.

Avots: ME III, 341

priekšuots BW. 5714 var. (aus Salisb.), = priekšauts.

Avots: ME III, 398

prišuôt(iês) Spr., sich schmücken, sich zieren.

Avots: ME III, 391

prišuôt(iês) Spr., sich schmücken, sich zieren.

Avots: ME III, 391

puĩšuôt: tu gribi, lai tev (= dat. od. acc.?) puišuo Seyershof.

Avots: EH II, 322

puĩšuôt U., aufwarten, dienen.

Avots: ME III, 404

pušuôtiês, zur Hälfte teilen: pilna vīra sieva biju, pilnu dzēru biķerīti; ja kas kāda puselniece, lai uz pusi pušuojas! BW. 19774.

Avots: ME III, 439

‡ pušuôtra ² (Akzentstelle?) Kl.-Roop und Orellen n. FBR. XV, 150, = pus˙ùotra.

Avots: EH II, 337

puvešuôt, puvešņuôt, puvežuôt eitern, schwären: lipīgas slimības ir visas tas; kur acis puvešuo Konv. ² 271. kad kāda brūce ilgi stip, tad sāk puvešņuot Etn. II, 132.

Avots: ME III, 443

rikšuôt, ‡ Refl. -tiês, im Trab wettrennen Diet.: kas nuo kalna rikšuojās? ... Jēcis, ... Mikus un ... Jaņķelīt[i]s Tdz. 42082.

Avots: EH II, 371

rikšuôt (li. riščiuoti Miežinis), rikšķuôt Schrunden, Kl., rikšinât, traben: zirgs... sāka rikšuot Kaudz. M. 33. zirga mugurā rikšuot pa tē̦va apluokiem Vēr. II, 1161. zirdziņi riķšķuoja pa ceļu MWM. VIII, 606. ziņnesis atraisījis savu baltiņu un lē̦nām rikšinājis LP. VII, 37. - rikšuôtãjs od. rikšuôts zirgs U., ein Träber.

Avots: ME III, 525

sabukšuôt, tr., zusammenrollen, zusammenwickeln: kad zirgu nuojūdz, tad gruožu sabukšuo Dond.

Avots: ME III, 599

sadakšuôt, tr., mit Hilfe der Heugabel (dakšas) ein Korn- od. Heufuder auf- od. abladen: kas tas par darbu, trīsdesmit ve̦zumu siena sadakšuot! Sassm.

Avots: ME II, 607

‡ sagar̂šuôt, herausschmecken: ... nevaram smādēt arī mēs; kaut gan ne˙ka sevišķa nemākam s. Jauns. Raksti VIII, 141.

Avots: EH XVI, 408

‡ sakruvešuôt(iês) Kalz. n. Fil. mat. 29, = sakruvežuôt(iês).

Avots: EH XVI, 420

salenkšuôt: tē̦vs dzenīti salenkšuoja Tdz. 51707.

Avots: EH XVI, 425

‡ samašuôt Seyershof "sajaukt": s. visas zâles kuopā.

Avots: EH XVI, 429

‡ sapũšuôt (mit ū aus uv(e) ?) Seyershof, = sapuôsuôt ² : bē̦rnam acis pa˙visam sapūšuojušas.

Avots: EH XVI, 440

sarikšuôt,

1) zusammentraben:
kumeļi sarikšuoja sētiņā;

2) eine gewisse Zeit hindurch traben.

Avots: ME II, 717

sasmaršuôt, tr., einparfümieren Dr.

Avots: ME III, 738

sasmìlkšuôt, tr., mit Sand bestreuen: izvilcis... smilkšu maku, krietni sasmilkšuoja bruce̦klu Janš. Dzimtene ² I, 373.

Avots: ME III, 739

‡ sa-ūkšuôtiês, = ‡ sa-ūkšêtiês: brīžam tie izšķīrās ..., tad saūkšuojās atkal kuopā Dünsb. Skaistā Mīle 43.

Avots: EH XVI, 462

‡ sē̦rmūkšuoga Skalbe Raksti IV, 179, eine Ebereschenbeere.

Avots: EH II, 482

smaršuoklis* umschrefbend für die Zigarre Sudr. E. MWM. VIII, 89.

