baĩdinât,
baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a.,
baîdît Kr., Mar.],
-u, -īju (li.
baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch
baidât BW. 13738, 5 var.,
baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr.,
ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.:
baida kā kaķi ar pūsli. Refl.
-ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk.
(nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od.
nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew.
baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od.
ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip:
vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst.
baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu
bîtiês.Avots: ME I,
250