Paplašinātā meklēšana

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡

4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù ² ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù ² ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.

Avots: EH I, 348

‡ II dũņas Ahs., (mit ũ ² ) Sonnaxt, = dũnas.

Avots: EH I, 348

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396

duga,

1) ein zäher, auf dem Wasser schwimmender Schleim, Schlamm:
avuots dugu pa grāvīti aizskaluo A. XIII, 975. [līdeciņa sajauc dugas (Var.: dūņas) e̦ze̦rā BW. 23893 var.];

2) das Unreine beim ungewindigten und ungesiebten Korn
U.;

3) schlechter Beigeschmack oder über Geruch von Speisen
Freiziņ;

4) [eine trübe Schwüle?]:
kas par dugu (oder von * dugas?)! būs negaiss Naud. [Vgl. dugt.]

Avots: ME I, 510

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I ⁴ , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. ² 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624

izvḕrzt ² [Lis., izvêrzt ² Lautb.] (li. išver̃žti), tr., [aus der Hand drehen, auswinden U.]; herauskehren, herauswenden, aufwühlen Lautb.: zirga pakaviem izvē̦rztas dūņas Apsk. viņš nuostājās ļuoti pašapzinīgi, izvē̦rztām krūtīm Dok. A. lemešiem vajaga būt pareizi izvē̦rztiem [oder izvē̦rstiem?], t. i. izliektiem A. XI, 170.

Avots: ME I, 828

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

I jucinât, tr., verwirren, wühlen: līdaciņa... visas dūņas jucināja BW. 12056.

Avots: ME II, 115

IV kāmêt, herausschaffen (?): kāmē nu! var būt, ka izdabūsi tuo papīru nuo šķirbas Laidsen. k. dūņas nuo ūdens ebenda. Vgl. izkâmêt ² .

Avots: EH I, 601

‡ ļur̂kans Erlaa, Fest., schlaff, weich: ļurkanas drēbēs, dūņas.

Avots: EH I, 775

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

[nuôbļor̂kstêt ^2, platschend erschallen: dūņas vien nuobļorkstēja, kad kāja iemuka dumbrā līdz ceļiem Stenden.]

Avots: ME II, 763

I nùogrìezt, tr.,

1) abkehren, ablenken, abwenden:
nuogriezt prātu, uzmanību, valuodu uz kuo citu. lai dievs nuogriezto tādu krustu!

2) auskehren, abringen (Wäsche):
viņa skurināja nuogriezto dvieli Blaum. palags jau izskaluots un nuogriezts Janš.;

[3) absondern:
n. sietā atšķiras nuo graudiem Zaļmuiža.] Refl. - tiês,

1) sich weg-, abwenden, abfallen, abbiegen:
es ar īgnumu nuo viņa nuogriezuos. nuogriezties nuo ceļa, nuo dieva;

2) sich tüchtig drehen:
dūņas vien nuogriežas R. Sk. II, 139.

Avots: ME II, 787

rauduve,

1) raũduve Tr., raûduve ² Bauske, ràuduve Smilt., rauduva U., raûdava ² Wandsen, raudava U., Ar., ràudava ² Saikava, Kl., raũdava Bl., raudave Manz., Karls., ràudeve N.-Peb., ràudevea Gr.-Buschhof, raudeve Lubn., råũdev Schlehk n. FBR. VII, 44, raudive Infl. (z. B. Warkl. [mit àu ² ], Ludsen, Cibla, Mērdzine), raudiva Infi. n. U., raudule Salis, Demin. auch rauduliņa, rauduļina, raudaliņa, raudaļiņa, raudalĩte, raudelĩte, raudatiņa, raudainīte, wilde Ente
U., Manz. Lettus, Tafelente (fuligula ferma L.) RKr. VIII, 99, U., Karls., Pfeifente U., Spiessente (anas acuta), auch Hausente Cibla; maza, maza, mūs[u] māsiņa, kâ e̦ze̦ra rauduvīte*) (Var.: raudulīte, raudaviņa, raudavīte, raudelīte, raudaliņa, raudaļiņa 15352, 3, raudatiņa, raudeviņa) BW. 7336. divi vien mēs māsiņas, kâ e̦ze̦ra raudavītes (Var.: raudevītes) 17519, 2. maza, maza raudaļiņa dūņas jauca e̦ze̦rā 23326. laižuos pate upītē, raudavīšu pulciņā, labāk upes raudavīte (Var.: raudavina, raudulīte, raudainīte), ne brālīša līgaviņa 13234. laidīšuos rāvājā, raudainīšu (Var.: raudalīšu) pulciņā 41171, 3. kas kait irbei netecēt, raudaliņa (Var.: rauduvīte) rasu vilka 23776 var, pili, pili, rauduvīte (Var.: raudevīte, raudavīte), nuo ūdeņa ūdenī! 8834, 4. raudivīte rasu krata 26551, 9. pārpeldēja pār Daugavu pe̦le̦kā raudaviņa 2514. raudaviņa grūtspārnīte Biel. 2109;