Avots: ME III, 954

smar̂šuôt, riechen (intr.), duften: viņa smaršuoja pēc Ķelnes ūdeņa Turg. Muiž. per. 57. ar patīkami smaršuojuošām . . . pankuokām Vēr. II, 67. Refl. -tiês, sich parfümieren: sievas ruotājās un smaršuojās MWM. VI, 773.

Avots: ME III, 954

‡ šmīkšuoņa PV., = šmĩkstuoņa.

Avots: EH II, 649

smìlšuojs, smìlšuots, = smilkšaîns: smilšuojām kājiņām BW. 10755, 1 var.; 30301. smilšuotā kalniņā 27649, 3 var.

Avots: ME III, 964

‡ šmūkšuoņa PV., = ‡ šmūkstuoņa.

Avots: EH II, 650

šùo,

1) gen. pl. (li. šių̃) zu šis, šĩ;

2) acc. s. masc. (apr. schan) et fem. (li. šią̃ apr. schan) gen. und instr. s. masc. (li. šiuõ) et fem. (li. šią<) gen.: šuo ruden[i], tuo ruden[i] maza mana līgaviņa BW. 13902. saraudzīja šuo, tuo labāku mielastam BW. III, 1, S. 86. piekavis ne par šuo, ne par tuo LP. V, 344.

Avots: ME IV, 112

šùobal˜tdìen, Adv., (noch) heutzutage Pas. II, 136: pirmatnes stāsts vēl šuobaltdien ir jauns Vēr. I, 1428. prasījums šuobaltdien piede̦r teiku valstei MWM. VII, 116. mēle un rīkle viņam sarkana līdz šuobaltdien RKr. VIII, 78.

Avots: ME IV, 112

šuobīgs L., St., =šaubîgs, wackelig: šuobīgs krusta kuoks Hugenberger bei Plūd. Latv. rakstn. I, 66.

Avots: ME IV, 112

šuobîtiês L., St., U., (mit "uô" ) Bauske, šaubīties; schwanken, nicht fest stehen, šķunbīties Mar. ("stabs vējā šuôbâs"), Nötk. Aus šaubīties + šķuobīties?

Avots: ME IV, 112

šùobrìd(i), jetzt, eben.

Avots: ME IV, 112

šùobrìd(i), jetzt, eben.

Avots: ME IV, 112

šùodìen (li. šiandien), šùodìe, Adv., heute: duod, dieviņ, šuodien (Var.: šuodie, šuo dieniņu) sauli! BW. 7507.

Avots: ME IV, 112

šùodìena, der heutige Tag, das Heute: šuodiena - tā stāv vēl manā ruokā Rainis Gals un sāk. 204. pēc šuodienas nuotikumiem Dz. Vēstn. nuo šuodienas vairs manis nepazīstat MWM. v. J. 1899, S. 340. kas mūžīgai šuodienai minams Latv. ar tērauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II, 62.

Avots: ME IV, 112

šuodienējs: auch (mit uô ² ) Allend., Salis.

Avots: EH II, 660

šuodienējs Ar., heutig.

Avots: ME IV, 112

‡ šuodienīgs Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "heutig"), = šuodienējs.

Avots: EH II, 660

‡ šuodieniņ, heute: kaut man bijis š. vakarējs kumeliņš BW. 29785.

Avots: EH II, 660

‡ šuodienisks Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "heutig"), = šuodienējs.

Avots: EH II, 660

‡ šuoējie, = šuojie: pinkains ... kâ šuoējuo Kāravs V. Kraujiņš Spoku dzirnas 3.

Avots: EH II, 660

šùogad, Adv., heuer, dies(es) Jahr; im VL. auch mit der Deminutivendung: šuogadiņ namu taisīt, citu gad[u] istabiņ[u] BW. 30697.

Avots: ME IV, 112

‡ šuogadējs Kalupe, diesjährig.

Avots: EH II, 660

‡ šuogaduo (sic!) vasariņu Aizsils Sen. k. 144, in diesem Sommer.

