Paplašinātā meklēšana

bùrvis: b. būra BW. 9143. lai burvītis nenuobūra 32485 var.

Avots: EH I, 255

bùrvis, [bur̃vis Ruj.], der Zauberer.

Avots: ME I, 355

‡ bùrvisks ² , zauberhaft, reizend: burvisku dāvanu Pas. VII, 131.

Avots: EH I, 255

pabùrvis, eine Abart von Zauberern, ein Zauberlehrling: te reiz saticies ar tādu paburvi LP. V, 657.

Avots: ME III, 10

pretburvis, ein Zauberer, der einen Verzauberten entzaubert Nötk.: katram burvim bij pretburvis A. v. J. 1897, S. 225.

Avots: ME III, 386

appiñcuôt,

1) tr., behexen:
burvis appincuoja luopus Kursiten, Siuxt. U.;

2) streicheln
Lasd., wohl von piñcis, die Katze; so auch nuopincuot, streicheln Tals.

Avots: ME I, 111

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

baguôties Dr., Possen treiben, sich lächerlich gebärden, Gaukel treiben: piedzē̦rušie visādi baguojas. burvis ap slimo luopu baguojās; [auch: betteln Lös.]; etwa auf Grund von slav. богъ "Gott" entstanden?]

Avots: ME I, 249

‡ buôkšs ² AP, "muošķis, ķē̦ms: burvis">burvis"

Avots: EH I, 258

bùrģis ^2, = burvis">burvis Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 353

buris, - re, dial. aus burvis, - ve.

Avots: ME I, 353

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

‡ cìrpulis "burvis">burvis" (werschertl): gavēnī cirpuļi apcērp pa naktīm luopus Trik.

Avots: EH I, 273

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.

Avots: ME I, 485

ìebâzt, ein -, herein -, hineinstecken, - stopfen: stūrī galvas iebāzušas BW. 7812. nebij tādas starpas, kur man savu balsi iebāzt Duomas II, 1038. REfl. - tiês, für sich etwas einstecken: viens burvis uotram prasījis tabakas iebāzties LP. VII, 673. lapsiņa iebāzās mana ce̦pta kukulīša BW. 26350.

Avots: ME II, 3

ìeêdinât,

1) anfangen zu füttern, gewöhnen an ein Futter, anlocken durch ausgestreutes, ausgelegtes Futter, ködern
U.;

2) durch abergläubische Mittel für sich gewinnen
U.: puisis grib meitu ie ēdināt, lai viņu mīl LP. V, 35. burvis ieēdina uotram kaislību LP. VII, 666. ēdienus un dzērienus, ar kuŗiem citus var apdzirdināt un ieēdināt Etn. III, 51. tīri kâ ieēdināts, sagt man von einem, der allzu oft Besuche abstatten JK. II, 143.

Avots: ME II, 14, 15

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izkrāpt (li. iškrópti), tr., durch Trug erlangen, gewinnen, austrügen: ceļa vīri, viltinieki, izkrāps tavas malējiņas BW. 13646, 1. burvis gribējis trīs suņus izkrāpt LP. VI, 723.

Avots: ME I, 754

izliẽlît, tr., gewaltig preisen, ausposauen: tuo izlielīja par lielu bagātnieku. Refl. - tiês, sich gross tun, prahlen: saimnieks izlielījās, ka uzkāpšuot debesīs LP. V, 288. burvis izlielījies ir šuo nuoburt LP. V, 415.

Avots: ME I, 765

jakarêt, - ẽju, tr., durcheinanderwühlen, vermischen, in Unordnung bringen: jakari, kuo tu te jakarē? Mar. te vakarā atnāks kaimiņš, liels burvis, staigās pa aluku gar izve̦stām mē̦slu gubiņām jakarē̦dams LP. VII, 484. Refl. - tiês, sich wild lärmend herumjagen, jachern, jachterrn Golg. Wolm. aus d. jachern entlehnt.

Avots: ME II, 95

kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.

