Paplašinātā meklēšana

‡ àizalinât Mezkül, = àizviļinât.

Avots: EH I, 6

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28

‡ àizsalinât Oknist, = àizsalˆdêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

alinât, "aluörufen beim Viehhüten: kur es pate alināšu BW. 29365.

Avots: ME I, 67

aļināt, verlaufenes Vieh zusammenrufen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 69

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

‡ I apkalinât (li. apkãlinti "einkerkern") Warkl., = ‡ apkal˜dinât: a. zirgu.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

‡ apsalinât Bērzgale "(Malz) mit heissem Wasser begiessen".

Avots: EH I, 111

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

‡ atbalinât Warkl. "weiss machen": pamazām a. drēbi.

Avots: EH I, 134

‡ atsalinât brühend versüssen: a. iesalu Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 163

‡ atskalinât Trik., = atskaluôt: a. mucai gļuotas.

Avots: EH I, 166

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

čalinât: auch Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 284

čalinât, schwatzen, plaudern: savas bē̦rna duomas tev ausīs čalina MWM. III, 39. pēc pirmā prieka stulbuma sāk čalināt un smiet Druva I, 206.

Avots: ME I, 402

dralinât, [dral˜linât Wilkenshof, N. - Peb.], lallen: bē̦rns, kuŗš vēl nevar runāt, labprāt dralina SDP. VIII, 54. [Wohl mit -ll- zu lesen; vgl. trallinât].

Avots: ME I, 489

galinât: auch AP. ("töten"). ‡ Refl. -tiês,

1) sich töten
Seyershof: cilvē̦ki kārušies un slīkušies un vis˙visādi galinājušies; "sich tot arbeiten" Sackenhausen n. BielU.;

2) = galuôtiês, niẽkuôtiês: bē̦rns galinās vien Dond. tas nav darbs, bet galināšanās ebenda.

Avots: EH I, 380

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

[ìebalināt L., etwas bleich machen.]

Avots: ME II, 2

‡ ìedalinât, = iedalît: iedalinājis visu ... iekš trim vienlīdzīgām daļām Klēfelda Padoms 61.

Avots: EH I, 507

[ìekalinât,

1) einschmieden lassen:
tē̦vs iekailinājis manā vaiņagā daudz sudraba Nigr.;

2) schmiedend allmählich verursachen:
iekalinājis pie kalēja daudz parāda Jürg.]

Avots: ME II, 24

[I ìesalinât, einfrieren lassen: mietu ūdenī Bers.]

Avots: ME II, 61

[II ìesalinât,

1) brühend einrühren,
karstā ūdenī iejaut: maizi Wolm.;

2) ies. putru Bauske, Mehl schlagend einrühren (im Wasser) und darauf in einem warmen Raum gähren lassen;
ies. iesalu (bei der Bierbereitung) Warkh.]

Avots: ME II, 61

izbalinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss bleichen (tr.): šuo aude̦klu e̦smu izbalinājusies gan uz sniega, gan sārmā, bet vēl tas dze̦ltāns Jürg. u. a.

Avots: EH I, 433

izbalinât, izbaluôt, tr., ausbleichen: aude̦klus, saules izbalināti mati Niedra. lieci baltus izbaluotus (kre̦klus) BW. 16541.

Kļūdu labojums:
lieci = liksi

Avots: ME I, 715

‡ izdalinât (li. išdalìnti "austeilen"), zerteilen (?): (lauku) licis i. un ar stabiņiem nuozīmēt Klēfelda Padoms 1789, S. 60.

Avots: EH I, 441

‡ izgalinât Frauenb., vertilgen; umbringen: i. visus prūšus.

Avots: EH I, 447

izgalinâtiês, sehr hungrig werden: strādnieki bij jau gan izgalinājušies, kamē̦r atnesa launagu Bers., n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 736

izkalinât, lange hungern lassen: tu jau būsi bē̦rnu izkalinājusi Bers.

Avots: ME I, 747

‡ izskalinât Pernigel, Salis = izskaluôt: i. bļuodu.