Avots: EH II, 660

šuogalietis,

1): auch Nötk., Stolben, (mit ùo ² ) Holmhof, Sessw.; ‡

2) ein Angehöriger einer andern in demselben Hause wohnenden Familie
Odensee.

Avots: EH II, 660

šuogalietis Ar., ein an diesem Ende Wohnender.

Avots: ME IV, 112

šoicka (?), die Hirtenrute Lems. n. U.; vgl. žoicka.

Avots: ME IV, 100

šuojie: mit ùo AP.

Avots: EH II, 660

šuojie, die Nachbarleute: šuojie aiz dārza stūra , . aizslē̦dz istabas durvis . . šuojuo Duksis Austriņš Dz. V. paldies šuojuo krusttē̦vam BW. 10232, 1. Beruht auf dem gen. pl. šùo "dieser"; vgl. šuomāte und šuotēvs.

Avots: ME IV, 112

šùojieši ² Kr., U. (aus Kokn.), = šuojie.

Avots: ME IV, 112

‡ šùokar ² Auleja, Kaltenbr., Oknist, Wessen, = šùovakar (hieraus entstanden).

Avots: EH II, 660

šuôkla Gr.-Buschhof, = sâva (kuoka mizā).

Avots: ME IV, 112

‡ šuôklains Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, šuôklas habend (?).

Avots: EH II, 660

šuôklejs Gr.-Buschhof, šuoklas habend: šuokleja priede.

Avots: ME IV, 112

šuola Kur. Nerung (Nidden, Preil), =skuõla, die Schule.

Avots: ME IV, 112

‡ šùolaik ² Pilda, um diese Zeit: rīt, š., būs citāds laiks PV.

Avots: EH II, 660

šùolaĩku (gen. pl.), zeitgenössisch, modern: šuolaiku mākslinieks MWM. VI, 479; da šuolaika, bis jetzt Pas. V, 426.

Avots: ME IV, 112

‡ šùoļàuži ² Fest. n. FBR. XVII, 85, = šuojie (?).

Avots: EH II, 660

‡ šol˜derêt Seyershof "niekus runājuot apkārt staigāt." Aus d. scholdern "herum flankieren".

Avots: EH II, 654

‡ šol˜derīgs Seyershof "nenuoteikts, vieglprātīgs": viņš tāds š., - suola un nepilda.

Avots: EH II, 654

‡ šol˜deris Seyershof "nenuoteikts, pļāpīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 654

šolks, Plur. šolki, = zĩds, die Seide: iztecēja adatiņa nuo... šolka diega BW. 7174. ce̦pur[e] mana šolkiem šūta 29117 var. lini kâ šolki Etn. II, 118; LP. VI, 129. Zunächst aus r. шёлкъ dass.

Avots: ME IV, 100

‡ šolopis Seyershof, ein alter, abgetragener Mantel. Wohl auf r. салоп beruhend.

Avots: EH II, 654

šuoma U., šuoms L., U., = suoma 1, Ranzen, Schlauch; re̦sna šuoma St. "dicker, vierschrötiger Mensch, wie ein Klotz".

Avots: ME IV, 112

šuomāte: auch Pas. XV, 213, (mit ùo) AP.

Avots: EH II, 660

šuomāte, die Wirtin vom Nachbargesinde Golg.

Avots: ME IV, 112

šuome L., ein garstiger Balg; ein Weibstück wie ein Klotz.

Avots: ME IV, 113

‡ šùomḕ̦r ² Auleja, (eben) jetzt.

Avots: EH II, 660

šuõme̦t Segew., Adv., so gross, so lang, so hoch, so viel (mit einem Hinweis).

Avots: ME IV, 113

šuomisks L., = suomisks "in einem Stück".

Avots: ME IV, 113

šùonakt (li. šią̃nãkt), Adv., diese Nacht; im VL. auch mit Deminutivendung: tu dzisīsi šuonaktiņ BW. 5816 var.

Avots: ME IV, 113

‡ šùondeļ ² Kaltenbr., = šùonedẽļ.

Avots: EH II, 660

‡ šùonedẽ FBR. IV, 58, = šùonedẽļ.

Avots: EH II, 660

šùonedẽļ, Adv., in dieser Woche, diese Woche.