Avots: ME II, 307

kũtene, kũtenis, der Stall: cūku, zuosu kūtene LP. II, 12; IV, 76. burvis iegājis kūtenē. jājāj līdz kūteņa durvīm V, 35; VI, 830. Zu kũts.

Avots: ME II, 338

ļipa, ļipe, lipa Ruj., Oppek., BW. 16773, 9,

1) ein kurzes, dünnes Schwänzchen:
aitas, kazas, zaķa, vēža ļipa; vêža lipa auch als Schimpfwort: kuo tu dziedi, vēža ļipa? BW. 869. vilciņš ļipu šķurināja BW. 13572. ļipu mest, den Šchwanz bei schnellem Laufen aufwerfen: buciņš aizgājis ļipu me̦zdams LP. V, 96. ļipu atstiept, den Schwanz von sich strecken beim Sterben, sterben, auch auf Menschen übertragen: burvis ļipu atstiepis LP. VI, 14. lai mežkungs man pūš ļipā MWM. VII, 892. zaķu ļipa, eriophorum vaginatum Peņģ. Das Demin. ļipiņa,

a) der Stache] der Schnalle;

b) der Drücker an der Flinte
U.;

c) das Schwänzchen, der Zipfel:
piešūtas drēbes ļipiņas Etn. IV, 109;

2) der Hamen:
tīkla ļipa;

[3) Klappe an einer Mütze
U.;

4) ein Anhängsel
U.;

5) sich anhängender Verlust, Schlappe, Schaden
Oppek. n. U. - Aus estn. lipp "Schweif", s. Thomsen Beröringer 266].

Avots: ME II, 540, 541

marstîtiês, -uos, ĩjuos,

1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;

2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]

Avots: ME II, 564

muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,

1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;

2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;

[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]

4) der Plur. muošķi,

a) der Betrug
Spr.;

b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;

c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.

Avots: ME II, 684

‡ nenuovīdis, ein Missgönnender: lielais burvis, n., visa ļauna vē̦lē̦tājs Ciema spīg. 6.

Avots: EH II, 16

nevẽ̦luoņa, comm., der (die) Missgünstige: burvis būra, skauģis skauda, nevē̦luoņa nevēlēja BW. 9143.

Avots: ME II, 739

[nùocìest (li. nukę̃sti),

1) abbüssen:
savu suodu nuocietis;

2) = nuociesties: nevarēja nuociest tuo neizteicis Lautb., Kreuzb.] Refl. - tiês, sich zurückhalten, sich enthalten, sich beherrschen: grūti bija nuociesties istabā Aps. Mit abhäng. Part. Prät.: burvis nevar nuociesties nebūris LP. VII, 682. nenuocietās nepārkāpis dieva pavēli LP. IV, 79. Auch mit abhäng. Infin.: viņš nevar nuociesties redzēt, kas tai kamuolā LP. VI, 75.

Avots: ME II, 768

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

nùosprâdzinât, tr., fakt. zu nùosprâgt, sterben, krepieren machen: burvis burdams nuosprādzina kumeļu LP. VII, 683.

Avots: ME II, 856

‡ pavuicît, ein wenig lehren: es tevi pavuicīšu, kuo runāt Pas. XII, 265 (aus Asūne). burvis pavuica, ka ... XV, 172.

Avots: EH XIII, 192

pìekūdīt, aufhetzen, anspornen: burvis viņu vēl piekūda LP. V, 336.

Avots: ME III, 262

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290

pirmidējs, = pirmīdēj(ai)s: ataulekšuo jātnieks (... burvis">pirmidējs burvis) LP. VI, 19.

Avots: ME III, 226

pretklìedziêns, der Gegenruf; das Echo: kad burvis izkliedzis, tad viņš aizturējis ausis cieti, lai nedzirdē̦tu pretkliedzienu Etn. III, 142.

Avots: ME III, 388, 389

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464

rateste,

1) die Ratte
Rositten, Bers.: burvis bij... ratesti ar zuobiem kūts griestuos iekāris LP. VI, 23;

2) "negants cilvē̦ks" Bers.

