Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'atvars' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'atvars' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)

atvars

I atvars: dziļā upes atvarā BW. 32886, 1 var. (fig.) kādas dziesmes bij tai Mildai nu vai viss pasaules a˙! AP.

Avots: EH I, 178


atvars

I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. 1 Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].

Avots: ME I, 207


atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207


atvars

III atvars (li. ãtvaras), osfen ev.

Avots: EH I, 178


patvars

patvars, = patvara I: me̦klē̦tu patvara citur Kaudz. M. 108.

Avots: ME III, 126


patvarstīt

patvarstît, dann und wann oder mehrere hintereinander haschen: p. cāļus kaušanāi. patvarstīja vienu un uotru, bet vainīguo nesaguva.

Avots: ME III, 126


satvars

satvars,

2): dzīves s. A. Brigadere (mündlich);

3): "sich zusammenzuhalten" ME. III, 769 zu verbessern in "sich zu beherrschen";

4) die Türhänge (?):
cirta durvis ar tādu spē̦ku ... cieti, ka tās vai ... izsprāga nuo satvariem Ciema spīg. 34.

Avots: EH XVI, 458


satvars

satvars,

1) die Grundlage
Mar.: pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125;

2) der Inhalt
Wid., Celm.: tē̦vs saber visu kules satvaru trumulā Duomas IV, 461. runas temats un satvars Kaudz. M. 253. dzīves satvars Sudr. E.;

3) "die Fähigkeit, sich zusammenzuhalten"
Nötk.: tam nav ne˙kāda satvara (von einem charakterlosen Menschen) Sessau.

Avots: ME III, 769


satvarstīt

satvar̂stît,

1) wiederholt haschend erfassen, ergreifen:
s. zagli;

2) wiederholt greifend zusammenbekommen:
lini tik re̦ti, ka nevar satvarslīt pilnu sauju Warkl.

Avots: ME III, 769

Šķirkļa skaidrojumā (13)

antvars

antvars, = atvars n. U.

Avots: ME I, 71


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apmālis

apmālis,

1) der Strudel
(atvars) Segew. (mit â 2 );

2) eine breitere Stelle im Flussbett
Drobbusch (mit ã ).

Avots: EH I, 101


ators

atuors, dial. für atvars, eine Tiefe in der Krümmung des Flusses (Aps., Bers., Erlaa, Saussen, Sessw., Lasd., Tirs., Kokenh. A. X, I, 629).

Avots: ME I, 206



auda

aũda Salis "atvars">upes atvars": audas (gespr.: oũdi) ir nuo tāda iznesuma, kur ūdens viņas izgriež, tik dziļa a., ka ne˙maz dibenu nedabū. līdakas dzīvuo audās. Aus liv. *ouda> ōda "Grab"; vgl. estn. haud "Grubë, merehauad "tiefe Stellen im Meerë.

Avots: EH I, 183


dobums

duôbums: auch Wolmarshof, mit ùo 2 auch Aahof;

1): kuoka duobumā BW. 27957, 6 var.;

3): die Höhlung in einem angefressenen Zahn
BielU.; upes d. Salis, = atvars">atvars I; ‡

4) ein hölzernes Gefäss, dessen Wandung aus éinem Holzstück angefertigt ist:
nuo apaļa kuoka iztaisīts d. Iw. duobumā dibins nuo virsus dzīts iekšā Siuxt.

Avots: EH I, 349, 350


lēkne

lêkne 2 Seyershof "atvars, kam virsū užaugusi sūnu, zâļu, saķņu kārta".

Avots: EH I, 736


odēties

uôdêtiês Fest., -ẽjuôs, verschalen: alus uodējas, sāk uodēties Fest. Vielleicht abstrahiert aus einem atuodêtiês < atvadêtiês dass.; vgl. atuors < atvars u. a. Le. Gr. § 26 d.

Avots: ME IV, 412


patvaris

patvaris, atvars">patvars A. v. J. 1885, S. 212, der Eigenmächtige, der Despot: netaisnajam patvarim Aps. VI, 39.

Avots: ME III, 126


vemstīt

vemstît, -u, -ĩju, freqn. zu vem̃t, vomieren: atvars... lai ve̦msta ārā šuo nedienu Altr. asins zieds 7. Refl. -tiês (mit em̃) Siuxt, (mit èm 2 ) Lubn., Saikava, Erbrechen haben.

Avots: ME IV, 536


vērpete

vērpete,

1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr 2 ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;

2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 564


virmot

virmuôt Allendorf (mit ir̂ 2 ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ 2 ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr 2 Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608