Avots: ME IV, 113

šuopa U., šuops U.,

1) eine Narbe
Festen Prl. (šùopa ^2), Schmarre Diez n. U., (mit uô ² ) AP.; eine Ritze U.; eine schadhafte Stelle (im Holze namentlich) Kremon n. U., (šùopa ²⁾ Bers., Kl., Kr., Prl.: vaigā aprepējuse, netīra šuopa Vēr. I, 906;

2) ein wässeriger, sumpfiger Ort
U.

Avots: ME IV, 113

šùopains ² Kl., ungleich im Holze U.; mit Narben, mit schadhaften Stellen: š. kuoks.

Avots: ME IV, 113

šopatas, die Abfälle von Wolle, die beim Tocken übrigbleiben Kürbis. Vgl. supata 1.

Avots: ME IV, 100

šùopavasar Vēr. II, 190, šùopàusar Wolm., Adv., in diesem Frühjahr.

Avots: ME IV, 113

‡ šùopḕ̦r ² in der Verbindung pē̦r[n], aizpē̦r[n], š. gads palika Linden in Kurl., = šùogad.

Avots: EH II, 660

šoras: "ādas sakas un slejas, ar kuo jūdz bez luoka" Seyershof.

Avots: EH II, 654

šoras Bers., Saikava, Sessw., Pferdegeschirr: vienzirgu braucējiem zirgs ir sajūgts šorās B. Vēstn. Zunächst aus r. шоры dass.

Avots: ME IV, 100

šùoreĩz Wolm. u. a., šuõreiz Iw., Adv., diesmal.

Avots: ME IV, 113

šùoreĩzẽjs, diesmalig.

Avots: ME IV, 113

‡ šùoreņ ² (aus *šuorīteņ?) Auleja, = šùorît.

Avots: EH II, 660

‡ šùorîst ² Auleja, = šùorît.

Avots: EH II, 660

šùorît: mit uõ Rutzau.

Avots: EH II, 660

šùorît Wolm. u. a., šuôrît ² Iw., Kab., šuorîtās Biel. n. U., Iw. n. FBR. VI, 56 (šuô˙ritâs ^2), Kandau, Zabeln n. FBR.IV, 67 (šuôrîtâs ^2), Grünh., Sessau, šuorītē BW. 2686, 6 (aus Amt Goldingen), heute Morgen: šuorītās maza, maza salniņa bija BW. 24804.

Avots: ME IV, 113

šuôrîtâs ² (unter šùorît): auch Grenzhof, Salis, Siuxt.

Avots: EH II, 660

šùorîtẽjs, heute Morgen geschehend oder geschehen: par šuorītējām sukām A. v. J. 1902, S. 131. šuorītēja izturēšanās 199.

Avots: ME IV, 113

šùoruden Wolm. u. a., šuorudiņ BW. 15921 (aus Dond.), Adv., in diesem Herbst: tev[i] nuoņems šuoruden BW. 5816.

Avots: ME IV, 113

šuoslaĩkuôs (loc, pl.) A. XXI, 695, Adv., heutzutage.

Avots: ME IV, 113

šoste Salis, šosts Meiran (in Meiran kann o auf a zurückgehen), Salis, eine Stange, womit man das Boot vorwärtsstösst. Aus dem Russischen (vgl. r. dial. шостка "Stange")?

Avots: ME IV, 100

šuoste U., = suoste II, ein abgedeckter Frosch als Käder für Krebse.

Avots: ME IV, 113

šote, ein kleines Schnapsglas Trentelberg: ielej man vienu šoti!

Avots: ME IV, 100

I šuõte Salis, U., šuõts, -s Bauske, ein Regenwurm; šuote Kürbis, = šuoste.

Avots: ME IV, 113

II šuote U., = skuote I 2. Etwa aus nd. schot "alles, wodurch man irgend eine Sperrung ...anlegt"?

Avots: ME IV, 113

šuõtele Burtn., Salis, Salisb., Sussikas, Wolmarshof, šuõtelis N.-Salis, = šķuõtele 1: man vaj[a]dzēja šuotelītes BW. 7056 var.; šuõtele Ruj., = skuõtele 4, eine Hirtentasche.