Avots: EH I, 479

iztalinât, iztaluôt [C., Arrasch, Bauske], tr., zum Bleichen ausbreiten Bers.: linus. Refl. - tiês, zu Ende bleichen, ausbleichen: dažkārt izklāj nuoplūktus linus uz lauka, kur tie rasā un lietū izmirkst (iztalinās) Plutte. lini iztaluojušies balti. [In dieser Bed. auch iztaluot: aude̦kli, lini iztaluojušies C.]

Avots: ME I, 814

I kalinât, necken, reizen: Pēterītis viņu kâ kalināt kalina, medījumu pace̦ldams gan augstāk, gan ze̦māk Vīt. 40. [Vgl. kalenēt.]

Avots: ME II, 141

II kalinât (kaline"ti " leicht hämmern "), tr.,

1) schmieden lassen L.,
C.;

2) zuobus kalināt, Zähne machen L., [Zähne hecken Manz. Lettus].

Avots: ME II, 141

‡ III kalinât, hungern lassen, durch Hunger schwächen: viņš visu dienu zirgu kalināja pie kruoga Linden in Kurl. vasar kalina vistas, kab netuklē̦tuos Auleja. kuo kalināsi juo? - vajag pabaŗāt ebenda. Zur Bed. vgl. ‡ apkalinât II.

Avots: EH I, 577, 578

‡ *IV kalinât, zu erschliessen aus ‡ àizkalinât I.

Avots: EH I, 578

kalinâtiês, glühen: uogles krāsnī vēl kalinās Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 141

lalinât: "246" ME. II, 417 durch "246,1" zu ersetzen.

Avots: EH I, 717

lalinât, lālinât, lal˜linât C., lallen, jodeln: bē̦rns sāka lallināt pirmuos vārdus Apsk. viņš šuo tuo lallināja savā bē̦rna valuodā MWM. VII, 646. kur es guovis lallināju, tur tu zirgus košināji BW. 21988, 12. es lālinu ciema ganus 246. lalliniet (Var.: lālinājiet), citi gani, man pazuda raibaaaaļiņa 747. Vgl. li. lalúoti "lallen".

Avots: ME II, 417

malinât,

1) kaus. u. freqn. zu mal˜t, = mal˜dinât: sveši ļaudis man[u] māsiņu pagrabā malināja BW. 22550, Biel. I, 425;

2) wiederholt drehen
Wid. Vgl. malt 2.

Avots: ME II, 558

‡ II malinât, zu erschliessen aus nùomalinât I.

Avots: EH I, 781

‡ nùoalinât, sich verirren machen (perfektiv): šķesteris ... mācītāju alinājis, ... kāmē̦[r] pēdīgi pa˙visam nuoalinājis Pas. XII, 471 (aus Neu-Bilskenshof).

Avots: EH II, 30

nùobalinât, tr., abbleichen: aude̦klu.

Avots: ME II, 759

nùogal˜inât,

1): "vecis visus zvē̦rus" ME. II, 783 zu verbessern in "vecis ... visus šuos (= zvē̦rus)"; ‡

2) "nùovilcinât": viņi mani visu nedēļu nuogalināja, ka duošuot darbu, bet pēdīgi ne˙kā nedeva Seyershof.

Avots: EH II, 45

nùogalinât, nùogaluôt, tr., jemand ein Ende bereiten, töten, vernichten: ir liels pulks, kuo viņa nuogalinājuse Spr. Sal. VII, 26. tuo viņš nuogalināja ar zuobinu LP. VI, 461. vecis visus zvē̦rus bij nuogaluojis LP. VI, 266. Refl. - tiês,

1) sich das Leben nehmen, Selbstmord begehen
Kand.;

[2) nùogalinâtiês U., ohne Hoffnung krank liegen].

Avots: ME II, 783

‡ nùokalinât Auleja, Futter (Speise) vorenthaltend physisch herunterkommen machen: n. vistu.

Avots: EH II, 51

[I nùomalinât "abrunden, eben machen" Bauske; "bekanten": n. dēli Bers.]

Avots: ME II, 816

[II nùomalinât "mahlend abglätten": n. dzirnu akmeni Warkl.]

Avots: ME II, 816

‡ nuopalinât Frauenb. "(Kleider) ausziehen". Refl. -tiês Frauenh. "sich auskleiden".

Avots: EH II, 73

(nùoskalinât,

1) abspülen lassen:
n. drēbes Bers.;

2) abspülen:
lietus nuoskalināja dubļus Widdrisch.)

