Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'celis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'celis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (27)

brucelis

brucelis "ein Regenmantel aus wasserdichtem Stoff."

Avots: ME I, 338


celis

celis: ceļuos nuometās BW. 15062. līdz ceļiem dubļus bridu 16101. sē̦tmalīšus celīšiem nuoluodāju BWp. 1241, 1. ūdens celī, das Wasser reicht bis zu den Knien Heidenfeld. Meillet stellt es Bull. XXVII, 55 zu cilˆts, slav. čeljadь "Geschlecht", gr. τέλος "Schar" u. a.

Avots: EH I, 263


celis

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368


celiski

celiski Salis, Segew., Adv., auf den Knien.

Avots: EH I, 263


grecelis

grecelis, ‡

2) "uz visām pusēm līkumains kuoks" Druw.

Avots: EH I, 402


grecelis

grecelis Erlaa, greceris Lassen, der Korkenzieher ; [vgl. kreceris].

Avots: ME I, 646


kocelis

kuocelis U., [kuôcelis 2 Lautb.], ein kleiner Baum. Zu kuoks.

Avots: ME II, 340


koncelis

koñcelis Salis. ein altes, stark abgetragenes Oberkleid (eine Überjacke, ein kurzer Mantel od. Pelz).

Avots: EH I, 639


krecelis

I krecelis,

1): auch Schwanb.;

2) *krecelis od. *krecele, der Hustenreiz in der Kehle:
kâ tuo kreceli izdzis nuo rīkles? Linden in Kurl.

Avots: EH I, 647


krecelis

I krecelis, jemand, der fortwährend hütelt, krächzt.

Avots: ME II, 270


krecelis

II krecelis, der Korkenzieher Karls., [PS.]. S. krecele II.

Avots: ME II, 270



krecelis

IV krecelis "einer, der seine Arbeit (besonders die Seilerarbeit) nicht recht versteht" (?) Warkl.

Avots: EH I, 647


krencelis

[I krencelis,

1) ein leichter, trockner Husten
Fest.;

2) jem., der trocken hüstelt
Fest. - Vgl. li. kreñkšti харкать.]

Avots: ME II, 273



nejaucelis

nejaucelis "kas vienmē̦r ir nejauks": kāds tu nuotaisījies ar spalvām kâ nejaucelis! Vīt. 12.

Avots: ME II, 716


po(d)celis

puô(d)celis Auleja, Kaltenbr., Kalupe, ein Lappen, mit dem man einen Kessel od. sonstige heisse Gefässe weghebt: puodcelīša lindraciņš Tdz. 58581.

Avots: EH II, 345


puncelis

puñceIis Seyershof, ein Tönnchen. Vgl. puncis 3.

Avots: EH II, 325


puscelis

puscelis: līdz pus˙celim "bis zum halben Unterschenkel".

Avots: EH II, 331


puscelis

puscelis, das halbe Knie: ve̦lns viņu iesviedis līdz puscelim (od. pus+celim) zemē LP. VI, 672.

Avots: ME III, 423


špencelis

špencelis: eine Art Männerrock (mit èn 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 654



vācelis

I vācelis U., St., = vācele I 1; vâcelis 2 Frauenb., Kurs., ein Körbchen aus Birkenrinde; vâcelis Nitau, ein aus Wurzeln geflochtenes Körbchen.

Avots: ME IV, 491


vācelis

II vācelis,

1) einer, der laut spricht, schreit:
nuo šitā vāceļa ausis jātur cieti; cits jau lai neduomā tikt pie vārda Vīt.;

2) verächtliche Bezeichnung für einen, der kein Geheimnis für sich behalten kann, einen Schwätzer:
tas jau tikai tāds vācelis! Sessw. In der Bed. 2 vielleicht zu vācele I 4. Zur Bed. 1 vgl. vākšêt, vākša und vākstêt. Neben diesem u̯āk- ein u̯āg- in li. vógrauti "krahlen" und lat. vāgīre "wimmern", ein u̯āgh- in gr. ἠχή "Lärm" u. a., ein vāk̑ in ai. vāš̍ati "schreit, brüllt", ein u̯ek- in le. vēkš(ē)t.

Avots: ME IV, 491



vecelis

vecelis,

1): auch Tdz. 56065, 2, Pas. VIII, 108, 254, X, 106, XI, 273, XV, 87; vecelītes Tdz. 35837; vecele Pas. XIV, 129;

2): vecelītis Tdz. 49102, 1 var.

Avots: EH II, 766


vecelis

vecelis,

1) = vecis, ein alter Mann Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 151 (aus Rositten); V, 297 (aus Welonen), Baltinow n. FBR. Xl, 132, Golg., Zvirgzdine: atrada... ve̦cu veceli, kurš viens pats dzīvāja Pas. II, 135 (aus Rositten). jauna mūs[u] māsiņa, ve̦cs ir tautu vecelīt[i]s BW. 22081;

2) der Ehemann (verächtl. od. scherzhafte Bezeichnung):
muns vecelis nespēj strādāt Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 515

Šķirkļa skaidrojumā (23)

brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245



cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


činkslis

čiñkslis: auch BW. piel. 2 19186,3, Brucken: tai (= ķēvei) ar vē̦zdu pa činkšļiem dauzīdams Mekons Mellā gram. I, 55. čigāns zuog cūkas činksli A. Brigadere Skarbos vējos 224. činksls ("kustuonim tas, celis">kas cilvē̦kam celis") ir pakaļkājām Salis.