Avots: ME IV, 113

‡ šuõtêt Salis "vērt šuoti 1 (= slieku) uz makšķeres āķa".

Avots: EH II, 660

šùotẽ̦vs Arrasch, C., Jürg., PS., šùotè̦vs ² Prl. n. FBR. VI, 114, Golg., Adl., Bers., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Schwanb., Tirsen, der Wirt vom Nachbargesinde: šuotē̦vam trīs dēliņi BW. 21043.

Avots: ME IV, 113

šotiņš Dond., der schottisehe Tanz: jaunie ļaudis kristībās dancuoja... šotiņu BW. I, S. 194.

Avots: ME IV, 100

‡ šotur̃ks Lems. "?": tirgū braucējs saģērbies kâ š. (von jem., der dicke Kleider und Pelze angezogen hat und dadurch unschön aussieht).

Avots: EH II, 654

šuôva PS., = sâva, šâva; aus šāva + šuopa?

Avots: ME IV, 113

šuôvaîns PS., = šâvains.

Avots: ME IV, 113

šùovakar: mit uõ Rutzau.

Avots: EH II, 660

šùovakar, heute Abend Dīcm. pas. v. I, 45: tu dzisīsi šuovakar BW. 5816.

Avots: ME IV, 113

šùovasar, in diesem Sommer: tev[i] nuoņems šuovasar BW. 5816 var.

Avots: ME IV, 113

šùozìem, in diesem Winter: kuo es šuoziem tā vērpjamā mātēm savē̦rpusi A. XX, 266.

Avots: ME IV, 113

svešuotne Warkl., Warkh., Pilda, svešuote Warkl., = svešiena: neatstātu viņa miesu svešuotnē Latg. 1921, No 50, 1 ¹ tu bēgi un svešuotnē šķīries nuo mums ebenda 1922, I, 2.

Avots: ME III, 1152

‡ svīkšuoņa PV., = švīkstuoņa, das Rascheln: dzirdama s., it kā kas kājas vilktu pa zemi.

Avots: EH II, 619

tãpšuôt Lautb., faseln.

Avots: ME IV, 148

‡ tarkšuoņa A. Upītis Sm. lapa 322, Geräusch, Lärm.

Avots: EH II, 667

tãšuôts, mit Birkenrinde versehen: tāšuota malka MWM. v. J. 1896, S. 401.

Avots: ME IV, 151

tīšuôt, ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit ĩ), scherzen.

Avots: EH II, 686

tīšuôt, etwas absichtlich tun (mit ĩ) Nötk.; trotzen Bielenstein LSpr. I, 395 (mit ĩ), Nötk.: tē̦vam tīšuot L., St.; "streiten": par vē̦lu tīšuot Boriss God. 64. Vgl. li. týčiuotis "Trotz bieten".

Avots: ME IV, 205

tuokšuôtiês, s. tuokšâtiês.

Avots: ME IV, 284

‡ trīšuôtiês, sich reiben: lai ruoka apkārt trīšuodamies neiekarsē̦tuos Dünsb. Etnogr. 131. Vgl. trĩšât.

Avots: EH II, 696

tukšuôt, leeren U.: brūtei bij jātukšuo daža glāzīte BW. III, 1, S. 61: lācis tukšuoja... me̦dstruopu Etn. III, 32. Refl. -tiês;

1) sich leeren, leer werden;

2) leeres, unnützes Zeug sprechen
Smilt. n. U., AP.: kuo nu vienādi tukšuojies, vai nevari prātīgi runāt! AP. mēlgalis tukšuojas MWM. v. J. 1899, S. 425. . . . sāka plātīties ar savu pārgudrību. citiem apriebās tāda tukšuošanās Vīt.

Avots: ME IV, 258

tukšuotnes, = tukšatne(s): ve̦cs mēness pāriet tukšuotnēs Vīt.

Avots: ME IV, 258

tùmšuôt,

1): viņam tumšuots skats Rainis Dz. un d. III ² , 405. ķildu rūgtums ... tumšuoja ... prieku P. Ērmanis Gaidītāji 49.

