Paplašinātā meklēšana

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

gare̦napaļš, oval U.

Avots: ME I, 602

iẽapaļš: mit iê- ² Dunika.

Avots: EH I, 502

iẽapaļš, rundich: galvas kausi ieapaļi Antrop. II, 58. lapas gare̦ni ieapaļas Etn. III, 6.

Avots: ME II, 1

paapaļš [> pâpaļš ² Nigr.], ziemlich rund, oval.

Avots: ME III, 4

pusapaļš, halbrund Ar.

Avots: ME III, 422

‡ afaļš PlKur., = apaļš, rund; aus *apfalš < *apvaļš (li. apvalùs ).

Avots: EH I, 3

apalĩtis (von apaļš), ein rundes Spännchen für Milch und Grütze AP., N.-Schwanb., Mar.

Avots: ME I, 74

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89

aplis,

[1) die gekrümmte Handhabe am Pflug
(Brandenburg)];

2) die Runde, der Kreis:
man galva griežas aplī Step. A. 62 [Vgl. apaļš].

Avots: ME I, 102

‡ apuols (li. apuolus, s. Le. Gr. 39) Windau n. BielU., = apaļš.

Avots: EH I, 124

buncis,

1) das Salzgefäss
Grühn., Naud.; [ eine Salzstampfe Bielenstein Holzb. 267];

2) ein bauchiges Salzgefäss
[bùncis Ermes, C., PS., Salis];

3) ein kleines hölzernes Gefäss;

4) eine Büchse
[Ronneb., Smilt.]: smē̦ru buncis A. XI, 166;

5) der Bauch
(= puncis; [bun̂cis ² Grünwald, buñcis (dicker Bauch) Sessau]): apaļš vēderiņš kâ buncis Burtn.;

[6) ein dickbäuchiger Knabe
(bùncis Ronneb.). Vgl˙li. bunkis, низенькiй толстый человѣкъ; bunk - aus *bumk -?]

Avots: ME I, 350

buņ̃ģis,

1) eine Büchse
(= bunduls): vikses b.; [alus b., eine kleine Biertonne Bers.];

2) der Bienenstock
Stockm., Bers.: apaļš kâ buņģis;

3) ein Bündel:
linu buņģītis AP., [Bers.];

4) der Bauch, Schmerbauch
Dobl. (= bundzis);

5) der Inhaber eines solcher Bauches, ein junger Ochs, ein Junge, ein Mensch mit einem gehörigen Schmerbauch, der Vielfrass:
tad ta liels buņģis: piegāja pie putras un visu izbuņģīja Etn. II, 1, III, 161, IV, 65, A. XI, 166; vīra buņģis (Var.: bunga), ein Knirps BW. 9397, 26418, 3

[6) ein festvermummter Knabe, der einem Flachsbündel ähldich sieht
Bers.].

Avots: ME I, 352

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

‡ garišķi, gariški AP., gariški Erkull n. FBR. XIV, 66, = ‡ gariskām: strīpas iet g. AP.; g. apaļš, länglich rund Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 384

‡ ieapals Strods Par. vōrdn. 84, = iẽapaļš.

Avots: EH I, 502

jûdziņš ² Salisb. [Demin. zu jûgs]" plakani apaļš daikts pie ratiņa, kuŗā ieiet skrūve, un kuŗā stāv stabiņi ar spuoli."

Avots: ME II, 121

kluģis

2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;

3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter

3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".

Avots: EH I, 621, 622

kunkslis: auch (mit uñ ) Pilten, Schnehpeln; "kunkulis, apaļš sacietējums" (mit uñ ) Iw.; ein Klumpen Erde Schnehpeln.

Avots: EH I, 675

luõde,

1) die Kugel; das Lot, Bleilot;
pē̦rkuoņa luode,

a) der Donnerkeil, ein kleiner Stein an der Stelle, wo der Blitz eingeschlagen hat:
pē̦rkuoņa luodīte (mazs, apaļš akmentiņš, kas atruonams tur, kur zibins iespēris) jāglabā klētī, tad pūķis nene̦suot labību āra LP. VI, 75;

b) der Drachenschuss
Bergm.; vēja luode, der Drachenschuss Laud., eine Krankheit der Pferde Bers.;

2) (scherzweise) der Schnaps:
met vēl vienu luodi, trink noch einen Schnaps! Mag. XIII, 2, 61. [Nebst estn. löť "Lot, Kugel" aus mnd. lôt (gen. s. lôdes) dass.]

