Paplašinātā meklēšana

‡ cisa, s. cisas.

Avots: EH I, 275

‡ cisaîns A.-Rahden, Smilt., mit Bettstroh versehen: cisaiņa gulta Janš. Dzimtene V, 252.

Avots: EH I, 275

cisas,

1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;

2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;

3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡

4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡

5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.

Avots: EH I, 275

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

‡ brile, ein breitrandiger Hut Warkl., Zvirgzdine: cisa b. galvā. Nebst li. brìlius aus wr. #p### oder p. bryl.

Avots: EH I, 241

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

‡ *ciksas, = cisas">cisas: es (sc.: guļu) uz savu ciks[u] maisiņu BW. 27180 (aus Wohlfahrt).

Avots: EH I, 269

cĩsas,

1) kleine Kornhaufen, na mentlich kleine Haufen Gerste und Hafer
Schlehk, Dond.;

2) Garben
Dond. [Zu cisas?]

Avots: ME I, 392

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516

ezis: Demin. acc. plur. ezēniņus BW. 2228; eža cisas auch Janš. Dzimtene V, 214 und Bandavā II, 27.

Avots: EH I, 371

gũt: prs. gùnu ² Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422

[izbaurât U.], izbaũŗuot, tr., (brülend) auswühlen, zerstören Adsel: vērsis izbauŗuo ciņus Mag. III, 1, 110. bē̦rni gultā izbauruojuši cisas Druw.

Avots: ME I, 715

izčubinât, tr.,

1) gründlich lockern:
cisas;

2) betätscheln, durchknutschen, befühlen:
jau citas kūmiņas izčubināja (maku) BW. 1752. Refl. - tiês, sich befühlen, betasten, unnütz die Zeit verstreichen lassen: bet karē̦r šis pa gaŗu laiku izčubināsies LP. VI, 369.

Avots: ME I, 723

‡ izdraikņât, = izdraiķît: cisas gan izdraikņāja uz visām pusēm Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 443

izkušinât, tr., auflockern, aufbauschen: cisas Sessw.

Avots: ME I, 757

izuôkstît, izuôstît, izuokšņât A. XVI, 867, izuõ(k)šķerêt, tr., auswittern, ausschnüffeln: visus kaktus izuokstīja BW. 20376. visas malas izuokšķerēju Vēr. II, 1461. Late izuostīja, aprunāja visu apkaimi R. Sk. II, 135. pat gultas cisas izuošķerējuot LP. V, 52. Refl. - tiês, zur Genüge riechen, schnüffeln: gaisu izuostījies MWM. VII, 693.

Avots: ME I, 822, 823

‡ juceknis Pilda n. FBR. XIII, 49, "?" Plur. jucekņi,

a) jucekņu cisas Pilda n. FBR. XIII, 43, nach dem Entfernen des Langstrohs nachgebliebenes kurzes Roggenstroh
Kaltenbr.;

b) "izjukuši labības kūļi kuopā ar kasījumiem" Linden in Kurl.

Avots: EH I, 566

kàisît: auch N.-Wohlfahrt, mit aî ² AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt, mit aĩ Iw., Kal., Orellen, Rutzau, Salisb., Strasden: ve̦d mājā skujas, kapā un kaisa guovis Siuxt. Vgl. cisas oben 275.

Avots: EH I, 574, 575

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

I kuoda, die Motte, Schabe, Made: kuodas būs tavas cisas un tārpi tevi apsegs Glück Jesaias 14, 11. viņš uztaisa savu namu kâ viena kuoda Glück Hiob 27, 18. Vgl. kuods I.

Avots: ME II, 340

krañte (unter krañts),

2): šautavai ir k. priekšā, lai seiet caur Iw. uz dēlēm uzlika salmus vai cisu maisu; aizsita ārmalā kranti priekšā, lai cisas nenāk ārā, un tad uzklāja palagu (Beschreibung einer Bettstelle)
ebenda. piesē̦zdama uz gultas kranti Janš. Līgava II, 454 (ähnlich in Bērzgale).