2) raũduve Tr., ràudave ² Lis., rauduvīte, der Weissfisch Büttner
n. U.;

3) rauduvīte, eine Art Gras, das in Pfützen wächst
U. Vg1. rauda I.

Kļūdu labojums:
*) Möglicherweise gehören einige von den angeführten Belegen zu rauduve 2.

Avots: ME III, 484, 485

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

šķetere Karls.,

1) drall gesponnenes Garn
Lubn.; verwühltes, verknotetes Garn Ermes (in Bauske: šķeteris); eine in die Runde gewickelte Garndocke Freiziņ; auf die Garnwinde aufgewikkeltes Garn Lubn., Pilda, Wolmarshof: senāk kārtniecēm bijis vienā nedēļā jāsavērpj viena mārciņa smalku linu dziju un jāsatin šķeterēs Etn. III, 89;

2) ein leichtfertiges Frauenzimmer
Gr. - Buschh., Selb.: kuo šī kâ šķetere te dauzās visu dienu! Selb.; (comm.) ein Leichtsinniger, der nicht bei vollem Verstand ist: iet kâ šķetere Gr. - Buschh.;

3) eine Zänkerin
Mag. IV, 2, 142, Lärm-, Händelmacherin U., Bauske (hier gen. comm.), Lubn., Saikava (hier dazu auch ein Maskulinum šķeteris): ja būs laba māsīciņa, duošu savu vainadziņu; ja būs kāda šķeterīte, likšu pūra dibenī BW. 24569;

4) Beiname der Wildente im
VL.: rauduvīte šķeterīte dūņas jauca e̦zarā BW. 7524. In der Bed. I zu šķetêt I; in den Bedd. 3 - 4 (und wohl auch 2) wohl zu šķest.

Avots: ME IV, 29, 30

šļurkstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (= žļurkstêt, ļurkstêt 1), bezeichnend den Schall, der beim Herausschnellen oder Rieseln einer Flüssigkeit, beim Waten durch Dickflüssiges, beim Gehen mit nassen Stiefeln oder in nasser Kleidung entsteht Ahs., Jürg., N. - Wohlfahrt, PS., Selg., Grünwald (mit ur̃), Adl., Stockm. (mit ùr ² ), Mar., Nötk., Kl., Kalz., Saikava (mit ur̂), Stenden (mit ur̂ ² ), Spr., Bers., Adsel, Alswig, Fest., Golg., Kroppenh. bei Kokn., Nerft, Sessw., Ramkau, Ruj., Meselau, N. - Peb., Lennew., Lasd., Laud., Erlaa, Drosth., Wessen, Smilten, Schujen, Sermus, Salisb., Druw., Selsau, Adl., Odsen, Oppek., Warkl.; schlürfen Mar.: ūdens cauruos zābakuos šļurkst Mar. u. a. gāju ar cauriem zābakiem, ka šļurkstēja vien Fest. zābakuos piegāja ūdens, un tie staigājuot sāka šļurkstēt Saikava. dūņas šļurkstēja pie katra suoļa A. v. J. 1898, S. 162. brauc, ka šļurkst vien (über mit Wasser bedecktes Eis) N. - Wohlfahrt. ūdens sagāja zemē šļurkstē̦dams Kroppenhof (bei Kokn.). pavasaŗa ūdeņi te̦k šļurkstē̦dami Jürg. ja tīkls bieži austs, tad ūdens brāzdamies pa actiņām šļurkst Golg. juo spēcīgāki savilka, juo pīpīte vairāk sāka šļurkstēt A. v. J. 1893, S. 422; šļur̃kstêt, laut schlürfen MSil.