Avots: ME II, 523, 524

mangale,

1): auch (mit añ ) Seyershof ("apaļš buomītis, kur uztin vadmalu pēc velšanas): rullē Māras rullītī, kur deviņas mangalītes BW. 34043, 8. abi staigā ... ar vabas mangali uz kamieša Janš. Līgava I, 231; ‡

2) eine kleine hülzerne Stampfe (Küchengerät)
Wain.; ‡

3) der Kolben an Pflanzen
(mit añ ) Salisb.

Avots: EH I, 782

‡ meksis "?": sivē̦ns (bē̦rns) apaļš (nuobaruojies) kâ viens m. Lemb., Serbig. Vgl. mekšķis 2.

Avots: EH I, 797

meslis: sivē̦ns bija re̦sns un apaļš kâ m. ("?") Trik.; uz suni saka: sēdi, mesli ("?")! Planhof.

Avots: EH I, 801

I mìlna: auch (mit ilˆ ² ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl ² ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,

1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ ² ) lw., Orellen, Wenden; ‡

6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ ² ) Siuxt; ‡

7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 813

mir̂dzîgs: mirdzīgā vaŗavīksnā Jauns. Raksti III, 34. pacēlās mirdzīgs, apaļš mēness Brigadere Skarbos vējos 146: gaišajiem, mirdzīgajiem matiem Daugava 1934,. S. 484, bērziņi ar mirdzīgi brūnām galuotnēm 1937, S. 199

Avots: EH I, 816

‡ paapals Oknist, = paapaļš.

Avots: EH II, 118

I pele: Demin. pe̦lē̦ns - auch AP., Sonnaxt, Wolm., Daugava 1936, S. 144,

1): peles naudu izvilkušas BW. 1783; 2): Demin. pelītes, eine Pferde- und Viehkrankheit
Oknist: teļi savaid ar pelītēm (= vīvelēm) Auleja;

3): apzarnī ir peles. tās ir tāda gaļa taukuos; kad kausē, tad paliek ķimslas Frauenb.; pele - liesumam līdzīgs apaļš klucītis zarnu taukuos Seyershof; cūku, aitu un vāju guovju taukuos ir tâ kâ trumiņi iekšā; tās ir miega peles Siuxt; "auch eine Maus in der Hand od. im Fleisch"
Lng.; Demin. pelīte "die Niere" (in einem handschriftl. Vokabular);

4): "borago" ME. III, 196 zu verbessern in "borrago"; ‡

6) miega p., verächtliche Bezeichnung für eine schläfrige Person:
līgaviņa, m. p. (Var.: miega cūka, miegulīte) BW. piel.2 26882, 2.

Avots: EH XIII, 220

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

pìesitiêns, das einmalige Anklopfen, Anschlagen, der Anschlag: pēc trešā piesitiena atskrēja skamba, un nuo caurā bluķa gala izvēlās iegare̦ns, apaļš priekšme̦ts Ezeriņš Leijerkaste I, 229.

Avots: ME III, 289

I plakans (li. plãkanas, in plãkanos rópės Leskien Nom. 384), platt; flach (von Tellern und Schüsseln); plakanie (ābuoli) eine Art Sommeräpfel Salisb. plakanā pē̦da, eine Fusskrankheit Plattfuss (pesvalgus) Konv. 1527. plakans puisis, ein verheirateter Knecht Biel. n. U. (vgl. apaļš puisis). - Subst. plakanums,

1) das Plattsein, die Plattheit;

2) die Fläche
U.

Avots: ME III, 316

puĩka: mit uĩ und ùi (bzw. uî ² ) C., Orellen, Serbig., Smilt.; gen. s. puika Janš. Dzimtene IV, 242, Bandavā II, 247, nom. pl. puiki Pas. VIII, 205 (aus Lettg., neben nom. s. puika ebenda), Demin. puikiņš - auch Salis, Selb., puikiņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 49, puĩke̦ls Rojen n. FBR. XIII, 74; apaļš p. es izaugu BW. 11050. kalpa p. (Var.: puisis) riju cirta 10016.

