Paplašinātā meklēšana

am̃pis Keisen Trik., eine Stelle im Flusse, die breiter und tiefer als das normale Flussbett ist (namentlich in Krümmungen) Renzen.

Avots: EH I, 69

atkram̃pis, der Widerhaken am Stecheisen Burtn. U.

Avots: ME I, 168

‡ dampis, die mit Röhren gemaverte Bank um den Ofen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, ² dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707

kampis,

1) das Halseisen
L.;

2) das Krummholz;

3) in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Kesselhakens:
celies guiga, gaiga nāk, ņem šuo svampi, liec uz kampi RKr. VII, 365; Biel. R. 347; (spaiņa) kampiņš, der Bügel Sudr. E. setzt ein * kamps voraus; [kàmpis ² "ein Fischergerät mit einem Haken am Ende, womit man eine Stange unter dem Eise von einer Wuhne zur andern efördert"; "der Haken am Brunnenschwengel, woran der Spann beim Wasserschöpfen angehakt wird" A. - Schwanb., Fiaden, Stomersee;]

4) [kampis Bornsmünde, kam̃pis Siuxt], kampītis, des Brotlaibes Ende:
kad puisis ē̦d kampīti, tad dabūs saimnieka meitu, kad meita ē̦d kampīti, tad aug smaili pupi Wid.; [kampis, ein Stück Brot Wessen. - kampis 1 scheint aus dem Germanischen entlehnt zu sein (vgl. ahd. und mhd. kamp "Holz, das man dem Schwein um den Hals hängt"); dagegen kampis 2 - 4 zu li. kam̃pas "дуга в оглобельной упряжи; der Winkel", dúonos kam̃pas "краюха хлѣба", gr. χαμπή "Biegung" und viell. la. campus "Feld" u. a., s. Walde Wrtb. ² 119 f., Trautmann Wrtb. 116, von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 110, Feist Wrtb. ² 179 f. u. a.]

Avots: ME II, 151, 152

I klampis, ein altes Pferd: pelēcis stīvs klampis B. Vēstn.

Avots: ME II, 212

II klampis: aus d. Klamp(e) "die Türklinke od. der Drücker an der Tür", s. Sehwers Unters. 49.

Avots: EH I, 609

[II klampis Warkl. " ein gewisser Teil vom Türschloss."]

Avots: ME II, 212

I kram̃pis,

1): jāj pie durv[j]u ..., sien pie krampja kumeliņu! BW. 19033; ‡

2) ein haken- resp. krampenartig gekrümmter Finger
Dunika: viņam stiprs k.; krampi vilkt (Dunika) od. iet uz krampjiem (Frauenb.), eine Kraftprobe mit eingehakten gekrümmten Fingern; ‡

3) eine (in einen Balken eingesägte) Kerbe
Ramkau: krampjus iezāģē baļķē, un tur ielaiž siju.

Avots: EH I, 641

I kram̃pis, die Krampe (hieraus [gleich li. kràma und estn. (k)ramp] entlehnt), der Schliesshaken: krampju lauzējs, vilcējs, der Dieb BW. 27245. aiz krampīša, im Gefängnis Peb.

Avots: ME II, 257

II krampis, der Krampf. [Vielleichtschon nebst estn. (k)ramp aus mnd. krampe entlehnt.]

Avots: ME II, 257, 258

III krampis,

1): tas ve̦cais zirgs ir pa˙visam stīvs k. Strasden; ‡

2) verächtl. Bezeichnung für einen alten Menschen
Siuxt, Strasden.

Avots: EH I, 641

III krampis, ein altes, mageres Pferd Ruhental n. Etn. I, 89.

Avots: ME II, 258

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258

‡ padampis "der Feuerherd unter dem eingemauerten Kessel" Spiess. Auf d. Dampf beruhend?

Avots: EH II, 126

‡ I pam̂pis ² NB. "re̦sns, samircis kuoks": gŗūts kâ p.

Avots: EH II, 158

‡ II pam̂pis ² Gr.-Essern n. Blese Latv. pers. v. stud. 70 "neveikls cilvē̦ks".

Avots: EH II, 158

I pļampis, wer viel trinkt (Wasser, Milch usw.) ramberge n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 365

II pļampis Wid., = pļãpa.

Avots: ME III, 365

sampis, ein Sumpf Oberl. n. U.; vgl. zam̃pis.

Avots: ME II, 689

šļampisks V., = šļampains.

Avots: ME IV, 63

stampis,

1) eine Stampfe
Kandau (mit am ² ) U.;

2) ein starker, auch ein ungeschickter Mensch
Wid.

Avots: ME III, 1043

svampis Kand., Lautb. II, 26, svam̂ps ² Wandsen, = svampa.

Avots: ME III, 1143

I zampis, - sampis, ein Sumpf Bergm. n. U., eine einschiessende, morastige Stelle (mit am ) Ruj. Vielleicht aus estn. somp "Sumpf" mit dem z- von zumpis.

Avots: ME IV, 689

II zampis, einer, der viel Unsinn spricht, ein Schwätzer Rutzau.

Avots: ME IV, 689

kampis, ‡

5) = kàmpa ² : es dabuoju siera kampi BW. piel.2 33083, 1.