Avots: ME IV, 76

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273

I ūkņa: ùkņas ² "dūņas" Aahof n. Zemzare Lejasc. 114.

Avots: EH II, 741

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306

uzgrandît,

1) aufschütten:
uzgrandīt kam pe̦lavas uz galvas Golg.;

2) aufrütteln, rüttelnd aufwecken:
uzgrandīt kādu nuo miega AP.;

3) aufwühlen:
zvejnieki upē uzgrandīja dūņas Sessw.;

4) polternd aufstürzen
(tr.; perfektiv): kuo smagu ar truoksni uzgrandīt kam virsū PS.;

5) schabend, scheuernd an die Oberfläche gelangen lassen:
katlu grandīdams viņš uzgrandīja tīru metalu Dunika.

Avots: ME IV, 333

uzjàukt, aufwühlen, aufmischen; aufrühren: uzjaukt dūņas. Refl. -tiês, sich aufwūhlen; versehentlich aufgewühlt werden: dūņas uzjaukušās.

Avots: ME IV, 336

uzjukt,

1) in Unordnung auf etw. geraten:
slapjais sìens uzjucis sausajam;

2) in Unordnung an die Oberfläche, nach oben geraten:
dūņas uzjuka augšā;

3) umherirrend aufkommen, sich einstellen:
mūsu puse atkal uzjukuši čigāni.

Avots: ME IV, 337

uzmaisît,

1) aufrühren, rührend das Unterste zuoberst kehren; auflockern:
uzmaisīt dīķī dūņas. uzmaisīt iejavu, mīklu (miltiem uzlej karstu ūdeni, pēc brīža uzber miltus un tad uzmaisa).. sìena vālas uzmaisīt AP.;

2) zum zweitenmal aufpflügen:
uzmaisīt... zemi ar arklu A. XXI, 11;

3) rührend, mischend, mengend zum Vorschein bringen, auffinden:
graudus maisuot var uzmaisīt neizvētītu vārpu Dunika. Refl. -tiês, herumstreichend sich einfinden: kuo tāds diedelnieks te uzmaisījies? Stenden.

Avots: ME IV, 354, 355

uzmutuļuôt,

1) aufbrodeln, aufsprudeln
Dr., Wid.;

2) sprudelnd aufrühren:
straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17.

Avots: ME IV, 361

uzvandît, aufwühlen LKVv.: uzvandīt gultu, uzvandīt e̦ze̦ra dūņas. straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. uzvandītas uogles Alm. Refl. -tiês,

1) sich (beim Wühlen) zuoberst kehren:
dūņas uzvandījušās;

2) umherstreifend sich einfinden:
čigāni te pie mums uzvandījušies Stenden.

Avots: ME IV, 396

uzvā`rtît (ksl. vъzvratiti "reddere"),

1) (hin)aufwälzen:
zē̦ns uzvartījis sev akmeni uz kāju Dunika;

2) aufwühlen:
uzvārtīt dūņas dīķī Bers. Refl. -tiês, sich (hin)aufwühlen (auf etw.): zirgs uzvārtījies puķēm.

Avots: ME IV, 397

uzžol˜kât, aufwühlen: uzžolkāt dūņas augšā Stenden.

Avots: ME IV, 402

ver̂veļuôt (unter verveļât),

1): auch Sonnaxt; verveļuoja (sprach schnell?)
re̦snā saimniece Azand. 222. jūdu klaigājuošās un verveļuojuošās masas Veselis Cilv. sac. 162; ‡

2) "mutuļuot" FBR. I, 33: pur[v]ā sākušas dūņas v. Pas. XIV, 578.

Avots: EH II, 772