Avots: EH I, 642

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

lẽpe (li. lė´pė "Seerose"), gew. Pl. lẽpes, lẽpju lapas [Dond., PS.], der Huflattich; baltās, dze̦lte̦nās, mazās lēpes, See - od. Teichrosen, s. lē̦pa I; kazu lēpe, Teufels - Abbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; III, 58. [Nebst lē̦pa I zu ļe̦pa I (s. dies); neben diesem lēp -: lep - auch ein sinnverwandtes lāp - in le. lāpa II und lâpsta (s. diese).]

Avots: ME II, 461

‡ luļa "?": l., l. mans vīriņš, ka tas laba nesaprata: es taisīju klētī cisas, viņš aizgāja pieguļā BW 27084, 2 var.

Avots: EH I, 761

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mešķi "Streu aus zertretenem Schilf": mešķus mīt Angern; [Streu fürs Vieh; "sunim pame̦stas cisas" Ohlenhof].

Avots: ME II, 606

mê̦sls (li. mė´šlas "Dügner"),

1) der Dünger, Mist:
iekrist mē̦slā Lautb.; gew. der Plur. mê̦sli, mêšļi ² Tals., Waldegahlen: kūts, aitu, cūku, guovju, luopu, zirgu mē̦sli;

2) das Fegsel, Kehricht, Schutt:
tāds nav ne mē̦sluos atruodams. nuo mē̦sliem paduoms jālasa;

3) jūr,as mē̦sli, der Seetang;

4) mēšļi in Selb. n. BW. III, 3, 875, das Stroh-, Heulager
(= cisas): mēšļi bija cisas, uz kur,ām mirējs gulējis, un istabas mē̦sli. Zu mêzt.

Avots: ME II, 621

mir̃stams, [mìrstams C.], Part. praes. von mir̃t, sterblich: visi cilvē̦ki mirstami. Zur Verstärkung von mirt: mirstiet, ļaudis, mirstamuo! BW. 27657. mirstamas cisas od. mirstama gulta, das Sterbebett; mirstama diena, der Sterbe-, Todestag; mirstamas drēbes, das Sterbekleid; mirstams kre̦kls, das Sterbe-, Totenhemd; mirstams palags, das Leichentuch (eig. das Sterbelaken); mirstamais laiks, die Sterbezeit, die Todes-, Sterbestunde; mirstamais un dzīvības ūdens, das Wasser des Todes und des Lebens. pienāca mirstamais brīdis LP. VII, 133. lūdzies, lai atvē̦l mirstamuos pātarus (Sterbegebet) nuoskaitīt V, 267.

Avots: ME II, 634

‡ pabužinât,

2) ein wenig reiben, zupfen:
ar krūts galu pabužināja tam (bē̦rnam) gar muti Janš. Bandavā II, 431. pabužinājis abām ruokām uz katru pusi kupluo vaigu bārdu Atpūta № 637 S. 12;

3) aufloekern:
p. cisas Allendorf, Heidenfeld, Schwitten, Smlit.: p. kuodeļu (vērpjuot) Serbig. p. matus Stenden, Trik.; "pajaukt": p. matus Hasenp., Jürg., Kegeln.

Avots: EH II, 122

pačam̃dît, tr., intr., ein wenig tasten, betasten, auf den Zahn fühlen, greifen: cisas, salmus. grib kundziņu drusku pačamdīt Aps. reiz pa reizei viņš pačamdīja kabatā A. XI, 28. pačamdīja pa māisiem Vēr. I, 1391. Refl. -tiês, ein wenig nach etwas tasten, greifen, tastend suchen: vecītis pačāmdījās pa kabatām R. Sk. II, 139.

Avots: ME III, 13

pačubinât, tr., ein wenig lockern, ein Bett aufklopfen [Dond.]: tur te̦ku salmiņus pačubināt BW. 28780, 4. pačubini manas cisas!

Avots: ME III, 14

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

‡ pamîšanās cisas Pilda n. FBR. XIII, 54 "?".

