Paplašinātā meklēšana

bẽris (li. bė´ris), Demin. bẽrĩtis, auch bẽruks Mag. XIII, 3, 63, ein braunes Pferd: iekrustim bēŗi tē̦k. vakar bēri peldināju. augsti bēris kājas cēla BW. 26781.

Avots: ME I, 290

bumbēris: auch (mit ùm ² und è ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 252

bumbēris U., s. bum̃bieris.

Avots: ME I, 349

‡ dulimbēris BW. 21194 var., ein dunkelbraunes Pferd.

Avots: EH I, 340

dum̃bêris,

1): eine Grube überhaupt:
vecis rijas istabiņā krāsns priekšā ruok dumbērīti NB.;

3): ein kleiner Teich
- auch Kal.

Avots: EH I, 341

dum̃bêris [Janš.], dumbieris,

1) eine kotige, lehmige Grube, Gruft
Grob. n. Etn. III, 67; apstriguši vedējiņi kalnā mālu dumberē [aus Zirau; kann hier zum Nom. dumberis gehören] BW. 16187;

2) ein Tümpel, eine Pfütze:
zuosis sagājušas dumberī Nigr. kas tad tur nu par dīķi: tāds dumbieris vien ir Wain.;

3) ein kleiner Teich mit trübem Wasser:
dzīvuoju kâ karūse dumberī Janš. (dumbierī Gold);

4) dumbieris, eine Tiefe im Flusse
Etn. I, 121;

5) [in Trik. dum̃bẽrģis], eine einschiessende, sumpfige Stelle;

6) in übertrag. Bed.: puisis sasists, acis tam aizpampušas; tuomē̦r viņš vēl lielā: "kuo? es ar tiem dumbieriem vien 7 gadus varu redzēt!" Etn. II, 14. Vgl. dumbrs.

Avots: ME I, 514

me̦l˜nbēris, ein schwarzbraunes Pferd; me̦l˜nbẽ̦rs, schwarzbraun: (von Pferde): tīšām tautas sajūgušas me̦lnbērīšus kumeliņus BW. 17207.

Avots: ME II, 596

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atslĩgt, [atslîgt ² in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194

bangainis (unter bañgains): mituosim kumeliņus! tev bij bēris, man b. BW. 14611, 3.

Avots: EH I, 204

‡ bēriņš, = bērītis (unter bēris): b. mans kumeliņš BW. 13248 var.

Avots: EH I, 216

bē̦rs (li. bė´ras), braun (meist von Pferden); bē̦rais, ein grosses braunes Pferd; Demin. bēriņš, ein kleines braunes Pferd (cf. bẽrĩtis, bẽris). Statt der adjektivischen Verwenvung tritt bē̦rs zuweilen scheinbar substantivisch im appositionalen Gen. auf: kalpiņam tīra maize, ražans bēra (gew. bē̦rs) kumeliņš BW. 9402; abiem bēru (gew. bē̦ri) kumeliņi 21088, 6. In Wirklichkeit steht hier bēra, bēru für bēŗa, bēŗu (Gen. von bēris). Selten von anderen Gegenständen: bē̦rais alutiņš, braunes Bier Sil. ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek tīri bē̦rs LP. IV, 41. [Gewöhnlich zu ahd. bero "Bär" u. a. gestellt; s. Froehde BB. X, 295, Walde Wrtb. ² 288, Fick Wrtb. III 4 , 263 u. a.]

Avots: ME I, 291

bum̃bieris, bum̃biẽre, bumbēris U., bumbēre Spr., bum̃bẽrģis [Ronneb., Smilt., Trik.], PS., [bum̃bẽģis Serbig.], die Birne; bumbieru kuoks, der Birn baum. [Nebst estn. pumper aus baltisch-d. Bumbeere (vgl˙engl. pompire).]

Avots: ME I, 349

dulibẽ̦rs BW. 9574, dulinbẽ̦rs [mit -in- "und" ] 20065, 30101 var., dulimbẽ̦rs 33642 var., [Nigr.], dulunbẽ̦rs [mit -un- "und" ] 30101 var., dulumbẽ̦rs 17039, dunkelbraun: d. kumeliņš. - auch substantiviert: duli(n)bēris und dulunbēris BW. 30101 var.

Avots: ME I, 513

gramšķinât, langsam fressen: bēris tādiem gaŗiem zuobiem gramšķināja sienu Saul.

Avots: ME I, 637

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele ² Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III ⁴ , 91.]

