Paplašinātā meklēšana

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18

apbadît (li. apibadyti), ‡

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

[atbadît, zur Vergeltung auch seinerseits mit einem spitzen Gegenstand stossen: meitas mani mazu zē̦nu ar pupiem nuobadīja; dievs, duod man lielam augt, gan meitām atbadīšu BW. 35019, 1.]

Avots: ME I, 150

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

[badîtājs U., ein Zollwächter.]

Avots: ME I, 248

ìebadît,

1) (mit den Hörnern) einen Stoss versetzen:
vērsis viņam iebadīja sānuos;

2) hineinstossen.

Avots: ME II, 2

izbadît,

2): dabū kādu šķembeli un izbada zuobus Linden in Kurl.;

3): kad kāpuosti: ir izskābuši, tad viņus izbada ar žautru AP. ar ārdbīļa tievuo galu izbada lāvu ebenda. Refl. -tiês: viņu ganu vērsis izbadījās ar mūsijuo Warkl. gan izskrējuos un izbadījuos Pas. I, 254.

Avots: EH I, 433

izbadît [li. išbadýti], tr.,

1) ausstechen:
kad man kniepadata, es tai acis izbadītu (Var.: izbakstītu) BW. 21239;

2) ausstochen:
vēl neesi nuolauzis mežā zariņu, ar kuo pīpi izbadīt A. XX, 721. izbadīt pastalai uosas, rijā se̦ru;

3) stechend, stochernd durchwühlen, durchsuchen:
izbadījuši ar dzelzs pīķiem LP. VI, 217. [Refl. -tiês, zur Genüge badît.]

Avots: ME I, 714

nùobadît, ‡

3) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
puļķus zemē n. nuo vienas vietas Dunika; ‡

4) (eine gewisse Bodenfläche) durchstochern:
lai kurmji neraktu, tad ar žautru jānuobada visa zemes platība AP. ‡ Refl. -tiês,

1) einander mit den Hönern stossend verletzen od. töten:
vucini da ašņa nuobadījās Warkl. guovis badās i[r] nuobadās ar Sonnaxt;

2) eine Zeitlang (einander) mit den Hörnern stossen:
aitas nuobadās kādu laiku un tad me̦t mieru Seyershof.

Avots: EH II, 31

nùobadît [li. nubadýti "abstochern"],

1) herunter -, herab -, hinabstossen:
vai es pati ar zediņu kuoku tevi nenuobadīju zemē? Līv.:

2) mit den Hörnern stossend töten, erstechen:
lelais vērsis nuobadīja teķi LP. VI, 279; [mit einem spitzen Gegenstand stossend töten oder wenigstens betäuben: meitas mani mazu puiku ar pupiem nuobadīja BW. 35019.]

Avots: ME II, 758

pabadît,

2) (ein wenig stochern):
kad pabaduot akas dibe̦nā Pas. XIV, 561.

Avots: EH II, 119

[pabadît,

1) ein wenig mit den Hümern stossen:
āzis puiku pabadīja;

2) ein wenig durchstochern:
p. se̦ru rijā Bers. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Hörnern stossen: auni pabadījās.]

Avots: ME III, 5

pìebadît, anstossen Spr.

Avots: ME III, 237

sabadît, Refl. -tiês: raibas guovis sabadās Tdz. 50943.

Avots: EH II, 395

sabadît, tr., entzweistossen, (mit den Hornern) zerstossen, zerstechen: kad tev[i] zaķis sabadītu! dass dich der Hase stiesse! Mag. XX, 3, 40, ar asām nagliņām zirgu sabadīt SDP. I, 11, kam man manas baltas ruokas rugājiem sabadīt? BW. 28115. nātrām sabadīt Nerft. Refl. -tiês, einander mit den Hornern zerstossen: guovis sabadījušās.

Avots: ME III, 591

uzbadît, ‡ Subst. uzbadījums, stochernd Aufgelockertes: (ce̦lmainu zemi) sievietes ar ķekšiem un knaģiem ... uzbada, bet zē̦ni ... bārsta uzbadījumuos sē̦klu iekšā Janš. Līgava I, 453.

Avots: EH II, 717

uzbadît,

1) (mit den Hbrnern) stossend (hin)aufheben:
vērsis viņu uzbadīja uz ragiem;

2) (mit den Hörnern) stossend an die Oberfläche gelangen lassen, hervorbringen:
tā tev puņņu uzbadīs BW. 35067. vērsis man uzbadīja asinis;

3) stochernd lockern
(perfektiv): uzbadīt rijā se̦ŗu. Lapiņš uzbadīja ...dārziņu Janš. Paipala 31.