Avots: EH II, 321

puĩsis, verächtl. Demin. pùiselis ² A.-Schwanb., puĩšelis, puĩšelĩtis, puišeliņš BW. piel. ² 12467, ein Demin. puisiņš BW. 10569, 11 var.,

1) der Knabe, der Junge, der Junggeselle:
Sprw. ne tādēļ jau puisis, ka spēj panest cirvi. apaļš puisis U., ein frischer Junge. puisī būt, dzīvuot, unverheiratet sein, als Junggeselle leben: nu es zinu skaidri, kamdēļ viņš vēl puisī MWM. v. J. 1899, S. 425. vai man puisī bij nuodzīvuot? Blaum. viņš puisī tur nuogāja, er ging dorthin unverheiratet U. puišiem palikt Mag. XIII, 3, 68, ledig bleiben. puišu kārta U., der Junggesellenstand;

2) ein (unverheirateter) Knecht oder ein verheirateter Deputatknecht, dessen Frau keine Dienste mitübernommen hat
Autz n. U.: puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. Sprw.: vai es cita puisis, savu maizi ē̦zdams? ruokas puisis, der zur Hand gehende Diener, Knecht. suņu puisis, der Hundejunge, Piqueur;

3) ein kein volles Jahr alter Eber
Brucken n. Etn. I, 89. Aus liv. pois "Junge" (s. Thomsen Beröringer 273); li. puĩšas "Knabe" wohl zunächst aus dem Le.

Avots: ME III, 403

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324

‡ pupķins Dunika "puns: apaļš uzgalis": p. uz pieres: p. guovij raga galā.

Avots: EH II, 326

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols ² Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols ² Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls ² Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis ² Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls ² Lis., Golg., Nerft, pûpulis ² Salis, Zögenhof, pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. ² 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448

pũrs,

2): kalps lĩka uz pūriem Frauenb. (= uz zināmu daudzumu labības un luopbarības). trīs pūriņi gre̦znu dziesmu ... dārziņā ... duj pūriņus līdzi ņemšu, trešuo pūru pametīšu BW. 49;

3): miltu pũriņš Salis "apaļš, nuo krijām šūts trauciņš miltu un putraimu nē̦sāšanai"; ‡

4) naida pũriņš Salis, ein Händelsucher.

Avots: EH II, 343

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

režģis,

1): kas šuo pirti bija uztaisījis? lūk, tas jau bija tas r˙! ne˙viens tā nezināja Aps. Raksti I2, 95 f. kas tā par valuodu, kas par režģi (Verworrenes),
kuo tu man te naktī priekšā muj? Ciema spīg. 190;

2): eine Strohdecke (im Winter vor die Fenster gedeckt)
Seyershof;

3): Flechtwerk auf der Ragge Frauenb. (bei der Einfuhr von Strauchwerk gebraucht),
Siuxt;

5): auch Stockm.; "lielais rijas siets" Ramkau; "liels lûku siets rijā" Fest., Salis; "liels, apaļš vētījams siets, mazāks par resni" Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ein feineres Kornsieb (im Unterschied von
sarvis) Livl. n. BielU.; ‡ 7 "?": bāz, guotiņa, pilnu režģi (Bauch?), ej mājā ste̦nē̦dama! BW. 28967.

Avots: EH II, 368

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis ² Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis ² Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis ^2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581

rublis, rubulis, verächtl. Demin. rublē̦ns,

1) der Rubel:
Sprw. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. rublis apaļš, - viņš rit. saimnieks izmaksāja algu cietuos, baltuos rubuļuos (in harten Silberrubeln) A. XX, 651. vairāk pa pieci, seši rublē̦ni mēnesī kalpuones negaun Janš. Dzimtene IV, 164. kas tas ir, - pus˙uotra simts rublē̦nu par tuo darbu! De̦glavs Rīga II, 1, 16;

2) scherzhaft: das Ehrenabzeichen, die Medaille:
uz krūtīm viņam bija ve̦se̦la rinda rubļu un krustu A. v. J. 1896, S. 357. ģenerālis piebrauc ar "guoda rubļiem" Aps. VII, 15. Nebst estn. rubl und li. rublis aus r. рубль dass.

Avots: ME III, 552

rum̃bulis,

1): saskaldīt bē̦rza rùmbuļus ² malkai Sonnaxt. viņš apaļš kâ r. (mit um) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562

‡ ruņķis,

1) "runcis" Mag. VI, 152;

2) "etwas Kurzes und Rundes"
(mit uņ̂ ² ) Lems.: puika nuobaruojies apaļš kâ r. de̦sas ruņ̂ķis ("gabals") Veļķi

Avots: EH II, 385

‡ ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.