Avots: EH II, 157

pā`rts, auch pārts, -s,

1) der Herd
Bers., Lub.; [pā`rts ² Warkh., Warkl.] der Vorofen. pārts ir ugunskara vieta krāsns priekšā Mar. paņēma katlu, nuosēdās rijas pārts priekšā LP. V, 142. pe̦lni pārtā, zirņi siekā! LP. VI, 661;

2) die Ofenbank:
pārts ir mūrītis pie krāsns, kur var apsēsties Lub., [Wessen, Domopol, Mälupe, Zaļmuiža];

3) der Estrich in der Dreschtenne, im Zimmer
[Mālupe], Bers., Laud., Lasd., [Neu-Bergfried]: taisīja cisas bez kāda palaga zemē uz auksta pārta jeb kula BW. III, 3, S. 868. [(meitene), nuome̦tusēs četriski uz pārta (kula), lasīja pupas sietā Austriņš M. Z. 86].

Avots: ME III, 184

saber̂zt: vainadziņu iz (=uz) akmiņa sabe̦rzusi Tdz. 47411, 2. Refl. -tiês: cisas nesaberžas, - uz tām var gulēt ilgi Strasden.

Avots: EH II, 396

sauļa Warkl., Demin. sauliņa, mundartlich (in Lubn.) für sauja, die hohle Hand: sauļā (Var.: saujā) brauksi asariņas BW. 23367, I var. (ähnlich 203). cisas nesu sauliņā (Var.: saujiņā) 25109, 1 var.

Avots: ME III, 774

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

skurbinât, tr.,

1) skùrbinât Ermes, (mit ur̂ ²⁾ Bauenhof, berauschen
(skur̃bināt) Dond., Sassm., schwindlig machen, in die Runde drehen bis zum Schwindligwerden Spiess n. U.: paštaisīts vīns skurbina Sassm. narcisas bālās, kas skurbina jūtas A. XX, 661. akmins grìežas riņķī, skurbina šuo bez jē̦gas LP. V, 124;

2) (den Kopf) schütteln
Ahs., Wandsen (skurbināt): zirgs iet galvu skurbinādams Br. 343. ve̦cie rāmi skurbināja savas sirmās galviņas Plūd. Rakstn. II, 282. uz vaicāšanām, vai cerības, ārsts skurbināja galvu Lautb. Luomi 85;

3) "kratzen":
skur̂binât ² galvu Bauske. Refl. -tiês, sich in die Runde drehen: meitenes, ruokās sakē̦rušās, skur̃binājās Ahs. Zu skurbt; aber in der Bed. 2 und 3 anscheinend durch skurinât beeinflusst.

Avots: ME III, 905

‡ stādeigas, = stādaigas (?): apēde cisas i[r] stādeigas visas Aizsils Sen. k., S. 368.

Avots: EH II, 572

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

uzklât,

1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;

2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;

2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.

Avots: ME IV, 342

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. bīstas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589

zaķis,

1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,

a) fallen
RKr. VI, 834;

b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;

2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;

3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,

a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;

b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?

Avots: ME IV, 682, 683

I zir̃nãjs,

1) ein Erbsenfeld
U., AP., Bers., Lös., Smilt.;

2) zirnājs V., gew. Plur. zir̃nāji AP., C., Frauenb., Smilt., (mit ìr ² ) Aahof n. FBR. IV, 44, Bers., Lös., Pilda, Erbsenstroh
L., U.: zirnājs ("?") stiepās gaŗš Stari II, 737. satin[a] kājas zirnājuos BW. 17946. gulēs... pē̦rnajuos zirnājuos 30146. kāzenieki dancuoja, zirnāji bira 24153, 2 var. zirnāji (cisas), uz kuŗiem miruonis dusējis LP. VII, 403. uzkāpis rijas augšā, ielīdis zirnājuos 832. uztaisa vietu nuo zirnājiem vai salmiem BW. III, 3, S. 867. ieliec aitām vakarā divi klēpji zirnāju! Frauenb.

Avots: ME IV, 728