Avots: ME IV, 316

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146

‡ Für. I, atsvabadīt ebenda, = atsvabinât.

Avots: EH I, 172

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247

badskariņa, stechende (badīt) Rispen (skara) habend, Beinahme des Hafers: ai auziņ, badskariņ, tavu asu sē̦naliņu BW. 3908. [Zusammensetzungen mit einem Verbum im ersten Teil sind aber im Lettischen sehr selten, und Haferrispen sind ja weniger "stechend" als Ähren der Gerste oder des Roggens. Eher also gehört bad- hier wohl zu bads "Hunger": in Hungerjahren hat man Haferbrot gegessen].

Avots: ME I, 248

‡ duņķît, -īju,

1) mit einem stumpfen Gegenstand stoseen
(mit un,ˆ ² ) Siuxt n. Fil. mat. 68: iebadīt, puole nevar, bet duņķī ar duņķi;

2) fest kneten
Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 343

kniẽpadata: ze̦lta kniepadatu BW· 2221. kad man būtu k., es tev acis izbadītu 9469; Demin. nom. plur. kniepa adatiņas BW. 2633, kniepu adatiņas 2629; 2.

Avots: EH I, 632

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325

‡ pajaûcêt, angewöhnen, sich angewöhnen machen Gr.-Buschh.: pajaucēja vērsi badīties; tagad pašus bada nuost.

Avots: EH II, 137

punuôts, uneben, mit Beulen versehen: šis viņa mūris izskatījās punuots, it kâ ve̦se̦ls pulks tuolu vēršu būtu sabāzuši savas pieres pasienē; gatavi badīties Druva II, 167.

Avots: ME III, 413

pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas ² Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?

Avots: ME III, 419, 420

I repis: auch Zvirgzdine, BW. 12784 (repītis), 27824, 4, Tdz. 49670; r. izgatavuots nuo pagaŗas ādas strēmeles, kam viens gals atšūts atpakaļ. tur ieliek tabaku, un pāri palikušuo ādu aptin tam apkārt. visu tuo vēl aptin ar diegu, un iesprauž arī adatu, ar kuo pīpi izbadīt Fest. pirku ruoņu repi...; tur glabāju, savas šķēres, tur arāja tuteniņu BW. 35420. - tabakas r. Schujen,

Kļūdu labojums:
Schimpfname für jem., der allzu viel raucht

Avots: EH II, 366

‡ sajaûcêt,

1) aneinander gewöhnen:
s. guovis Gr.-Buschh. šuos tik ātri nevar s. Saikava;

2) "= ìeradinât" Gr.-Buschh.: sajaucējis vēršus badīties.

Avots: EH XVI, 414

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

skabar̂ga,

1): auch Zvirgzdine, (mit ar̃ !) AP.; skatās skabargu zuobiņu badīt BW. 19236. "skibârga ² ", "skabārga", "skabârda ² " ME. III, 862 zu ersetzen durch "skabârga ² ", "skabārga", "skabârda ² ".

Avots: EH II, 496

šnukuris: auch Liepna; ar šnukuri (die Nase) izbadīt BW. 31852. šnukurīti (die Nase) uzme̦tusi 18922 var.

Avots: EH II, 650

sprañčadata, eine Art Nadel: man nuolūza sprančadata zīda kre̦klu vīlējuot BW. 7371 var. kaut man būtu sprančadata (Var.: būt[u] man spranču adatiņa), es tai acis izbadītu 23229, 4.

Avots: ME III, 1010

teķis U., Mag. XIII, 2, 49, Fockenhof, Gulben, Rutzau, = te̦kulis, der Schafbock, Leithammel: aitpulkā piedzimis reiz teķis Luopkuopība II, 49. laidīsim teķiem badīties B. Vēstn. tiklīdz nabaģe ielaida gaili aitu kūtī, tūlīt teķis nuobadīja viņu LP. VI, 279. pē̦rnā jēre, teķa māte VL. Aus li. tẽkis dass.

Avots: ME IV, 159

ur̃ķêt,

1): auch AP.; u. krāsni ("izraušņāt uogles") Grenzhof (Mežmuiža); "rakt (kartupeļus); badīt, aiztikt" Salis; nicht in Ruhe lassen
AP., Salis: kuo tu mani vienmē̦r urķē? Refl. -tiês,

1): auch Salis;

4): auch Siuxt.

Avots: EH II, 715