Paplašinātā meklēšana

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38

aplasinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln: a. ar sveču taukiem Dunika.

Avots: EH I, 97

aplasinât (li. aplãšinti, beträufeln), tr., beklecksen. Brasche.

Avots: ME I, 100

aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.

Avots: ME I, 113

asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.

Avots: ME I, 143

atasinât Dond., tr., stumpf machen: nazi, dzirkles.

Avots: ME I, 148

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: mācītājs brauc apkārt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172

‡ atmasinât (li. atmãsinti "abbringen") Kal., = atmānît, atvitinât: a. pie sevis kaimiņu ganu.

Avots: EH I, 155

atvasinât, tr., ableiten: vārdus atvasina ar atvasināmām galuotnēm, die abgeleiteten Wörter bildet man mit Suffixen. sociālas parādības atvasināt nuo viena un vēl tik nenuoteikta faktuora Vēr. I, 1385. Von Kronwald in die Schriftsprache eingeführt, jetzt allgemein gebr.

Avots: ME I, 207

izasinât, tr., gehörig schärfen: cirvi, nazi, izkapti.

Avots: ME I, 713

‡ izprasinât (aus einem handschr. Vokab.), = izprašinât.

Avots: EH I, 474

izrasinât Bers., = izslacinât: kulu vai grīdu ar ūdeni izrasināt.]

Avots: ME I, 789

jaûnatvasinâts *, neugebildet: tagad lietuojam jaunatvasinātus vārdus RKr. VIII, 18.

Avots: ME II, 99

I lasinât: auch BielU.

Avots: EH I, 721

I lasinât, fakt. zu lasît, lesen lassen: mācītājs lasina bē̦rnus Janš., Kaudz. M.

Avots: ME II, 423

II lasinât, ‡

2) tröpfeln
(intr.), in undichten Tropfen fallen Auleja: līts sāk l.

Avots: EH I, 721

II lasinât [li. lãšinti "traüfeln" ], s. làsinât.

Avots: ME II, 423

‡ masinât (li. mãsinti "locken"), = musinât 2 Kal., PlKur., abreden Lng.;

2): locken, verführen
Preiļi (Kur. Nehrung), Mag. XVII 1, 86; verleiten, verführen Lng.

Avots: EH I, 784

nùoasinât, tr., abschärfen, abspitzen: viņš izņēma spalvas nazi, lai nuoasinātu zīmuli Vēr. I, 1237. nuoasini kuokam galu!

Avots: ME II, 757

‡ nuolasinât Dunika, beträufeln: n. drānas ar sveču taukiem. Refl. -tiês ebenda, sich beträufeln: ēd uzmamgāk, ka nenuolasinies!

Avots: EH II, 61

nùorasinât,

1) tr., betauen, benetzen:
lapas ar ūdeni viegli jānuorasina MWM. X, 1395;

2) fein regnen:
šuorīt lietus nuorasināja Sassm.

Avots: ME II, 837

nùovasinât,

1) (krūmus) "отвести, отводить, дѣлать отводки" Wid.;

2) ableiten, durch Ableitung bilden:
vārdus U. ("Neubildung").]

Avots: ME II, 883

paasinât, tr., verschärfen, ein wenig schärfen: nazi, suoda mē̦rus. laiks šuo drāmu nav dzēsis, bet vēl paasinājis Vēr. II, 820. es skatus paasinu, tavus starus kuopuodams Rainis. [Refl. -tiês, sich verschärfen: ienaids, attiecības paasinājās.]

Avots: ME III, 4

‡ pãrasinât Peb. u. a., = ‡ attrĩt 2.

Avots: EH II, 196

pìelasinât: "(wiederholt)" ME. III, 265 in "aus kleinen Resten" zu verbessern!

Avots: EH II, 258

pìelasinât, (wiederholt) vollschöpfen: pielasināju (sasmalstīju) vēl ve̦se̦lu spanni Etn. IV, 163. Zu lase?

Avots: ME III, 265

‡ prasinât, zu erschliessen aus ‡ izprasinât.

Avots: EH II, 312

rasinât: träufeln Lng.; nieseln Orellen, Warkl.; tī rasiņa nenuovīta, - citu dievs rasināja Tdz. 54761. ‡ Refl. -tiês, nieseln: gan˙drīz kâ migla rasinājās lejup Jauns. J. un v. 395. klusas sē̦ras ... rasinājās ("?") luogu rūtīs un paluodās Atpūta № 650, S. 7.

Avots: EH II, 354

rasinât, tr., intr., tauen U., mit Tau bedecken; befeuchten; staubregnen U., Lis. n. FBR. I, 30: kad uzlika galviņā, (rasenīšu vainadziņš) rasināt rasināja BW. 5846. ik˙katrs ruožu krūms vai vientul[i]s stāds juo rūpīgi . . . rasināts Juris Brasa 89. lietiņš lija, rasināja BW. 26777, lietus līt nemācēja, rasināt rasināja VL. aus Edwahlen. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasināji? BW. 8510. debess slīka rasināt smalku lietutiņu Vēr. II, 304. Subst. rasinātājs, feiner Regen Ar.

Avots: ME III, 478

saasinât, tr., zuspitzen: saasināta virsuotne Konv. ² 1983.

Avots: ME III, 590

samasinât: auch Kal.

Avots: EH II, 429

samasinât PlKur. "samusinât". Zu li. mãsinti "locken".

Avots: ME III, 681

sarasinât, fein regnend durchnässen: lietus sarasināja sienu.

Avots: ME III, 712

uzasinât (so zu lesen statt azasinât ME. IV, 315), ‡ Refl. -tiês Dobl., beim Wetzen recht scharf werden: nazis uzasinājies diezgan ass.

