Paplašinātā meklēšana

brañga,

2): auch (mit àn ² ) Heidenfeld.

Avots: EH I, 237

brañga, gew. Pl.,

1) krumme Hölzer, die als Gerippe das Boot od. Schiff zusammenhalten, die Wrangen, Kniehölzer
[Salis; s. Bielenstein Holzb. 608. Nebst brangà aus mnd. wrange];

2) = braķis 2 Lasd.;

[3) brañgas Nigr., eine Tragbahre;
zu bringât?].

Avots: ME I, 323

àizpẽ̦rn, im vorigen Jahre: aizpē̦rn bij branga raža.

Kļūdu labojums:
vorigen = vorvorigen

Avots: ME I, 43

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

I brañguôt, tr., gew. sabrañguot, die Kniehölzer (brangas) aufrichten.

Avots: ME I, 324

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs ² [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs ² Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

brankti, fest anliegend, gedrang: brankti uzsprausts, eng anliegend, gedrang: anstecken Mag. II, 3, 116, U. [Nach Wid. auch Adj. brankts, eng, glatt, fest anliegend. - Als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. wohl zu got. anapraggan "bedrängen", mnd. prange "Einengung" prangen "drucken" mhd. pfrengen "einzwängen", aschwed. prang "enge Gasse" u. a., vgl. Persson Beitr. 870 ^2, Siebs KZ. XXXVII, 300 f., v. Grienberger Wiener SB. CXLII, № VIII, S. 23, Feist Wrtb. ² 32; oder zu an. branga "Klemme"?].

Avots: ME I, 324

ìelĩguôt,

1) tr., in Schwung bringen:
šūpuoles Kand.

2) die Johannisfeier beginnen:
kas tuos Jāņus ielīguoja? BW. 32353;

3) [līguo - Lieder singend hereinbekommen, erlangen:
ielīguoju brāļam sievu, sev diženu arājiņu BW. 343. manu vainadziņu kaimiņuos ielīguot 5907;

4) intr.,, herein -, hineinschweben, herein -, hineinschwanken:
ielīguoja tē̦va māsa kâ saulīte istabā. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguoja sē̦tā R. Sk. II, 58. Refl. - tiês, in Schwung geraten.

Avots: ME II, 39

izdzîve, leichtes, genussvolles Leben, [vaļīga, uomulīga dzīve sabiedrībā vai viesībās Fest., Stelp.]: man bij it branga izdzīve LP. VI, 146. tur vaļīga izdzīve Vēr. I, 764. cik tur laba izdzīve! LP. VI, 453. plaša (Egl.), zaļa izdzīve Kaudz. M.

Avots: ME I, 733

izguôze, das Sonnenbad: puišiem branga izguoze pa svēdienām mauriņā Grünh. gaišā liesmā branga izguoze Alm.

Avots: ME I, 742

izskata, izskate, das Aussehen, das Äussere, die Aussicht: viņai pazuda gaudulīga izskata LA. tur tiem ir laba izskate Dünsb. bij branga izskate uz turieni Sil. (Gew. izskats).

Avots: ME I, 798

I kãri, das Knieholz (brangas) in Böten und Schifen Rohjen. [Aus liv. kāŕ (estn. kāŗ) "Bogen; gekrümmtes Holz", kåˉrød "Schiffsrippen".]

Avots: ME II, 195, 196

II lìekums,

1) das Geschlinge, das Gebogene; eine Krümmung, Uferkrümmung an Bächen und die üppige Wiese daselbst:
liekums - pļavas līcis, kur branga zāle aug Etn. I, 137;

2) die Koppel, das Gehege:
laid zirgus liekumā! Tirs. Etn. IV, 129, [Kl.];

3) ein unbearbeitetes Stück Feld, namentlich in der Nähe des Viehweges, den Schweinen als Weide dienend:
cūku liekums Laud. Zu liekt [in der Bed. 1 u. (?) 2; in der Bed. 3 aber vielleicht zu lìeks].

Avots: ME II, 497

[ļudzêt, schwanken, nachgeben (beim Auftreten)": līkšņa e̦ze̦rmalā ļudz vien, kad iet virsū Sessw., O.-Bartau, Mar.; in Sinolen, N.-Schwanb., Roop, Wolgunt, Grünh., Notk. gleichbed. mit ļum(d)êt: nuobaŗuotas guovis iet ka ļudz vien. brangam cilvē̦kam vai zirgam skrienuot miesa ļudz; s. auch izļudzêt.]

Avots: ME II, 542

[ļumenīca, etwas vor Weichheit Wackelndes: aiz taukiem un branguma ļum vien kâ ļumenīca, vēdzele branga ļumenīca Fest.]

Avots: ME II, 543

mačka, maška RKr. VII, 845,

1) eine ältere Frau; (grob) die Gattin
Salisb., Naukschen, Alt-Ottenhof; es būt[u] laba krievu mačka (Var.: sieva) BW. 9641. vienuos ratuos sēdēja branga mačka Poruk;

2) (gew.) ein liederliches Frauenzimmer, eine Hure, Hexe:
tās ir tās mačkas un vīriešu māsiņas Janš. laikam mačkas sluotas kātu kūtī atstājušas Etn. II, 89. [Auch eine etwas geringschätzige Bezeichnung (erwachsener) weiblicher Personen überhaupt. Aus r. dial. мачка "Mütterchen.")

Avots: ME II, 546, 547

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

nuoskats, ‡

2) (gen. s. -ta und -t[u]s), das Ansehen, Aussehen
Sonnaxt: labi cilvē̦ki nuoskatā bij, bet tikums nebij labs. Krišs uz tuo nuoskatu ir (sieht so aus). nuo nuoskat[u]s branga bij.