Avots: EH II, 703

tùmšuot,

1) tr., dunkel machen, verdunkeln
L.: asaru tumšuotām acīm A. XX, 905. (fig.) kas manu tautu tumšuo, vilstī? Deglavs Rīga II, 1, 164. mēs šuo savu pretpusi . . . e̦sam gan zinājuši tumšuot (in schlechtes Licht stehen, verleumden) draudzes kunga priekšā Kaudz. Izjurieši 60;

2) intr., dunkel sein, (er)scheinen:
priekšā tumšuoja tam šauras gravas sprauga A. v. J. 1899, S. 403. Refl. -tiês, dunke1 werden, sich verfinstern: kas ausis gaišs, tas dažkārt tumšuojas Juris Brasa 199.

Avots: ME IV, 263, 264

ūkšuôt,

1): "truokšņuot, delverēt, plūžņuot" Bers.; ūkšuo pate, man[a] māsiņa! tev nevaid ūkšuotāju BW. 18074.

Avots: EH II, 741

ūkšuôt,

1) s. ūkšêt;

2) "pfeifen"
Fehteln.

Avots: ME IV, 408

uzaũlekšuôt, uzaũļuôt, (auf etwas) hinaufgaloppieren (perfektiv): uzaulekšuot kalnā. uzauļuot kam virsū.

Avots: ME IV, 315

uzdvašuôt, (auf etw.) aufatmen: uzdvašuot uz luoga rūts. uzdvašuot kādam virsū. (fig.) romantisks kolorīts še paša autuora uzdvašuots Stari II, 613.

Avots: ME IV, 328

‡ uzkãršuôt Ramkau, mit Dachstangen belegen: jumts jau uzkāršuots.

Avots: EH II, 724

uzrikšuôt, hinauftraben: zirgs uzrikšuoja kalnā.

Avots: ME IV, 373

uzsmar̂šuôt, zuduften: ziedu lapiņas jau nuobirst..., ļuoti maz tev uzsmaršuojušas J. R. V, 89.

Avots: ME IV, 380

I vākšuôt U., = vāķêt I.

Avots: ME IV, 495

II vākšuôt Nötk. "= vēkšt, wiederholt grässlich schreien".

Avots: ME IV, 495

III vākšuot (?) Nitau "savācuot" (part. prs.); zu einem Infinitiv *vākšt (vākst)?

Avots: ME IV, 495

vḕršuôtiês,

1) sich belaufen (von Kühen):
guovs sāk vēršuoties Vīt., Bers., Nötk., N.-Peb.;

2) sich wie ein
vērsis benehmen N.-Peb.

Avots: ME IV, 567

‡ *vīkšuôt (??), opfern: pie tā avuotīna ve̦ci ļaudis vīkšo[ju]ši (zu verbessern in vīkšuši?) dievīnam Pas. XV, 451 (aus Plm.).

Avots: EH II, 792

virkšuoņa Vīt., = virkšis I.

Avots: ME IV, 607

zalkšuôga Nötk., paris quadrifolia Wid.

Avots: ME IV, 684

zūšuôt Mag. IV, 2, 164"?".

Avots: ME IV, 755

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

‡ blākš! Pas. III, 67, = ‡ blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

‡ izkratinât Frauenb., = izkratît: pa neadze̦nu šostju braucuot i. kādu cilvēku.

Avots: EH I, 458

kustêt, -u, -ẽju, sich rühren: es skatuos, es rauguos, kas kustēja. vilks ne pakustēt nekust LP. VII, 875. zirgs nekust nuo pē̦dām, lai nuositi VII, 473. kust kâ gliemezis, von einem, der langsam geht. viņam stāstuot od. nuo me̦liem ausis kust, von einem Aufschneider. bites kust un mudž od. čum un kust, wimmwln. Refl. -ties, sich hin- und herbewegen, sich bewegen: Sprw. kustas (od. kust) kâ ūdens zâle. kâ tu pruoti veikli kustēties Seib. Subst. kustê̦tãji, klein und gross Vieh (nur mundartlich) U. - Zu li. kušė´ti "sich regen", [sukùšo "kam in Bewegung", le. kušņât, r. кишá "Gewimmel" und vielleicht altčech. ksenec "Junge von Amphibien und Fischen", s. Potebnja РФВ, III, 103, Zubatý Sborn. fil. I, 124, Berneker Wrtb. I, 672. Das -t- in kustêt war ursprünglich wohl nur präsentisch, s. Le. Gr. § 619].