Avots: ME II, 172, 173

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

kurmuļuôt, kurmulêt, sich langsam bewegen, tändeln: viņas kāja sāka kurmuļuot pa lāčādu A. XII, 103. Refl. -tiês, trödeln, sich langsam bewegen, zappeln: viņš kurmuļuojas vairāk tikai pa māju Saul. bet bēris tikai kurmuļuojās Saul.

Avots: ME II, 324

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

nùobẽrt [li. nuber̃ti], tr.,

1) herunterstreuen, ab-, wegschütten:
nuobēris naudu zemē LP. VI, 233;

2) schütten, Abgaben an Getreide leisten:
viņš aizvedis kādu daļu nuo savas nuobeŗamās labības JU.

Avots: ME II, 761

nùodžirkstinât, fakt., knirschen machen: bēris nuodžirkstina zuobus Saul.

Avots: ME II, 782

nùožvarkstêt, ‡ Refl. -tiês, erklirren: izbēris naudu, ka nuožvarkstējies vie[n] Pas. XIV, 60.

Avots: EH II, 111

padaũzît [li. padaužyti], tr., eine Zeitlang hauen, schlagen, ausschlagen, hacken: bēris padauzīja ar pakaļas kājām pret sliecēm Saul, gājis mežā kādus žagarus padauzīt (= sacirst) Etn. III, 158. Refl. -tiês,

1) ein wenig sich stossen, sich balgen, sich herumstossen
Dond.: lai padauzās bē̦rni lai!

[2) ein wenig klopfen
(intr.): padauzās pie vārtiem LP. I, 102.]

Avots: ME III, 15

paspīrinâtiês, mit den Füssen eine zuckende Bewegung machen, zappeln: bēris gribēja pacelties, paspīrinājās, padauzīja ar pākaļas kājām pret sliecēm, - bet atslīga atpakaļ Saul.

Avots: ME III, 105

piñtiķîgs,

1) "gražīgs, tiepīgs, dusmīgs" Peb. u. a.: bēris palicis tik pintiķīgs Jauna Raža IV, 98;

2) "gļē̦vulīgs, mazvērtīgs" Kursiten; "muļķīgs" Selg.;

3) "raudulīgs, izlutināts" Serben, Las., Sessw., Selsau;

4) "ākstīgs" Mar., Serben;

5) "uzpūtīgs" N.-Peb.

Avots: ME III, 221

raũdis Sassm., auch rauds, der Grauschimmel, "ein rotes Pferd": kaš, bērīti, kaš, raudīti! abi mani kumeliņi; bēris man karā jāt, raudis māršas vizināt BW. 29584, 2. bēŗi, bēŗi, raudi, raudi (Var.: rauži, rauži), tie te̦kuoši kumeliņi 5223, 1. aiz kalniņa raudiņš zviedz 5185. jūdzat bēri, jūdzat raudi! Jlg. RKr. I, 150.

Avots: ME III, 483

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525

spangainis: mituosim kumeliņus: tev bij bēris, man s. (Var.: ripains) BW 14611, 1.

Avots: EH II, 546

turza, eine Tüte Dr., Drosth., (mit ur̃) Wolm., eine Tüte aus Baumrinde U., Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Jānišķe, Kosenhof, Nitau, (mit ur̃ ) Karls., Segewold, Serbigal, Stenden, eine Papiertüte (mit ur̃ ) Stenden; ein Kästchen Drosth., (mit ur̃ ) Salisb.: viņš nuoplēš alksnim mizu, saliec turzu A. Upītis J. 1. 4. uogu turzas A. XI, 153. sabēris pe̦lnus . . . papīra turzās LP. VI, 150. Anna zināja, ka turzā atruodas dze̦ltē̦nais kliņģeris A. XVI, 305. sē̦rkuociiņu turz(iņ)a Rönnen, Salisb. Zu turêt nach Prellwitz Wrtb˙z 472 und Bielenstein Holzb. 346.

Avots: ME IV, 272, 273

I ùn, un̂ Kl., un̂ ² Dunika, und (nach St. in Livl.): ķēniņš gribēja un gribēja... izgādāt Etn. II, 175. vēja nav un nav LP. IV, 20. bēris labību atkal un atkal siekā VI, 64. Nebst li. un (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 192) aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 299

zumberģis, zumberķis BW. 23402, 2, = dum̃bēris 1: kaut būtu zumberģis pie nama durvīm BW. 23402 var.

Avots: ME IV, 750