Paplašinātā meklēšana

bìezs,

1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡

3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.

Avots: EH I, 225

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

pabìezs, ziemlich dick: lapas pabiezas Konv ² 830.

Avots: ME III, 8

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

‡ bam̃bis Schibbenhof, eine Rolle, ein Bündel: biezs drēbju b. Zu bam̃ba?

Avots: EH I, 204

bìezin: tur bija cilvē̦ku b. biezs Janš. Mežv. ļ. II, 372.

Avots: EH I, 224

bìezin, biezu, biezum biezs, sehr dicht: mežs te stāvēja biezin biezs nuo alkšņiem Brig. biezum (biezin) biezi meži.

Avots: ME I, 306

čugums,

1) der Dachfirst
BW. 31933, 27 var., [Ronneb., Smilt., čugurs Salisb.;

2) die Stelle, wo die Äste einer Heugabel sich vereinigen
Bers.];

3) biezs zaru čugums Upīte Medn. laiki 91; [vielleicht gleichbed. mit če̦gums].

Avots: ME I, 418

‡ II duõķis Salis "dichtes Gras": briesmīgi aug biezs d.; Sprw.: biezs kâ d.

Avots: EH I, 350

I jukt: praes. jukstu Zvirgzdine n. FBR. X, 34; visas (= skuķes) tādas ... nebē̦dnīgas un jūk te un lē̦kā kâ guote̦nas pavasarī Janš. Bandavā II, 270. iedzē̦rušās, jūk un jūkstas kâ mušas Dzimtene IV, 225. pie ... krustceļiem baznīcē̦nu zirgu jūk vai biezs Ciema spīg. 11.

Avots: EH I, 566

kar̂sin,

1) zur Verstärkung von kar̂st: karsin karst, sehr heiss werden;

2) statt des Inf. kar̂st nach sākt: man gan pakausis diezgan biezs, bet sāka karsin Kaudz. M., C., Aps.

Avots: ME II, 163

ķausis,

5): auch (mit au ) Rutzau; ‡

7) = ķause Kegeln, Lemb., Salisb. (mit aũ ); "biezs ēdiens" (mit aũ ) Lems., Salis: man savārījās tāds ķaûsis ² kuopā (von einer zu dick geratenen Gemüsesuppe) Seyershof.

Avots: EH I, 692

‡ *III kuociņš (oder *kuociņa?) "?": vairs nee̦suot tik biezs, ar kuociņu piens Pas. XIII, 46 (aus Ruj.-Tornei).

Avots: EH I, 685

krèjums, Demin. auch krējumtiņš BW. 18501, die Sahne: biezs, tre̦kns krējums. krējums kâ māli od. kâ mālu skrīnis. Zu krìet.

Avots: ME II, 275

‡ I krepele "biezs, sakaltis netīrums" Seyershof: ābuoli saplaisājuši un me̦lnas krepeles ap plīsumiem. Vgl. krepeles.

Avots: EH I, 649

‡ kritelis, Plur. kriteļi Salis, = kritala(s): kur ir lieli lāni, tur ir lieli kriteļi. pa kriteļu apužu sēnes, ka biezs.

Avots: EH I, 656

liêsa C., [auch Kr., liêsa ²

I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]

Avots: ME II, 504

ļùns ² (li. liúnas [An. 152] "Morast"),

1) eine moorige, sich bewegende Stelle:
ļūns - staigs purvs, kuram tikai virskārta cieti sazē̦lusi un apakšā dziļa dūņa Oknist n. Etn, I, 138, [Sauken, Gr.-Buschhof], Sonnaxt. ļūns pa e̦ze̦ra virsu nav biezs LP. VI, 205;

[2) "staigs" (Adjektiv?) Wessen. - Zu ļūt?].

Kļūdu labojums:
ļùns ² = ļū`ns ²

Avots: ME II, 545

lûžņa,

1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;

2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;

3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;

4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

mĩdeklis C.,

1) der Tretplatz für Lehm; getretene Masse:
Sprw. sviests biezs kâ mālu mīdeklis;

[2) mĩdeklis Nigr., das auf einmal mit Pferden ausgedroschene Getreide
Wid.; die zerstampfte Getreidelage Bielenstein Holzb. 506];

3) das Dreschen mit Pferden
St., U.: mīdekļam piederēja pieci bē̦ri kumeliņi BW. 28770.

Avots: ME II, 641

muķis, ein Bündel, Geldeutel Grünh., Naud., Gold. n. Etn. I, 138: tam tik biezs muķis Mat., Paul. bet tikkuo ruokā muķis, tas pruojām iet kâ pāvs A. XX, 799. ["naudas visiem vajadzīgs", Pe̦rlants piebalsuoja, "vai nuo mājām arī kādam līdzi kāds muķis?" De̦glavs Rīga II, 1, 173.]

Avots: ME II, 663, 664

murcavka,

1) eine Speise:
murcavka - biezs sildīts piens ar aukstu ūdeni sajaukts; mē̦dz arī pielikt sīpuolus Etn. I, 112;

[2) murcauka Apšciems, ein Gefäss für Viehfutter,
luopu barības trauks, kur linu palus turēja iekšā Edwahlen].

Avots: ME II, 667

‡ murskulis Grünh. "bars": dejuotāju murskulī A. Eglītis Daugava 1936, S. 985. biezs m. ebenda 121. virpuļuo vis˙mežuonīgākā murskulī ebenda 129.