Avots: ME II, 328, 329

II lāpsa, die Stelle: šogad slikta zâle, pļavas lāpsām (stellenweise) plikas. lāpsām meža izde̦gusi Laud. [Wenn von einer Bed. "Stück, Fetzen" auszugehen ist, zu lãpît I; und zu r. лáса "Fleck von länglicher Form, Streifen"?]

Avots: ME II, 440

‡ makšarât Auleja (> mokšoruôť), Lixna, Pas. III, 287, = makšķerêt

Avots: EH I, 779

me̦ñturis, der Quirlstock, das Maischholz: me̦nturis, taisīts nuo egles kuoka, tiek lietuots putru vāruot, lai puodā milti nepaliktu mazuos klucīšos Adsel. Vgl. meñte [und das echt le. mieturis].

Avots: ME II, 602

[mīkstuone, Tauwetter Rancāns Bišu kūpšona 74, Zaļmuiža.]

Avots: ME II, 643

ne̦sât (li. nešoti Tiž. II, 331, 335, 340): auch Dunika, Frauenb., Heidenfeld, Kaltenbr,, Siuxt, Sonnaxt: ka (zirgi) neizbīstas un nesāk mūs n. Janš. Dzimtene II ² , 60. diezgan jau nu esi guovs asti ne̦sājusi (= gane bijusi) III ² , 397.

Avots: EH II, 19

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439

sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,

1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡

2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡

3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. ² 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.

Avots: EH XVI, 470

šas, in der Verbind. šas un tas Kl., šas, tas (gesprochen: šos, tos) Römershof n. FBR. VIII, 105, = šis.

Avots: ME IV, 4

šasts Warkl. (gespr. šosts), Spr., eine Stange.

Avots: ME IV, 4

šaũja Kaugershof, Ermes, Karls., MSil., Nitau, Bixten, Adiamünde, Serbigal, Wessen, Serbigal, > šõ Popen n. FBR. VIII, 119 und Ugalen n. FBR. VII, 20, resp. šaũva Karls., Alt - Ottenhof, Wolmarshof, Etn. IV, 173, BW. 2869 var.; 6598 var.; 6962; 7954 var.; 8005 var.; 12887 var.; 18996, 3; 24840 var.; 30543 > šoũv Lemsal n. FBR. IV, 89, Widdrisch, Salis, Ruj., = saũja: māte mani audzināja kâ baltuo linu šauju BW. 17303. siena šaujiņas A. XX, 81.

Avots: ME IV, 6

sâva (li. šovà "sprogymė; drevė; caverna arboris" ) Mar. n. RKr. XV, 134, Bers., Lubn., eine längliche Narbe (auch in der Baumrinde Bers., Alswig): viņam vaiga sava. tā sāva kājā ir nuo tā, ka es reiz iecirtu ar cirvi Mar. Nebst šâva ² nach Būga KSn. I, 291 zu šaũt.

Avots: ME III, 809

‡ šāviņš Jaun. Ziņas 1938, № 153, = šãviêns 1. Vgl. li. šovinỹs dass.

Avots: EH II, 624

šir̂šūns ² Nigr., die Homisse (vespa crabro); širšuõns Rutzau, eine Art Bremse, deren Stiche tötlich sind. Aus li. širšonas "Wespe".

Avots: ME IV, 18

sâkt (li. šókti "springen"), sâku (auch sācu infl., z. B. Pas. I, 149 aus Kolup, II, 133 aus Rositten, IV, 205 aus Nīcgale u. a.; auch bei Glück Apostelgesch. 11, 15),

1) anfangen, beginnen
(tr.): Sprw. juo agräk sāksi, juo agrāk beigsi. atnākusi baznīcā itin agri, nebijusi vēl sākta (der Gottesdienst hatte noch nicht begonnen) LP. VI, 37. pats ir nezina, kuo sākt, kuo būt Janš. Bandavā II, 67. sākuot U. od. nuo sākta (sākama) gala, im Anfang, von Anbeginn: tâ paradis jau nuo sākta gala Janš. tikkuo ruonas kultūra, viņa tūliņ nuo sākama gala ņe̦mas dragāt tautību Pūrs I, 39;

