Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ašība' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ašība' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)
brašība
brašība, die Bravour, Heldenmütigkeit, Tüctigkeit: lai šis tikai nezaudējuot brašību LP. VII, 483.
Avots: ME I, 324
Avots: ME I, 324
īpašība
knašība
knašĩba, die Schnelligkeit, Hurtigkeit, Raschheit: vanags ir knašības un veiklības simbuols.
Avots: ME II, 243
Avots: ME II, 243
kopīpašība
plašība
plašĩba,
1) die Breite, Weite:
tādēļ arī tādā plašība mūsu rakstniecībā JR. IV, 101. es gribu plašības un brīvības Vēr. II, 156;
2) die Freigebigkeit
U.; das Wohlleben U.
Avots: ME III, 320
1) die Breite, Weite:
tādēļ arī tādā plašība mūsu rakstniecībā JR. IV, 101. es gribu plašības un brīvības Vēr. II, 156;
2) die Freigebigkeit
U.; das Wohlleben U.
Avots: ME III, 320
Šķirkļa skaidrojumā (19)
atēnot
atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.
Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Avots: ME I, 157
Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Avots: ME I, 157
atmest
atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
iedīdzināt
ìedîdzinât, hineinkeimen lassen: īpašības, kas iedīdzinātas vaislas šūnu vielā Konv. 2 3023.
Avots: ME II, 10
Avots: ME II, 10
izcils
izcils, vorspringend, hervorstechend, hervorranend, erhaben: baznīca izcilā vietā Aps. izcilas rakstnieka īpašības A. XIII, 392. Adv. izcilu Kurs.: svētdiena stāv izcilu pār citām dienām Plūd.
Avots: ME I, 721
Avots: ME I, 721
iznīcināt
iznĩcinât, tr., ausrotten, vernichten: viņš tuos pilnīgi iznīcināja LP. VII, 467. Refl. - tiês, sich vernichten, zu grunde gehen: labākās, pilnīgākās īpašības ik˙katrā sugā uzglabājas, nepilnīgākās iznīcinājas Pūrs III, 74.
Avots: ME I, 776
Avots: ME I, 776
mazīgsnējs
mazīgsnẽjs,
1) "?": savas dabas mazīgsnējās [kleinlichen?]
īpašības Blaum.;
[2) ziemlich klein (von Wuchs)
Jürg., Nitau, Tirsen, Peb., Fest.; "ganz klein Behnen, Stuhrhof; klein, winzig Sessw., N.-Schwanb., Ramelshof, Sauken].
Avots: ME II, 573
1) "?": savas dabas mazīgsnējās [kleinlichen?]
īpašības Blaum.;
[2) ziemlich klein (von Wuchs)
Jürg., Nitau, Tirsen, Peb., Fest.; "ganz klein Behnen, Stuhrhof; klein, winzig Sessw., N.-Schwanb., Ramelshof, Sauken].
Avots: ME II, 573
mutība
[mutĩba, Redseligkeit Salis n. U., Geschwätzigkeit: mutība bij mežsarga lielākā īpašība Janš. Dzimtene 2 I, 73.]
Avots: ME II, 675
Avots: ME II, 675
notiept
nùotìept, tr., hartnäckig ableugnen, abstreiten: labās īpašības nuotiepdams bij meiteni apvainuojis A. XIV, 2, 385.
Avots: ME II, 876
Avots: ME II, 876
pārraidīt
pãrraĩdît,* tr., übertragen, vererben: slimības, netikumus Pūrs III, 74. Refl. -tiês, sich vererben: pārraiduoties uz pēcnākamiem visas īpašības Konv. 2 3022.
Avots: ME III, 171
Avots: ME III, 171
pārziepot
pãrziẽpuôt,* tr., verseifen: ziepēm piemīt īpašība taukvielas pārziepuot Konv. 2 3723. Refl. -tiês, sich verseifen: eļļa viegli pārziepuojas 1789.
Avots: ME III, 189
Avots: ME III, 189
sastindzība
sastindzĩba,* die Erstarrung, das Erstarren: tvaika sastindzības īpašība Konv.2 1374. audu sastindzība 1391.
Avots: ME III, 747
Avots: ME III, 747
spodrināt
spuôdrinât, spuodrêt, -ẽju, tr., rein, hell, blank, glänzend machen: meitene... spuodrina luoga rūtis Saul. I, 3. zābakus spuodrināt. es spuodrēju kumeliņu ar sudraba sprādzītēm BW. 16893. (fig.) latviesi spuodrinājuši un attīstījuši labakās īpašības Bjernsona raksti I, S. V, Refl. -tiês, sich reinigen, sich blank, glänzend machen, sich schmücken: spuodrējies, tautu meita! BW. 16893. (fig.) gaismu, kurai dievs licis latviešiem atspīdēt, lai viņu prāts spuodrinātuos Latvju tauta XI, l, S. 45. mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113.
Avots: ME III, 1034
Avots: ME III, 1034
staigulība
staigulĩba, die Unstätigkeit: staigulība bijusi viena nuo nacionālām īpašībam A. v. J. 1896, S. 22.
Avots: ME III, 1039
Avots: ME III, 1039
vaiksts
vaiksts (auch mit -gst- geschr.),
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.
Avots: ME IV, 436, 437
1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;
2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;
3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.
Avots: ME IV, 436, 437
vairība
I vairība, das Ausweichen, Meiden (izvairīšanâs) Nötk. (mit aî), "dairība": viņam ir tāda vairība, atturēšanās īpašība, bailes nuo uzstāšanās Bers.
Avots: ME IV, 441
Avots: ME IV, 441
vieniņš
vienlaikus
viênlaĩkus, Adv., zur selben Zeit, zugleich: tā bija labākā cieņas parādīšana... vīram, bet vienlaikus arī... grizetes vērtīgākā īpašība Ezeriņš Leijerk. I, 100.
Avots: ME IV, 660
Avots: ME IV, 660
vilkt
vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
virst
I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,
1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;
2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;
3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;
4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;
5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;
6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 614
1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;
2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;
3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;
4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;
5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;
6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 614