Avots: ME III, 480

rûdît C., Lis., Kr., Prl., rûdît ² Iw., Bi., rũdît Nigr., Dunika, Dond., rùdît ² Kl., -u od. -ĩju (U.), -ĩju, tr.,

1) rûdît PS., (Eisen) härten, glühend machen:
rūdīt izkaltus tē̦rauda priekšme̦tus Konv.2 682. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. kad duncis bijis izkalts, kalps ņēmis pats tuo rūdīt un asināt Etn. II, 88. zuobins, kas deviņus gadus kalts, deviņus gadus rūdīts LP. IV, 201;

2) abhärten
(fig.): tas bijis rūdīts burvis LP. VI, 21. es rūdīju sirdi Stari II, 512;

3) Pferde überjagen
Salis, Salisb. n. U. Refl. -tiês, sich abhärten: dūšai jārūdās MWM. VI, 687. Nach Leskien Abl. 306 zu ruds usw.

Avots: ME III, 567

I sabubinât,

1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;

2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;

3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.

Avots: ME III, 598

sadusmuôt, freqn. sadusminât, tr., erzürnen : puisis tuo darījis, lai ve̦lnu sadusminātu LP. VI, 436. sadusmuotais burvis VII, 669. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. tu tur guli tik sarūguse un sadusmuota Latv. Refl. sadusmuôtiês, zornig, böse werden: tē̦vs . . . sadusmuojies un nedevis ēst LP. IV, 209. lielkungs sadusmuojās vēl vairāk par puiku VI, 277. brāļi ļuoti sadusmuojušies JK. V, 1, 33.

Avots: ME III, 617, 618

sagruzdêt, sagrust, intr., verschwelen U., verglimmen: sagruzdēt kâ uogle zem pe̦lniem Stari II, 341. pilsē̦ta pe̦lnuos sagruzdēja Launitz Stāsti 84. burvis bijis jau pa˙visam sagruzdējis LP. V, 5. atraduši . . . krupi sagruzdējušu VI, 58. sagruzdējis katla kāsis VII, 312. viss, kas nuo kuoka, sagruzdīs Kaudz. M. sagruzduse kārta MWM. VIII, 481. liesmas sagruzda, iznīka R. Sk. II, 111. viņa kâ uogle sagruzdīs pe̦lnuos Kļav. sūdi sagruzdējuši, der Mist ist verbrannt, hat sich in sich selber verzehrt U. kažuociņš (uz uoglēm) sagruss Pas. IV, 510.

Avots: ME II, 630

sagùldinât, sagùldît, tr., (zusammen) hinlegen, zu Bett resp, schlafen legen (gew. auf mehrere Objekte bezogen) Spr.: burvis ar divpadsmit meitām saguldina šuos vienā rindā LP. IV; 98. guovis izlaidusi . . . uz auzājas un saguldinājusi Janš. Janka bij saguldījis savu ganāmuo pulku A. XX, 12. saguldīju (Var.: apguldīju) bāleliņu, pamācīju, kâ gulēt BW. 24907 var.

Avots: ME II, 632

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

I sija (geschrieben auch: sīja Mag. XIII, 2, 66, II Chron. 34, II u. a.; li. sijà "ein Balken unter der Brücke"), sijs, -s Eversmuiža n. FBR. VI, 32, der Grundbalken, Streckbalken, Querbalken unter einer Brücke (PS., Freiziņ, U.), unter der Diele U., der untere Balken des Lubbendaches Deg., U. (s. auch Bielenstein Holzb. 16 und 26 ff.); plur. sijas Livl. n. Mag. XX, 2, 80, =grìesti, Oberlage: zem virsējā vaiņaka ieve̦lk sijas RKr. XI, 84. burvis pavēlējis . . . piesiet kūtī pie sijas (dziedra) gaŗā diegā uolu LP. VII, 694. pūķis tup aiz sījiņas BW. 8103. - Nach Leskien Abl. 282, Preliwitz Wrtb. ² 196, Bieienstein Holzb. 26, Trautmann Wrtb. 253, Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 zu siet "binden".