Avots: EH II, 717

azasinât, (von neuem) schärfen (perfektiv); anspitzen (perfektiv) Dr.: uzasināt cirvi, zīmuli.

Kļūdu labojums:
azasinât = uzasinât

Avots: ME IV, 315

uzlasinât,

1) aufträufeln:
uzlasināt zâles uz vâts Dunika;

2) (auf etw.) tropfen
(perfektiv): re̦tas (lietus) piles uzlasināja Bers.;

3) vorlesen lassen
Lös.

Avots: ME IV, 351

uzrasinât,

1) aufspritzen
Segew.: u. puķēm ūdeni Schwanb. oder uzrasinât (bespritzen) puķes Bauske;

2) ein wenig (fein) regnen
Segew.: lietutiņš uzrasināja.

Avots: ME IV, 371

‡ vasinât, zu erschliessen aus atvasinât und nùovasinât.

Avots: EH II, 759

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420

ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93

kašinât [Nigr.], Hug., = kašņāt. [Wohl aus * kasināt (vgl. li. kasinė̕ti "öfters ein wenig gelinde kratzen") + kašāt.]

Avots: ME II, 170

kur˙pretī, kur˙pretim, kur˙pretīm, wogegen: viens gals nuoasināts, kur˙pretī uotrs gals līdze̦ns Antrop. pusgraudnieki mūsu apgabalā sāk ieviesties, kur˙pretim muižas sāk nuo viņiem atkatīties Etn. III, 135.

Avots: ME II, 325

nazis, das Messer: liecams od. kabatas nazis, das Einlege-, Klapp-, Taschenmesser, galda n., das Tischmesser; skalu nazis, das Pergelmesser BW. 15998, 2. ass, neass od. truls nazis; nazi atgriezt, asināt, trīt. [nazis atgriêzies U.] nazis labi kuož, das Messer ist scharf. viņam izgāja kâ nazis caur sirdi, es drang ihm wie ein Schwert durch das Herz. zirgam mugura kâ nazis, von einem sehr mageren Pferde. [es tuo meklējis kâ ve̦cu nažu Ruj. n. U.] Sprw.: asam od. ve̦cam nazim plāni zuobi. tas nuoticis pie daža, kam nava sava naža. uz naža galu likt, es sehr genau nehmen; nuogriezt kâ ar nazi, wie mit einem Messer abschneiden, etwas im Nu wegnehmen, beseitigen: kuo tu šuodien liec visu uz naža galu? Latv. ja skaudīgs cilvē̦ks piena slauktevē ieskatuoties, tad luopiem nelabums pielīuot: pienu kâ ar nazi nuogriežuot LP. V, 11. nažus dancināt, die Messer tanzen lassen - ein derber Volkswitz, bei dem der Eingeweihte dem Uneingeweihten das Gesicht mit Russ beschmierte Etn. II, 70. [Wohl aus r. ножъ dass.; zum Auslaut des nom. s. vgl. z. B. le. grasis.]

Avots: ME II, 697

pìesmir̂dêt,

1) = piesmirdinât 2: iznāca katram varbūt knapi kuo lūpas aprasināt, tikai muti vien piesmirdēja Alm. Kaislību varā 66;

2) = piesmirst: istaba vien piesmirdēja.

Avots: ME III, 293

rûdît C., Lis., Kr., Prl., rûdît ² Iw., Bi., rũdît Nigr., Dunika, Dond., rùdît ² Kl., -u od. -ĩju (U.), -ĩju, tr.,

1) rûdît PS., (Eisen) härten, glühend machen:
rūdīt izkaltus tē̦rauda priekšme̦tus Konv.2 682. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. kad duncis bijis izkalts, kalps ņēmis pats tuo rūdīt un asināt Etn. II, 88. zuobins, kas deviņus gadus kalts, deviņus gadus rūdīts LP. IV, 201;

2) abhärten
(fig.): tas bijis rūdīts burvis LP. VI, 21. es rūdīju sirdi Stari II, 512;

3) Pferde überjagen
Salis, Salisb. n. U. Refl. -tiês, sich abhärten: dūšai jārūdās MWM. VI, 687. Nach Leskien Abl. 306 zu ruds usw.

Avots: ME III, 567

stakle,

1): "eine Gabel
(= dakša)" Für.; die Gabelung eines Baumes od. Astes Bauske: stakles nuocē̦rt nuo alkšņiem un nuoasinātuo galu iedze̦n zemē; uz tām tad uzliek kārtiņas un gar kārtiņām stāvus saliek balinātus linus, lai tie labāk izžūst Frauenb.;

3): "VL." ME. III, 1041 zu ersetzen durch "BW. 2686, 2";

7): brālīt, staklīšu cirstu! Minīte, snaušķene, nuosagāzs Tdz. 57563; ein Eckpfosten (am Bett, an einer Kiste, am Webstuhl u. a.)
Grob.: ze̦lta stakles (gultai) BW. 24869. piesietu tē̦vuci pie dzirnu stakles 23402. gultas stakles Bers., Lubn., Siuxt. galds uz stakļu kājām Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. s. ir katrā stūrī kastei, kur ieliek guovīm ē̦damuo Frauenb.;

8): auch Kaltenbr.;

11): ein Geizhals
Warkl.

Avots: EH II, 569

zuõbe̦ns,

1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns ² Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins ² Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni ²⁾ Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo ² ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;

2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;

3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;

4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;

5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu ² auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. ² 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.

Avots: ME IV, 756

žvīlêt (erschlossen aus ostle. žveilēt) Zaļmuiža, wetzen (trīt, asināt).

Avots: ME IV, 848