Avots: ME II, 847

[pabalinât, ein wenig bleichen (tr.): p. aude̦klu Bauske.]

Avots: ME III, 6

‡ pagalinât, verlieren: nepagalini, pa āru staigādama, dzintara sakti! Janš. Bandavā I, 77 (ähnlich Līgava I, 358).

Avots: EH II, 132

pagalinâtiês Dond. "paniekuoties".]

Avots: ME III, 27

‡ *palinât, zu erschliessen aus ‡ nùopalinât.

Avots: EH II, 151

‡ pãrskalinât Salis, = pãrskaluôt 3 (?): p. (scil.: kubuliņus) jau vari, - kādu šļaksti ūdens uzmest Vanagu ligzda 130. dabūjam mugurā pārskalinātu kre̦klu 132.

Avots: EH XIII, 210

[pãrtalinât, tr., zu lange bleichen lassen, über Massen bleichen ūnd dadurch verderben (Flachs) Jürg.]

Avots: ME III, 182

[paskalinât, ein wenig spülen: p. trauku, muti.]

Avots: ME III, 99

[patalinât, = patilinât: p. linus C., Bauske, aude̦klu N.-Peb.]

Avots: ME III, 118

pìečalinât, = piečaluôt: parupja balss visu zãli piečalināja Apskats 1903, 448.

Avots: ME III, 242

pìeskalinât Dond., Widdrisch, = pieskaluôt.

Avots: ME III, 290

pìetalinât N.-Peb., = pìetilinât 1.

Avots: ME III, 302

sabalinât, ‡

3) bleichend (tr.) ganz hell werden machen:
sabalināsim ar laiku gluži baltus AP.

Avots: EH II, 395

sabalinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch bleichen
(tr.): s. aude̦klu ve̦se̦lu mēnesi;

2) bleichend verwittern lassen:
balināja, balināja aude̦klu, kamē̦r sabalināja C.

Avots: ME III, 591

sakalinât Nigr., Jürg., = sakaldinât 2.

Avots: ME II, 643

I salinât,

1) = saldināt II, kälten, erkälten, kalt werden lassen U.;

2) "= mērdēt" Zeezern.

Avots: ME II, 672

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

II salinât (li. salinti "iesalu taisīt"), tr., brühend süss machen: maizi, iejavu skābai putrai Stelp. salināta putra Konv. ² 3346, ein Brei aus gebeuteltem Roggenmehl und Wasser, den man vor der endgültigen Zubereitung im heissen Ofen hält, um einen süsslichen Geschmack zu erzielen Neu - Bergfried, Ruhental n. Etn. I, 17. salda man maizīte kâ kaimiņa me̦dutiņš! kaimiņš me̦du tecināja, es maizīti salināju (kaimiņš gāja bišu lauzt, es putriņu salināt) BW. 2956, 1.

Avots: ME II, 672

samalinât, (viel) mahlen lassen: s. visus rudzus Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 680

sasàlinât, übermässig versalzen Arrasch, Schwanb.

Avots: ME III, 727

saskalinât: auch A.-Schwanb.

Avots: EH XVI, 447

saskalinât, durchschütteln (eine Flüssigkeit): s. šķidrumu.

Avots: ME III, 731

skalinât: auch Salis, Seyershof; "šļakstināt" Seyershof: ar dunkuru skalina ūdeni, lai zivis muostas.

Avots: EH II, 499

skalinât U., Karls., tr., freqn. zu skaluôt, spülen: viļņi kre̦klus skalināja BW. 7536, 3 var.

Avots: ME III, 869

‡ *sūkalinât, zu erschliessen aus ‡ nùosūkalinât (unter ‡ nùosũkalât).

Avots: EH II, 607

I talinât, (ausgebreitet) bleichen (intr.) lassen (Flachs oder Leinwand) Plutte Katal. 32: t. aude̦klu Erlaa, Peb., Schujen. linus talina divi nedēļas AP., C., Jürg., Lub., Meselau, Nötk. Zu tale.

Avots: ME IV, 127

II talinât "allzu viel sprechen" Grünw.: kuo nu talini vienā talināšanā! Vgl. li. talãžius "Schwätzer".