Avots: ME III, 836

tiktâl, tiktâlu, tiktâļ, tiktâļu, Adv., so weit: burvis jau tiktālu bijis būries, ka . . . LP. V, 31. tiktāļu.., nuokļuvis IV,171. suods... tiktāļu ir taisns, ciktāļu tasirnepieciešami vajadzīgs Vēr. I, 1249.

Avots: ME IV, 185

trijdeviņi, = trejdeviņi: trijdeviņi (Var.: trejdeviņi, trīsdeviņi) paduomiņi BW. 12415 var. dažs burvis gājis ap trijdeviņu saimnieku laukiem Etn. IV, 70.

Avots: ME IV, 234

uzgâzt,

1) auf etw. (um)kippen, -stürzen, aufschütten
L., U. (perfektiv): katliņš jāuzgāž uz mutes virsū LP. VII, 463. uz cukura duozi uzgāzta apakštase Blaum. Pazud. dēls 11. bļuodas un karuotes uz plaukta uzgāzuse Pie skala uguns 207. uz pūravietas jāuzgāž kūtsmē̦slu Mzv. m. 77. (fig.) uzgāza tiem savu... dusmību Psalm 78, 49;

2) aufgiessen:
uzgāzt kam ūdeni virsū;

3) Schläge verabfolgen:
uzgāzt kādam pa muguru. burvis... tiecas muļķītim ar rīksti uzgāzt LP. IV, 101. Refl. -tiês,

1) (sich) auf jem. od. etw. stürzen, auf etw. fallen
(perfektiv): man uzgāzās maiss virsū. viņš tai uzgāzās virsū;

2) sich auf etw. od. jem. ergiessen
(perfektiv): man uzgāzās ūdens virsū.

Avots: ME IV, 332

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502

vēcinât Līn., (mit è ² ) Kl. (unbek. in Kaltenbrunn, N.-Salis, Oknist),

1) wedeln, schwingen
Mag. IV, 2, 154, U., schwenken: kad nebija šūpuotāja, lai vējiņš vēcināja BW. 1705, 5. es neņe̦mtu lielu sievu vējiņam vēcināt 9770, 1. gāju savu vilnatnīšu vējiņā vēcināt 10896. lai vējiņš nevēcina... mētelīti 33682, 8, nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēcināju BWp. 529, 1. (zuobentiņu) kâ skaliņu vē̦cē̦nāja (Var.: vēdināja, vicināja) BW. 15997, 1 var. ruociņa piekususe zuobeniņu vēcinuot (Var. vēdinuot, vēdzinuot, vicinuot) 13303. dieva dē̦li ...krustu vēcināja (Var.: vēdzināja, vīcināja) 33968. kumeliņš kājas vien vēcināja 17111. viņš vēcināja ruoku Blaum. Pie skala uguns 139. ar ruoku vēcinājusi LP. IV, 166. burvis vēcina nešļavu VII, 666. lieliski vēcināja tukšuo spaini A. XI, 571. pagali vēcināt Kra. Vīt. 156. asti vēcinādams Etn. III, 60. vēcinādams... spārnus Saul. 1, 189;

2) (den Schnabel) wetzen
Mag. IV, 2, 154, Kronw. n. U.: putniņš vēcina savu knābi pie kuoka zariņa Kronw.;

3) (mit dem Löffel) rühren
(mit ẽ ) Zögenhof: vēcināt putru katlā (rühren, damit es nicht überkocht) Zögenhof;

4) schwanken
U. Refl. -tiês, = vēcinât I, mit den Händen gestikulieren (mit ẽ ) Segew.: vēcinādamies ar ruokām pa gaisu Kaudz. Izjurieši 236. Aus vēdinât. vicinât? Oder direkt zur Wurzel u̯ē- (in vējš u. a.) "wehen"?

Avots: ME IV, 548

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

II vêst ² (li. vésti "kühl werden"), -šu, -su, schwer atmen Hofzumberge: burvis tâ kâ pūķis vēš un sprauslā Druva I, 143. Subst. vē̦sums: kluss un palē̦ns vē̦sums (ein stilles, sanftes Sausen) Glück I. Kön. 19, 12. Vgl. auch savēst.