2) anfangen, beginnen
(intr.): drīz sāka ziema Gr.-Essern. Refl. -tiês, anfangen, beginnen (intr.): skuola vēl nee̦suot sākusies (der Unterricht habe noch nicht begonnen) Alm. Kaislību varā 123. puis[i]s nezina, kur ja zemes ruobeža beidzas un kur ve̦lna zemes ruobeža sācas Pas. IV, 51 (aus Višķi). - briedis ... dze̦rdams ūdenī aplūkuojās. viņš sākās apbrīnuoties..., fing an sich zu bewundern St. Seifert Chrest. II, 7. - Subst. sâkšana, das Anfangen, Beginnen; sâkšanâs, der Anfang, Beginn; sâkums, das einmalige Anfangen, Beginnen; der Anfang, Beginn: dzied ar vienu dziedājumu, vakarēju sākumiņu (d. h. ununterbrochen, wie gestern angefangen) BW. 991. - sākumā, adverbial gebr., am Anfang, zuerst; sâcẽjs, wer anfängt, der Anfänger U. Zur Bed. vgl. li. šoko ... ir pradėjo kapot LLD. IV, 56, 15 ; šoko kirsti beržą Tiž. II, 258; šóko výties LChr. 352, 28 ; pašóks, jo ne padìrbs Jušk. unter abejokas, sowie li. įskàsti "wziąć się żarliwie (do pracy)" Jušk.: skàsti "springen", r. стал ходить, gr. hom. βη ἴμεν und frz. je vais aller. Dazu - unter i der Voraussetzung einer Alternation von ks-: sk- (s. Būga KSn. I, 291) - slav. skakati, skočiti "springen".

Avots: ME III, 801, 802

šķàusna ² Bers., KL, Prl., šķàusne Lubn., Saikava, = šķaut(n)e: līneāla šķausne. uz gultas gala šķausnes V. Eglītls Zilā cietumā 85. akmeņu šķausna, kas guļ uz šosejas un kuru braucēji pamazām saberž putekļuos Blaum.; šķàusne ² Warkl., = šķembele 1.

Avots: ME IV, 22

‡ spildêt (??) "?": kungi... laiž ar savām troikām pa šoseju, ka spild vien Bankins Šis un tas III, 53.

Avots: EH II, 550

truoksnîgs Wid., trùokšņaîns, lärmend, voller Lärm: uzspēlēja truoksnīgu maršu BW. III, 1, S. 91. truoksnīga šoseja Treum. Gaujm. 53. kur citreiz truoksnīga, tur tagad klusa viņa Plūd. LR. III, 12.

Avots: ME IV, 253

tveicêt, -ẽju,

1) schwül machen, heiss machen, durstig machen
Wid., (mit èi) C., Salisb., (mit èi ² ) Adl., Adsel, A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl:, Marzen, Meiran, Ogershof, Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, (mit eî ² ) Arrasch, Iw.; Jürg., Segewold: vasaras saule pusdienā dedzina un tveicē Aps. V, 51 (ähnlich: Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 850; Vēr. II, 5). pusdiena tveicē J. Alunāiis. braukt pa saules tveicējamuo šoseju A. v. J. 1896, S. 505. karsta vasara ar tveicējuošām dienām Vēr. II, 160. asaras... tveicēt tveicē viņas . . . seju Värpas 11;

2) = tvaicêt 2 Nötk.

Avots: ME IV, 290

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

I vãlêt Arrasch, Stenden, in der Verbindung labību vālēt, die Getreidelage zum Dreschen ausbreiten Arrasch. sienu vālēt Arrasch, Stenden "apārņa izžuvušo sienu ar grābekli sabīdīt vāluos, strēķuos"; (das getrocknete Heu an die Scheunentür) hinanwälzen Saikava (mit à ² ). Zu vāla 1.

Avots: ME IV, 497

žosts Saikava, = šoste.

Avots: ME IV, 827