Avots: ME IV, 127

uzbalinât, noch einmal (zum letztenmal) bleichen: aude̦klu vēl uzbalināt.

Avots: ME IV, 316

uzsalinât, (noch) salinât II (perfektiv): u. maizi Wolmarshof; u. putru Bauske.

Avots: ME IV, 375

uztalinât, noch mehr talinât I: aude̦kls vēl drusku jāuztalina.

Avots: ME IV, 391

zalinât "neduot pilnīgu ēšanu" Frauenb. Refl. -tiês Frauenb., = zalêtiês.

Avots: ME IV, 684

balêt, -u, -ēju, [li. balė´ti, bleich werden ], intr., bleichen: tavi kauli tūdaliņ balēs LP. VII, 482 duod, dieviņ, tā balēt (Var.: balēties) man auguma pēlējam 8871. Auch tr., bleichen Mag. III, 1, 107, M., = balināt.

Avots: ME I, 253

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. ¹ , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257

izdailinât: lai tās (= meitenes, acc. pl.) izdailinātu, izruotātu Janš. Mežv. ļ. II, 8. (veļu) izbalināt un i. Janš. Apskats 1902, S. 18. Refl. -tiês: Grieča ... izbaltinājās, izdailinājās Janš. Bandavā II, 26.

Avots: EH I, 440

‡ izpluksnât Frauenb. "= izplūksnât 2, izpluznâties": par daudz sabalināti lini mē̦dz i.

Avots: EH I, 473

[iztulinât (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

[iztuluôt (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

[I mirinât "(aude̦klu) vārīt pe̦lnuos, lai balinātu" Grünh.]

Avots: ME II, 633

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

[nùomuļît, - ĩju,

1) ohne Zähne aufessen:
n. gaļu Salis;

2) erwürgen, erdrosseln:
laupītāji ceļavīru nuomuļījuši Jürg.; "uzveikt" Kalz.; "nuogalināt" Vīt., Lös.;

3) "besudeln"
Gramsden, Dickeln, Neu - Wohlfahrt;

4) "mit stumpfem Messer abschneiden"
Dickeln, Kalz.; s. auch nùomuļât.]

Avots: ME II, 822

‡ nùosūkalât Burtn., Hasenp., Sessw., nùosūkalinât, von Molken befreien: nuosûkalināts2 piens Iw. Refl. -tiês, sich von Molken befreien: nuosûkalājies2 piens Popen.

Avots: EH II, 93

pasist, tr.,

1) unterschlagen, unter etwas tun:
viņa pasita kukulīti padusē Saul., [ähnlich Pas. III, 234]. nuolauzu zariņu, pasitu zem baltas vilnānītes (vgl. BW. 33574, 2). bitīte... atne̦s man mīļu vārdu, zem spārniņa pasitusi 3246;

2) zu Boden schlagen:
viņs mani pasita gar zemi Kurs. pasistais lē̦nām uzcēlās Kaudz.;

3) etwas schlagen:
lai, lai, pāries; pasiti pie krūtīm! LP. III, 41. puiši dažreiz pūķi klibu pasituši, bet pa˙visam nuogalināt nav varējuši LP. VI, 79;

4) (intensiv) -halbtot, zu Schanden schlagen, totschlagen, erschlagen:
tas būtu tuo gluži pasitis MWM. X, 483. nee̦smu jau ne zirgu nuoskrējis, ne cilvē̦ku pasitis B.Vēstn.;

5) auf-, niederschlagen, aufwärts oder abwärts richten:
viņš pasita acis (so auch galvu) uz augšu Kaudz. tas pasit acis uz zemi LP. II, 69. Refl. -tiês,

1) sich unterschlagen, unter etwas tun:
kur iedams, neiedams, pasituos padusē (līgaviņu) BW. 21293;

2) sich, einander ein wenig schlagen:
ne+kas, lai pasitas puiši!

3) sich wenden, drehen:
viņa strauji pasitās sāņus Saul. [skuķes uz reiz pasitās uz uotru pusi Janš. Dzimtene ² III, 212.]

Avots: ME III, 98, 99

‡ pašļan̂kstît Kalz. n. Fil. mat. 28 "paskalināt kādu šķidrumu traukā": pašļanksti muciņu!