Avots: ME IV, 570, 571

viẽsulis Bl., C., Iw., Lin., Ramkau, Schnehpeln, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, viesulis N.-Wohlfahrt, PS., (mit ìe ² ) Kl., Prl., (mit iê ²⁾ AP., Arrasch, Jürg., viẽsuls (li. víesulas LitMnd. I, 55 und Būga РФВ. LXV1I, 247 und KSn. I, 16) Frauenb., Kand., Salis, Tr., viesuls U., viẽsuls Ruhtern, vìesûls ² Warkh., viesuolis, viesuols L.,U., Spr., viesals Gr.-Buschh. (mit ìe ² ) Pas. III, 238 und 384, viesals, der Wirbelwind: ar viesuli un ar aukiem Glück Jesaias 29, 6. viesulis viņu sašķels Ezechiel 13, 11. viesuls smiltis putināja BW. 31313. kuri vēji, viesuliņi (Var.: viesulīši)... durvis virināja? 22001. es iejūdzu vēja zirgu viesulīša (Var.: viesuliņa, viesuolīša, viesaliņa [aus Windau]) kamanās 2298. burvis skraidījis viesulī LP. VII, 700. viesulī skrējēja Janš. Līgava II, 475. viesuļa maitāts zirgs L. "ein Pferd, so den Drachenschuss bekommt". Zu ksl. vixъrъ, r. ви́х(о)рь, "Wirbelwind" sloven. vihεr "Haarwirbel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 242 f.), s. Trautmann Wrtb. 345.

Avots: ME IV, 671

zavêt (li. žavėti "zaubern, hexen" ) Elv., L., im Libauschen n. U., Waldegalen n. LP. VII, 671, Dunika, Gramsden, Kalleten, N.-Bartau, Neuhausen, Nigr., Rutzau, Wandsen (unbek. in Lis., wolm. n. a.), -ẽju, zaubern, hexen: saimniece zavē citu ļaužu luopus LP. VII, 606. ragana zavējuse (būruse, nuoskauduse)... luopus 664. vārdi, ar kuriem var zavēt Rainis. - zavē̦ta zâle, lycopodium selago Tals. n. LP. VII, 671: zavē̦ta zāle jālasa pa gaveņa laiku LP. VI, 10. raganai atdara ar zavē̦tuo zāli VII, 580. - Subst. zavê̦tãjs, der Zauberer U., Brasche, Kalleten, Rutzau; f. zavê̦tãja, die Hexe V.: vare̦ns zavē̦tājs, briesmīgs burvis Lautb. Niedr. Vidvuds 52. Am ehesten wohl (nach Brugmann Grdr. I ² , 557 f., Osthoff BB. XXIV, 177 ff., Zubatý AfslPh. XVI, 421 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 529) zu aksl. zovǫ "rufe", ai. háatē, av. zavaiti "ruft (an)", ai. hūtá-ḥ "geladen", arm. n-zovḱ "Fluch" u. a. Anders Leskien IF. XIII, 117 f. und Būga KZ. LII, 277 und Tiž. I, 426 (zu li. žúti "umkommen" ) und Prellwitz Wrtb.2 97 f. (zu gr. γόης "Zauberer", s. dazu Walde 1. c. 635).

Avots: ME IV, 693

zintêt, -ẽju,

1) zaubern
V., (mit iñ ) Dunika, Rutzau, Weinschenken: lai burvis nevar zintēt RKr. XIX, 87 (aus N. - Bartau);

2) etw. besprechen, erörtern
Dobl. n. Etn. I, 91. Refl. -tiês, zaubern, Zauberei treiben: ar sarkanuo vīnu... daži zintējas JK. VI, 20. ar ūdeni zintējas... šādā kārtā 26. - Subst. zintêšana, das Zaubern, Wahrsagen: izdarīt zintēšanu Etn. I, 113. tuo nuozīmē pareģuošana (zintēšana) Konv. ² 391. sadedzināja bluķi ar dažādām zintēšanām ebenda. Zur Wurzel von zinât; s. auch Būga KSn. I, 15.

Avots: ME IV, 723