Avots: EH II, 385

rutulis: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; 1): "rullis, iegare̦na bumba" Iw.: tauku r.; "apaļš kuoka gabals" Wessen; bē̦rns kā r. Oknist. rudzīti, rutulīti ("?") Tdz. 40138.

Avots: EH II, 386

sapals (li. šãpalas "Döbel", ai. š̍aphara-ḥ "cyprinus sophore") Karls., sapalis Jummardehn, Dünakarpfen, Alant(sbleyer) (leuciscus idus L.) L., St.; Bergm. n. U.; RKr. VIII, 104; leuciscus cephaleus L. Natur. XXXVII, 38; squalius dobula Wenden; baltais sapals, der Eisfisch (leuciscus grislagine L.) Natur. XXXVII, 39; squalius leuciscus Wenden: Sprw. apaļš kâ sapals Kav. Ve̦ntā līdakas un sapalus sazvejuojuši Janš. Dzimtene ² II, 235. viņš aizsprāgs kâ sapals pruojām I, 45. Zur Etym. vgl. Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380 und Niedermann Berl. phil. Wochenschr. XXIII, 1305.

Avots: ME II, 696

sluôkātnis Fehsen (seltener mit -ārt- ), Prl., sluôkãrtnis (mit sekundärem -r- ) Kl., Bers., = sluokatnis I; sluôkātnis Saikava "apaļš piks, pīte"; sluõkātnis Bauske "ein Fladen aus grobem Mehl mit Fleischstückchen darauf". Zu sluokatnis I; s. auch unter sluôkâtne.

Avots: ME III, 945

sprandags, die Klernme, Zwicke: kakam asti sprandagā ielikt Lubn. (fig.) nepatīkamā klizmā iekļuvis saka: "nu ir sprandags ļipā" Lubn. n. Etn. IV, 121; sprkndâgs ² Saikava , ein šķērslis an der Tür; apaļš sprieslis, kas arkla apīžu augšgalā iestiprina lemesnīcu". Kontaminiert aus spandags und etwa spranga 4?

Avots: ME III, 1010

spuļ˜ģis Karls., spuļˆģis 2 Līn.,

1) der Funkelnde
U., (auch spuļģe) ein Stern V., A. v. J. 1893, S. 480, (spuļ˜ģis Ermes, spu,ļˆģis ² Bauske) der Morgenstern U.: pie debess zaļš, rau, spuļģis smejas Plūd. LR. IV, 243. zvaigznīte, spuļgīte, laidies zemē! RKr. VIII, 2; Jāņa sp., das Johanniswürmchen: Jāņa spuļģītis caur zâli mirdzināja MWM. VII, 570;

2) "?": balts, kâ bumbiņa apaļš, starains spuļģis atskrēja . . . un ieskrēja Lībai matuos Līguotnis Stāsti II, 7. spuļģīt[i]s [?] kliedze, spuļģīt[i]s brēce, nava lielu tīrumiņu. še, spuļgīt, i[r] meties, še ir lieli tīrumiņi BW. 28557;

3) spuļģīši Konv. ² 2323, grasartige Sternmiere (stellaria graminea
L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 1029

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

stepka (mit e!) Burtn., Segewold. ste̦pkus, ein kurzer u. dicker Mensch: īss un apaļš kâ stepka Burtn. Wohl von stepis abgeleitet.

Avots: ME IV, 1062

‡ ton̂cis ² Lems. "kaut kas apaļš, brangs": tā meitene ir apaļa un branga kâ t. Vgl. tuñcîgs.

Avots: EH II, 688

‡ trosnīgs Seyershof "brangs, apaļš (miesās)". Zu trosnis.

Avots: EH II, 697

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

I vaķē̦ns, ein dickes, kleines Kind Golg.; ein feistes Ferkel oder ein anderes so beschaffenes Tier Lis.: Annas bērns jau krietns vaķē̦ns Golg. tas tik ir vaķē̦ns - apaļš kâ pūpuols! ebenda. Vgl. vaķans.