Avots: EH I, 291


ducele

ducele [Neuenburg], n. V. auch ducelis, ein zweirädriger Wagen N. - Bartau u. a. [-cele zu apr. kelan. aksl. коло). an. huel "Rad" u. a., s. Walde Wrtb. 2 177 f˙unter colō. Berneker Wrtb. I, 549, Trautmann Wrtb. 125.]

Avots: ME I, 509


grecele

I grecele;

1) = celis">grecelis Kegeln, Mar., Schwanb., Sonnaxt;

2) das Geschlechtsglied eines Ebers
Schwanb: (gehört auch in Lubn.);

3) "etwas ganz (schraubenförmig) Gekrümmtes"
Laidsen: cūkai aste sagriezta grecelē Mar.

Avots: EH I, 402


kancele

kañcele, kañcelis Mag. XIII, 2, 51, die Kanzel: jaunuo pāri pār kanceli sviest, aufrufen.

Avots: ME II, 153



krencele

krencele,

1) auch celis">krencelis Oppek. n. U., die Dolde, Traube: nuoraun uogu krènceli 2 Mar. n. RKr. XV, 120;

2) ein krummei Baum:
ve̦ca vīksne ir ne˙kam nederīga krencele Druw.;

3) ein altes, mageres Tier, namentl. eine solche Kuh:
es savu ve̦cuo, izslauktuo krenceli pārduošu Sassm.

Avots: ME II, 273


kulksnis

kulksnis,

1): "kustuoņu celis (cūkas pakaļkājai parasti)" Behnen, Schnehpeln (mit ul˜ ), Zögenhof (mit ulˆ 2 ); "kājas liêla un ciskas kauls; luopiem pakaļējuo kāju kauls ceļa luocītavā" Siuxt (mit ul˜ ); kulksnīši grabēja katla dibe̦nā BW. 33423. - k. 5 nach Niedermann Symb. gramm. Rozw. I, 114 aus *pulksnis (vgl. pulksts 3).

Avots: EH I, 671


pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


patecināt

patecinât [li. patẽkinti], fakt.,

1) etwas laufen lassen:
izrūnītu zirgu;

2) ein wenig zapfen:
alu;

3) mit dem tecelis ein wenig schärfen:
cirvis un šķipele jāpatecina MWM. VIII, 589. [zirkles patecināt Pas. I, 384 (aus Rositten).]

Avots: ME III, 120


pockelis

puôckelis Auleja, Lixna, =puô(d)celis. Mit li. k?

Avots: EH II, 345


purcele

‡ *purcele od. *purcelis, in der Verbind. (acc. s.) purceli pīpi Jauns. Raksti VII, 116, die Porzellanpfeife.

Avots: EH II, 327


taka

I taka: "taka dicitur de bratis animalibus" Mancelis Zalamana sakāmi vārdi II 20; taciņas malā BW. 33586 var.

Avots: EH II, 665


tecele

tecele L., U., V., Bauske, Dond., Lennew., Selg., Stenden, Üxküll, tecelis U., der drehbare Schleifstein. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 152


tercels

tercels "duobīte, kuo iecē̦rt ce̦lmā sulām" N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. Wenn als *tērcelis aufzufassen, etwa zu tērce.

Avots: ME IV, 165



uzkverpt

uzkverpt, aufschwellen: man uzkverpis celis Grafental.

Avots: ME IV, 349


vācele

I vâcele Bers., Drosth., Kl., Kr., Prl., Sessw., Sunzel, vâcele 2 Dond., Iw., Karls., Tr., vācele Bolwen (unbek. in Dunika, Kaugershof, Ruj., Salis, Widdrisch),

1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â 2 ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â 2 ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â 2 ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â 2 ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â 2 ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;

2) ein Getreidemass ( 1 / 3 Lof) Zvirgzdine (mit â );

3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;

4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â 2 );

5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden celis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.

Avots: ME IV, 490, 491


vācele

III vâcele Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73 "bļāvējs"; vgl. celis II 1.

Avots: EH II, 761


vācelēt

I vâcelêt Gr.-Buschh., Vīt,. -ẽju laut sprechen Vīt.; "klaigāt" Gr.-buschh.: kuo tu te vācelē kâ vācelis! Vīt. bē̦rni vācelēja visu dienu, - ni˙kur glābties! Gr.-Buschh. še spēlēs! Paliec mierīgs, nevācelē! ebenda.

Avots: ME IV, 491


vākstēt

vàkstêt 2 Saikava, -u, -ẽju, schreien, weinen (von Kindern gesagt). Refl. -tiês "smieties, klaigāt, ālēties": kuo tu vāksties, runā prātīgi! Saikava. Vgl. celis II 1.

Avots: ME IV, 494