Avots: EH XIII, 179

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

‡ sasladzinât Alswig "saskalināt".

Avots: EH XVI, 448

sasulinât,

1) (Milch) gerinnen machen:
s. pienu Nigr.;

2) "= saskalināt": s. rūgušpienu Widdrisch;

3) "= pãrraudzêt": s. pienu Bauske, N: Bergfried;

4) (Kohl) drücken und stampfen, bis der Saft herauskommt:
s. kāpuostus Arrasch.

Avots: ME III, 751

snāte, snātene U., (mit à ² ) Kr., Bers., (mit ã ) Bauske, eine leinene Decke Adsel, ein in steife Falten gelegteš leinenes oder Cambric- Umschlagetuch der Weiber Kremon n. U.; snãtene, ein leinenes Umlegetuch mit Fransen, das mit einer Spange untėrm Kinn festgesteckt wird Karls.; snàtene ² Selb., schlechtes Gewebe; ein Lappen Spr.; snàtene ² Saikava, ein aus 2 Teilen ("Schürzen") bestehender Weiberrock; snātene, eine Decke zum Tragen (von Gras oder Mist) Selb.: vasarā nenē̦sāja... vilnaines un lakatus, bet tikai vienu snāteni. Etn. IV, 108. snātene (Var.: snātnīte, nātnīte) balināta BW. 32364, 1. man pakulu snātenīte 5079. es (izaudu) pakulu snātenītēs 7120 Var. Zu snāt.

Avots: ME III, 975

snãtne Serbigal, snàtne ² Kl., Golg., = snāte(nē); eine leinene Decke (besonders für Hirten) AP., Lös., Lub., (mit à ² ) Erlaa, Saikava, ein leinenes Tuch zum Bedecken der Schultern beim Regen (für Hirten und Arbeiter) Meselau (mit à ² ), ein etwa 3 Ellen langes, leinenes Tuch, das über den Schultern vorn verbunden wird Laud., Bers., "lielais lakats, vilnaine, seģene" Golg., eine vilnainīte, die man zum Besuch oder in die Kirche gehend sich umdeckt A. XX,144, "vadmalas lakats", auf dem Rücken getragen (die sagša auf den Schultern), oben mit zurückgebogenem Rande, worunter ein Band zum Umbinden um den Hals Grundsahl (hier sage man von einem Entenjungen mit schwarzem Rücken und weisser Brust: tam me̦lna snātne); ein abgetragener, nicht mehr wärmender Weiberrock Laud.: snātnīt[i] audu, villainīti BW. 7459. snātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. snātnīte vien pazina (ka es raudājusi), kur slaucīju asariņas 4156 var. kas man deva bāriņam dārgu drēbju ga˙baliņu? lab[a] snātnīte, vilnainīte, asarām nuopelnīta 4558. linu snātni galdu klāt 16525. devu, devu teicējam, vairāk devu pē̦kājam: teicējam snātni devu, pē̦lājam vilnānīti 25521 var. ganu snātne mugurā 29231 var. ne snātnīte balināta 32364. vilnainu snātni MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 975, 976

I spràuslains ² Selsau "= spaļains": sprauslaini (labi neiztalināti, asi) lini Sessw., ("flockig") Segewold.

Avots: ME III, 1012

springt (li. spriñgti "schluckend würgen"), springstu, springu,

1) stramm werden
("nicht bek.") U.;

2) (von Straffheit, Gespanntheit) in die Höhe stehen, vorragen:
sprindza (?) ...ribas kâ balinātas un ugunī liektas bambus niedras gaisā Latvis 1924, № 793;

3) spriñgt, sich drängen, sich (an)stauen
Dunika: barība springst rīklē;

4) "im Geheimen essen"
Nerft;

5) bis zum Platzen essen:
ē̦dati, spriñgstati jūs, bada ļaudis! Janš. Nica 53. Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1021

stakle,

1): "eine Gabel
(= dakša)" Für.; die Gabelung eines Baumes od. Astes Bauske: stakles nuocē̦rt nuo alkšņiem un nuoasinātuo galu iedze̦n zemē; uz tām tad uzliek kārtiņas un gar kārtiņām stāvus saliek balinātus linus, lai tie labāk izžūst Frauenb.;