Avots: ME IV, 449

vaņķis,

1) etwas Eingewickeltes
(mit an̂ ² ) Bauske, Wandsen; ein eingewickeltes Kind (mit an̂ ² ) Schibbenhof; "gare̦ns drēbju vīstuoklis" (mit an̂ ² ) Schibbenhof;

2) ein gut aufgemästefes Jungschwein auch ein sotcher Knabe
(mit an̂ ² ) Ahs.; ein gut entwickeltes Schosskind (mit an̂ ² ) Frauenb.: apvēlies jau it brangs vaņķis (von einem kleinen Kinde gesagt) Frauenb. Madai jau tāds brangs vaņķis ir ebenda, sivē̦ns kâ vaņkis Ahs. n. RKr. XVII, 62. puišelis tik apaļš kâ vaņķis ebenda; "ein schreiendes Kind";

3) ein grosses Stück (z. B. Brot)
Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt (mit àņ ² );

4) "ein runder und weicher Bauch"
Kosenhof. Vgl. vanks.

Avots: ME IV, 474

I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene ² Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine ² ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

viênkãjaîns, viênkājîgs*, einen Fuss (ein Bein) habend einfüssig: vîenkājīgs, apaļš galds Veselis Saules kapsēta 19.

Avots: ME IV, 659

vienmulis, was oben und unten gleich breit und dick ist Elv., U.; "nuo viena gabala, apaļš un re̦sns" Celm.; ein Klumpen (Erde, Eis); vienmulis trauks, ein oben und unten gleich breites Gefäss DL. Wohl aus vienmalis unter dem Einfluss der vielen Nomina auf -ulis umgebildet.

Avots: ME IV, 661

II zīle,

1) zìle A. - Ottenhof, Burtn., Serbigal, Walk, Wolmh., zĩle AP., C., Jürg., Kaugershof, Līn., Pönau, PS., zìle ² Bl., Dond., Dunika, Gold., Grobin, Lipsthusen, Mitau, N. - Salis, Ruj., Salis, Salisb., Schnehpeln, Segew., Selg., Wandsen, Widdrisch, Tr. Mat. 97, 102, 107, die Eichel
L.: kuo līdz gaŗš uozuoliņš, kad nav zīles galiņā? BW. 11916, 3. uozuoliņ, zīļu tavu... neredzēja 17934, 4;

2) zĩle AP., C., zîle ² Tr. nar. p. Nr. 171, A. - Ottenhof, Dunika, N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Wandsen, Widdrisch, instr. plur. zīliņām BW. 6332 var., die Koralle (Kralle)
L., U., die Perle; Plur. zīles, Flitterschmuck U.: uzšūtas dažādu krāsu zīles (glāžu pērles) Plutte 64. ze̦lta zīle vaiņakā BW. 20487, 6. sīku (spuožu 5739) zīļu vainadziņu 6214 var. zīļu ruotas 32902 var. gredzentiņi dze̦ltenām zīlītēm 6332, 2 var. meitu zīles 6272, 4 var. (fig.) asins zīlītes Vainovskis;

3) zĩle A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., zìle ² Sessw., zîle ² Dunika, Gramsden, Grobin, Līn., Schnehpeln, zīlīte U., (mit ì ² ) Heidenfeld, KatrE., Selsau, die Pupille,
acu zīl(īt)e St., der Augapfel; zĩle Frauenb. "das Weisse im Auge": vaŗavīksnenes... vidū ir apaļš caurumiņš, tâ saucamā... zīlīte Konv. ² 269;

4) das Fettauge, Fettbläschen (z. B. auf der Suppe)
Jürg. (mit ĩ );

5) "крошка" Spr.; "ein kleines, am Spiess gebratenes Fleischstückchen"
Lemsal. In der Bed. 1 wohl für urspr. dzìle = li. gylė˜ (woneben li. gílė, apr. gile, aksl. želǫдь, gr. βάλανος, arm. kałin, lat. glāns "Eichel" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 692); z- für dz- wohl unter dem Einfluss von zīle II 2 (wozu weiterhin die Bedd. 3 - 5), das als etwas Glänzendes zur Wurzel von zils "blau" gehören dürfte. Über serb. žîr "Eichel", das Būga KZ. L I, 131 zu li. gylė stellt, s. Lidèn Annales Acad. scient. fennicae ser. B., t. XXVII, 117 f.

Avots: ME IV, 732, 733

I zūzenis, ein kleines Sausekindlein L.; ein Spielpüppchen L., eine Puppe U.; zũze̦ns C., zũzins AP., Bauske, AP., PS., ein kleines Kind (scherzweize PS.); zũzenis C., ein Knabe; zũzans AP., ein 5 - 6-jähriger Knabe: apaļš, brangs kâ zũze̦ns Nötk.

Avots: ME IV, 755