Avots: EH I, 835

nuõra,

1) ein abgearbeitetes, als Weide dienendes Stück
Land: lai nesaka sveša māte, (guovis) sausā nuorā guldinātas BW. 28988, 2. viņš nuogājis nuoriņā, kur vis˙apkārt biezs mežs bijis LP. V, 189;

2) ein Feldrain
B. Vēstn. Aus nuôara.

Avots: ME II, 836

pajukt,

1): auseinandergehen:
ni jis (= kartupelis) miltāts, ni jis pajūk Kaltenbr. jāpielāpa pajukušas pudamentes (Fundamente) Jürgens 22; auseinander stieben Saikava: pajuka tirdzē̦nu kâ me̦lnais debesis; ‡

3) verworren (fig.) werden:
viņš atstāja gaisīga, pajukuša cilvē̦ka iespaidu Austriņš Raksti IV, 504; ‡

4) durch Geburt entstehen:
nuo viņa jau agrākuos laikuos bē̦rnu pajucis vai biezs Azand. 11. ‡ Subst. pajukums, die Menge (eig.: die auseinandergestobene Menge): kur tāds liels p. precinieku, tur meitai nav viegla lieta izmekleties ... īstuo Janš. Bandavā II, 115.

Avots: EH II, 138

pãrklâjs, die Decke: šūpuolkrē̦sls, pār kuŗu nuobālējis izšūts pārklājs Druva III, 347. mati kâ biezs pārklājs apklāja viņas ple̦cus Vē̦r. II, 290; galda pārklājs, der Tischläufer A. XIV, 1, 535.

Avots: ME III, 161

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

II piksa "biezs">biezs (sevišķi cūku) ēdiens" (?) Selsau.

Avots: ME III, 213

pipe̦rnãjas, ^pipe̦rnāji Wid. Haselwurz (asarum europaeum L.) RKr. II, 67: nuo pipe̦rnājām e̦suot biezs krējums Etn. I, 30.

Avots: ME III, 221

pìsa ² Kr., pīse,

1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));

2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse ² 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa ² "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;

3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".

Avots: ME III, 233, 234

I ritêt: spuole rit Warkl. kad biezs metiens, tad rullis nevar sākt r. Iw. Zur Bed. vgl. auch saritêt 2.

Avots: EH II, 374

‡ *rupucains, uneben: rupuce̦ns adījums ("zināms, ļuoti biezs adījuma veids") Seyershof.

Avots: EH II, 385

sapļuñcinât Sassm., (eine Flüssigkeit) tüchtig durchschütteln Dond.: sapļuncini labi, tad kunkuļi uznāks virsū! Dond. kad alus vai vīna buteli, kam nuostājumi, sapļuncina, tad tas paliek biezs Sassm. Refl. -tiês, sich stark schütteln (von einer Flüssigkeit): spainis ne̦suot tev sapļuncinājas, - nes prātīgāki! Dond.

Avots: ME II, 705

šķīra, die Ritze, Spalte: ja bē̦rnam priekšzuobuos ir liela šķīra, tad tas būs gudrs cilvē̦ks Üxküll. Daugavā gar malām jau bija pabiezs le̦dus, bet vidū bij re̦dzamas plašas šķīras B. Vēstn. Zu šķir̃t.

Avots: ME IV, 48

smagrs,

1): auch Grawendahl, Lemb., Meselau, Orellen, Schujen, Schwanb., Weissensee; s. kuoks, darbs AP. izkuoks smagri (= grūti) plīst ebenda. smagri (= stipri) līt ebenda. s. (=biezs) dēlis Seyershof; ‡

2) schwanger
Orellen. ‡ Subst. smagrums, = smagums: tādā pašā smagrumā (ebenso schwer) Pas. XII, 46 (aus Serbigal).

Avots: EH II, 531

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. ² 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas ² (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023

‡ I suguôt Kaugurciems, zufrieren: kad sāk s., tad vairs nevar zvejuot: nuo apakšas ūdens sāk salt, paliek auksts, biezs. Zu saga I 1.

Avots: EH II, 600

trum̃pa, trùmpa ² Prl.,

1) trum̃pis Wolm., U., trum̃ps Salis, der Trumpf beim Kartenspiel:
trumpu kâ biezs (kâ griežu IV, 41) Etn. II, 32;

2) trum̃pas Dunika, Spielkarten:
trumpas cirst, Karten spielen.

Avots: ME IV, 246

tumîgs,

1): "vidēji biezs" Frauenb.; "pabiezs, miltains, nedrūpuošs" Sonnaxt: tumīgas de̦sas u. c.; "pabiezs un gards" Seyershof;

2): "ze̦ms un resns" (von einem Menschen)
Seyershof.

Avots: EH II, 702

‡ uzkritiens Frauenb., ein einmaliges Fallen auf etwas: pēdējais sniega u. (Schneefall) bija gan biezs.

Avots: EH II, 726

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

vàsms ² Gr. - Buschh., KatrE., (mit â ² ) Segew., vāsmis Erlaa, Selb., mit Spreu gemischtes Kom auf dem Estrich der Dreschtenne (nachdem das Stroh fortgeschafft ist); vâsms ² Vīt. "= vārsms: graudu čupa": šuorīt ir biezs vāsmis, būs kādi 10 pūri graudu Seib. šuogad labi rudzi: graudu vāsms ir augstāks par pe̦lavām Vīt. ceļš tik smilšains, ka kājas grimst kâ vāsmā Gr. - Buschh. Aus vārsms.

Avots: ME IV, 511

zomps, nasser Schnee (im Meer, in einem See od. Fluss): upē biezs zomps - grūta pārbraukšana Salis.

Avots: ME IV, 749