Avots: EH II, 86

pakatle, der Raum unter dem Kessel; pakatlē, unter dem Kessel: pakatlē tādas brangas uogles Janš.

Avots: ME III, 42

‡ pastingrs, ziemlich stramm (hart): tāda branga nūjiņa, paviegla un pastingra Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH XIII, 177

pavìegls,

1): tāda branga nūjiņa, paviegla un pastingra Janš. Mežv. ļ. II, 311. paviegli iesāku ... danci, lai mūsu māsai p. mūžs Tdz. 47248; ‡

3) etwas blödsinnig, schwachsinnig
Salis: izsmiedami un kaitinādami paviegluo meitu Vanagu ligzda 3.

Avots: EH XIII, 191

piẽnîgs (li. píeningas), milchreich: dara guoves pienīgas Etn. III. 160. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguo sē̦ta R. Sk. II, 58.

Avots: ME III, 276

‡ piļava KatrE. "branga, dūšīga meita°: meita kâ viena p., - āda vai pušu plīst.

Avots: EH XIII, 233

rene,

1) reñnis Karls., die Rinne; die Brunnenröhre
Bergm. n. U.: jātaisa būs rene, ka var ūdeni nuo akas ielaist stallī Selb. ūdeņa izlaižamā rene Jaun. Dr. 1902, S. 36. brangam zirgam rene pār krustiem Tirs.;

2) rene Tirs., renīte Druw. n. Etn. II, 33, ein schmaler Wiesenstreifen, der sich zwischen Feldern hindehnt, Heuschlag zwischen zwei Feldern
Biel. n. U. Nebst estn. reńń "Rinne" aus mnd. renne "Renne, Kanal".

Avots: ME III, 511

rùobeža Arrasch, Jürg., C., PS., Wolm., ruôbeža ² Iw., Wahnen, Selg., Kurs., Siuxt, Ruj., ruõbeža Dond., Widdrisch, Adiamünde, Salis, ruôbaža ² Kandau, Lautb., ^ruobežs St., Spr., Bielenstein Holzb. 636, rùobežs ² KL, Prl., Mar. n. RKr. XV, 138, Lis., Kreuzb., Golg., Saikava, Meiran, Selsau, Sessw., Heidenfeld, Gr.-Buschhof, ruobezis Manz. Lettus, U., Bahten, die Grenze: Sprw. kur zemei ruobežas, tur dzērves maldās. ruobežu (ruobežas, ruobežus) likt, die Grenze ziehen. es izaugu branga meita treju kungu ruobežuos (Var.: ruobežās) BW. 9653 (auf der Grenze von dreier Herren Ländereien). neduod, dieviņ, tautu zemi ar bāliņa (sc.: zemi) ruobežā (Var.: ruobežām)! 10388. dancā, mans kumeliņš, uz tiem prūšu ruobežiem! 17119. Nebst li. rubẽžius "Grenze" aus r. рyбежъ dass.

Avots: ME III, 575

rūkstêt, -u, -ẽju, brummen: kad dabūja kuiļa galas, tad staigāja rūkstē̦dams BW. 19403, l. kuo tu puksti, kuo tu rūksti? Br. 3. nerūkst vair dzirnaviņas BW. 13646, 28. Das Part. pass. rūkstamais, der Hintere: čiganam branga džala, sit par munu rūkstamuo BW. 33554, 6. rũkstêt Jürg., rùk-stêt ² od. rûkstinêt ² Warkl., = rukstêt.

Avots: ME III, 569

sabranguôt laivu, ein Boot, Schiff mit den notigen Knieholzern (brangas) versehen und festigen U.

Avots: ME III, 596

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107

švùļpaste ² ,

1): "eine unruhige Kuh, die sich von den andern absondert"
Laud.; ‡

2) "?": citiem vīriem brangas sievas, man tik tāda švuļpastīte BW. 27264, 8 var.

Avots: EH II, 663

‡ ton̂cis ² Lems. "kaut kas apaļš, brangs": tā meitene ir apaļa un branga kâ t. Vgl. tuñcîgs.

Avots: EH II, 688

‡ tuks, das Knieholz im Boot (branga, kneija) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "tuks").

Avots: EH II, 701

valkstîtiês N.-Peb., (mit alˆ ) Meiran, Sessw., = ļuodzīties: kuo nu valksties pa gultu? branga cūka iet valkstīdamās jeb gāze̦le̦damās N.- Peb.

Avots: ME IV, 458

vēteris, = veñteris I: līdeciņa (līda) vēterī (Var.: venterī) BW. 3690. vēterī ielīdusi branga līdaka Fossenberg, Nitau. Aus r. вятерь dass.

Avots: ME IV, 572

III vẽ̦za Nigr., die Menge; eine lange Reihe (von Kühen, Pferden Nieder-Kurl.); eine (mit Menschen) überfüllte Fuhre ("tāds ve̦zums cilvē̦ku, ka viens uotram gan˙drīz uz galvas sēž") Kurs. (mit ê̦ ² ): garā jātnieku un kājām suoļuotāju vē̦za Janš. Dzimtene ² II, 266 (ähnlich auch Mežv. ļ. II, 252 und 261). augšup stiepjas bērenieku vē̦za Lautb. visa kāznieku vē̦za Lautb. Niedr. Vidvuds 50. ir branga vē̦za, bez kādas kārtības Lomi 189. skatās uz sliekšņa milzīgai vē̦zai pakaļ Apsk. v. J. 1903, S. 144. redzēju kādas trīs vē̦zas čigānu braucam uz tirgu Kurs. - vê̦zām ² N.-Bartau, viel (auf einmal), in Mengen: vē̦zām brauc nuo meža mājās. Vielleicht aus *vē̦rza, und in diesem Fall wohl zur Wurzel von verdze.

Avots: ME IV, 573