3): "VL." ME. III, 1041 zu ersetzen durch "BW. 2686, 2";

7): brālīt, staklīšu cirstu! Minīte, snaušķene, nuosagāzs Tdz. 57563; ein Eckpfosten (am Bett, an einer Kiste, am Webstuhl u. a.)
Grob.: ze̦lta stakles (gultai) BW. 24869. piesietu tē̦vuci pie dzirnu stakles 23402. gultas stakles Bers., Lubn., Siuxt. galds uz stakļu kājām Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. s. ir katrā stūrī kastei, kur ieliek guovīm ē̦damuo Frauenb.;

8): auch Kaltenbr.;

11): ein Geizhals
Warkl.

Avots: EH II, 569

sviêsts (li. svíestas), sviests ² Mar. n. RKr. XVII, 133,

1) die Butter:
sviests (dze̦lte̦ns 455) kâ vasks Br. 466. sviestu darīt (Etn. II, 137), kult (U.), ķērnēt, nīt, sist (Etn. IV, 69), taisīt (Br. 495, Salis), buttern, sviests kâ māli Etn. II, 88, Br. 457, eine grosse Menge Butter. sviests ar kaltiem kaļams, cirvjiem cē̦rtams, ar kaltiem zirgiem pāri braucams Br. 476. sviests ar maizi, Butterbrot U. (s. auch sviêstarmàize). ve̦lnam znuotu nuogalināt tik˙pat (ist ebenso angenehm), kâ sviests uz maizi LP. II, 71. leišu sviests, eine flüssige Butter, gemischt mit Buttermilch U. lielais sviests, aus warmer Sahne gekernte Butter, die nicht in ein Stück zusammengeht, sondern bröckelig ist Salis;

2) in genitivischen Verbindungen:
sviestu (?) kalējs, ein elender Schmied U.; sviesta mēle Biel. 1644, eine glatte Zunge U., wer schmeichelt; sviestu (?) rati Br. 467. sviesta sāls, spanisch Salz St.; sviesta vārdi Br. IV, LIII;

3) kuoka sviests BW. 13646, 1, der Honig;
raganu sviests LP. VII, 569, eine gelbe, schleimige Substanz auf faulenden Bäumen. Zu svaidît II.

Avots: ME III, 1166

tals Wid., Nötk., = tale II: lini ir uz tala Festen. aude̦klus liek uz tala (pļavas, nuoras) talāt, balināt Nötk. lini izklāti talā Bers. atkarājas nuo mārka un tala Vīt. 25. izlikt veļu uz talu Nötk.

Avots: ME IV, 128

I tilinât,

1) fakt. zu tilêt I, (zum Bleichen) ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 520, 715, Auermünde, Dond., Druw., Dunika, Kurs., Kürbis, Nigr., Smilt.: izklāj linus balināt (tilināt) LP. VII, 1156. linus vajaga tilināt, tad šķiedra atle̦c nuo kauliem Dond. aude̦klus saulē tilina (= balina) N.-Bartau. vējš matiņus tilinās, saule kaulus balinās VL. ka varēju (sc.: kaulus) pavasari gar purvmalu tilināt (Var.: balināt) BW. 19267 var.;

2) freqn. zu tilêt I, ausgebreitet liegen (von Heu, Flachs)
U., Bielenstein Holzb. 715;

3) "?": viņš tilina L. (wenn einer zu viel Nasses genossen und sich dariri hirilegt).
Wenigstens in den Bedd. 1 und 2 zu tale II, s. Persson Beitr. 199 und Boisacq Dict. 966 f.

Avots: ME IV, 187

zaķis,

1): atskrēja zaķītis BW. 2521, 1. sila z. Frauenb. "ein weisser Hase, der sich in Morästen aufhält";
‡

4) zaķītis Grob., ein Flachs- od. Haferbündel:
kad lini diezgan balināti, tuos ar grābekli uzje̦m un saceļ zaķīšuos, līdzīguos mdzu bāliņam, bet mazuos, kuo var apjemt abām ruokām; zaķītī salikti 3-4 buntiņi; arī auzas dažreiz saceļ zaķīšuos (nuo nesietiem buntiem).

Avots: EH II, 800

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758