Avots: EH I, 582

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92

‡ dàmpīgs ² Lubn. "gesund, beherzt, dick, fett": d. skuķis. Wohl zum entlehnten dam̃pis "Dampf(maschine)", vgl. die Redensart iet kā dampis Saikava.

Avots: EH I, 306

‡ gum̂ps ² NB. "salaidies, sapampis": guovei g. tesmens.

Avots: EH I, 419

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518

ìekàmpt,

1) eine Bisswunde beibringen:
suņi iekampa viņai lieluos MWM. X, 577;

2) einschnappen, schnappend einnehmen:
Sprw. labs suns vēl sprāgdams zemi mutē iekampj. ragana iekampuse pilnu muti un pruom LP. V, 8. diezin, kuo gan iekampis, ka tik aplam trakuo? J. R. VII, 73.

Avots: ME II, 24

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

impampa (unter im̃pampis ) oder *impamps,

1): iztaisīt... tādu imparnpu Pas. VIII, 286.

Avots: EH I, 430

izkàmpt, tr., herausgreifen, wegnehmen, stehen: vilks izkampis kulīti nuo ruokām LP. VII, 915. ieskries žagata, izkampa gabalu BW. 19229.

Kļūdu labojums:
izkampa = izkamps

Avots: ME I, 747

izkruopļuôt, tr., verunstalten, entstellen: vai krampis tē̦va ģīmi bij izkruopļuojis ar tik svešu, baigu zīmi? MWM. VIII, 167.

Avots: ME I, 755

izmukt (li. išmùkti),

1) entschlüpfen, entfliehen:
es izmuktu trijas tautas BW. 13543, 5. tad nāca viens, kas bij izmucis I Mos. 14, 13 Sprw.: izmucis kâ vēzis nuo čaumalas;

2) entfahren, entfallen, herausspringen:
cirvis izmuka nuo kāta. krampis izmuka nuo durvīm Kaudz. M.

Avots: ME I, 773, 774

kanapis [?], Halseisen Elv. Unb. Vgl. kampis.

Avots: ME II, 153

kùopls ^2, [Nirza], das Krummholz Lettg. ; [dieva kuopls Raipol, Warkl., der Regenbogen. - Zu kampis

2?].

Avots: ME II, 346

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

II liñgât, -ãju, linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. ² 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472

‡ neniẽks, was nicht als niẽks gelten kann: "tā tev laikam dažādus niekus stāsta" iebilst Cieba pasmiedamās. - nezinu, kâ tuos saukt: niekus, vai neniekus Janš. Līgava I, 324. viņš pinkš vie˙nādi, vai tur nieks vai n. (weint wegen Kleinigkeiten) Seyershof. ja pirkstuos saņe̦mts nieks vai n., uz reizi pirkstuos krampis iekšā ebenda.

Avots: EH II, 16

nùokàmpt,

1): auch Dunika u. a.; ‡

2) ergreifen, erhaschen
Dunika u. a.: turēja viņu cieti nuokampis aiz matiem.

Avots: EH II, 51

nùokàmpt, tr., weghaschen, hastig abnehmen, heimlich entwenden: suns, nuokampis gabalu gaļas, aizskrēja.

Avots: ME II, 794

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùopàmpt [li. nupam̃pti], intr., an-, verschwellen: ģīmis tam pa˙visam nuopampis.

Avots: ME II, 827

paber̂zêt, paber̂zt, tr., ein wenig reiben: kad nuo sitiena kur uzpampis, tad paberzē vainīguo vietu ar sudrabu Etn. III, 6. [luopiņiem krūtis pabe̦rztas cauras De̦glavs Rīga II, 2, 1135. Refl. -tiês, sich ein wenig reiben.]

Avots: ME III, 7

pakàmpt, tr., ergreifen, erfassen, packen: viņš pakampis sluotu LP. V,, 122. kad tevi vilks pakamptu!

Avots: ME III, 40

prùods ² Oppek., pruodiņš; ein kleiner natürlicher Teich Oppek. n. U.: saimnieks kampis slimnieci un - blūks! pruodiņā iekšā Jauns. Baltā grām. I, 173. stāsts par brīnīgu pruodu kuŗā ūdens kustēja tik vienu reizi gadā L.W. 1922, VI, 14. Nebst li. prũdas aus (a)russ. прудъ dass:

Avots: ME III, 400

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644

satūkt, satūkst Spr., satūskt Alt - Kalzenau, satūkšt, intr., anschwellen, verschwellen: kakls bij satūskis Stari III, 22. luoceklis sapampis, satūskis Etn. IV, 117. ruokas satūska Latv. pautiem kule satūkuse (Var.: galva satūskusi) BW. 34969. saimniece satūškuse kâ glāze un nuomiruse Etn. III, 92; LP. VII, 835. - Subst. satūkums Preip. 43, die Geschwulst.

Avots: ME III, 769

šlampaîns V., ampisks">šlampisks V., = šļampaîns, ampisks">šļampisks, schlumpig. - Vgl. šļampa, slampains.

Avots: ME IV, 59

žļe̦r̂kšķis ² (sic!) Stenden, ein grässliches Geschrei: izdzirdu nejauku žļerkšķi: suns bija sakampis zaķē̦nu.

Avots: ME IV, 818