Paplašinātā meklēšana

dūku! Interj., girre, kollere! dūku, dūku, baluodīti! tava sieva nuomirusi BW. I, S. 920, Nr. 2554; ähnlich BW. 2427.

Avots: ME I, 526

dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis ² ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis ² "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 526

dùkums, das Getöse, Brausen: dūkums un truoksnis MWM. X. 102.

Avots: ME I, 526

dũkurêt PS., Nötkensh., = dukurêt 1.

Avots: ME I, 526

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526

II dūkuris "? ": rācenīt, dūkurīt! iesim abi vienu vietu! BW. 10581.

Avots: ME I, 526

[III dũkuris Rönnen od dũkurs Windau "ķesele zivju smelšanai ".]

Avots: ME I, 526

[dũkuruôt.

1) = dukurêt 1 Ruj., Salis;

2) im Wasser suchen
Bauske.]

Avots: ME I, 526

dũkurs PS., Nötkensh., = dukurs 2.

Avots: ME I, 526

uzdūkurêt, = uzdukurêt: uzdūkurēt jūrā e̦nkuru Adiamünde.

Avots: ME IV, 327

dūkuoņa, bei Damberg Druva II, 1175 dūkuoņi, das Brausen, das Getöse: sacēla tumšu dūkuoņu A. XII, 575. bungu duobjā dūkuoņa Apsk. I, 614.

Avots: ME I, 526

‡ dūkuôtiês "?": tie varējuši d. kâ bites ap savu mātīti Mekons Debess vaļā (1873) 21 .

Avots: EH I, 347

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

‡ II aîzdûkt ² Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21

apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.

Avots: ME I, 74

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

‡ brāzuoņa, das Toben, Brausc Lärmen: dzirdēja ... duobju dūkuoņu un brāžuoņu Janš. Dzimtene V, 405

Avots: EH I, 240

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. ² 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525

[II dūka, ein Faustschlag: es tev ieduošu tādu dūku pa sāniem, ka jutīsi Kokn.]

Avots: ME I, 525

dũķeris,

1) der Taucher (ein Vogel)
U., die Taucherente Konv. ² 2319;

2) die Fischotter
(lokal; gew. ūdrs) RKr. VIII, 86. Zu dūkuris I,

Avots: ME I, 526

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. ² 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. ² 714.

Avots: ME I, 526

dūks, benommen, dumm, verrückt: staigā kâ dūks Platonen. ar savām te̦nkām viņš padarīšuot meitu vai tīri dūku Alm. [Zu apdūkt und li. dũkti "rasen".]

Avots: ME I, 525

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344

nùodūcis, trübe, bewölkt: šuodien diena apduguse (Var. apdūguse, apdūkuse, nuodūkuse, apmākuse) BW. 16045.

Avots: ME II, 778

piêdûkt ² , = piesmakt (von der Luft): istaba piedūkusi, jāvēdina Sassm., Dond. piedūkušā istabiņas kaktā atradās gultiņa Alm. Meitene nuo sv. 57 (vgl. auch dūkt III ) ; zu dvaka?

Avots: ME III, 247

rũkuoņa C., Jürg., rûkuoņa ² Bauske, Dond., rùkuôņa ² Prl., Kl., Lis., Golg., ŗūkuoņa Wid., rūkuonis Warkl., rūkuons, das Brausen, Sausen, Brummen, Knurren, das Getöse, Gedröhne: jūŗas ŗūkuoņa Wid. dzirdama rūkuoņa Kaudz. M. pē̦rkuoņam rūcuot cilvē̦ks duomāja kādu . . . būti par šīs rūkuoņas sacē̦lāju Pūrs I, 93. vai rūkuoņa un dūkuoņa . . . nāca nuo kruoga vai nuo debesīm? Blaum. dzirdama rūkuoņa, kâ pē̦rkuonis mākuoņuos Lautb. piepēši tam izcelās vē̦darā tāds nemiers un rūkuonis Alm. Kaislību varā 15. klausīties krāsns rūkuoņā Vēr. II, 983, vispārējuo rūkuoņu... pārtrauc.., dziesmas Vārpas 5. lamu vārdu rūkuoņa... pārskanēja visu Duomas II, 869. izcēlās rūkuons (Zank, Streit) kalpu galā Alm.

Avots: ME III, 569, 570

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

I sadūkt: kaktā sadūkušas un durnē̦damas Janš. Mežv. ļ. II, 455.

Avots: EH XVI, 405

I sadūkt, intr., gew. das Part. praet. sadūcis gebr., dunstig, trübe, finster, übellaunig werden, sich bewölken: sadūkusi (nicht ganz klar, bewölkt, umwölkt) saule U. sadūkuse (Var.: saduguse, sadūgusi, saduzuse, sadumuse) saule caur zilām mākuoņām; tâ sadūca (Var.: saduga, sadūga, saduza, sa-duma) mans prātiņš, ar netikli runājuot BW. 21902, 3. sadūcis prāts, umwölktes Gemüt U. sadūkusi sirds, bekümmert Herz Für. I (unter dūgt). nāk sadūcis virsū.

Avots: ME III, 618

II sadūkt, tr., girrend etw. erreichen, erlangen, heraufbeschwören: pūtin pūta, dūcin dūca... strazds ar baluodi; sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542.

Avots: ME III, 618

II sadumt, auch sadūmt, intr., dunstig, trübe, böse, finster werden : sadumuse (Var.: sadugusi, saduzuse, sadūgusi, sadūkuse) saule te̦k caur zilām mākuoņām; tâ saduma (Var.: saduga, saduza, sadūga, sadūca) mans prātiņš ar netikli dzīvuojuot BW. 21902, 2 var. aizbrauc mani bāleliņi ... es māsiņa te palieku kâ saulīte sadūmuse 26310, 2. sadumis avuots Spr. Sal. 25, 25.

Avots: ME III, 616

I saduzt, prs. -dūzu Nigr., saduzêt, gew, das Part. praet. saduzis, saduzẽjis gebraucht,

1) dunstig, trübe, finster, böse, übellaunig werden:
saduzusi (in Nebel gehüllt) saule U. saduzēj[u]se saule lēca, lietus gaisa gaidīdama; saduzējis mans prātiņš: iešu tautās. vai neiešu? BW. 10591. saduzuse (Var.: sadugusi, sadūgusi, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduza (Var.: saduga, sadūga, saduma, sadūca; saduzuse) man sirsniņa pret nelieti tē̦va dē̦lu 21902 var. saduzis (Nigr., Katzd.) od. saduzējis (Ahs.) laiks, trübes, bewölktes Wetter. tādas mūžam saduzušas dienas . . . padara cilvē̦ku drūmu Janš. Dzimtene IV, 122. - tagad nu viņš saduzis (bedrückt Stelp., Smilt, Laud., Bers., Lub.) sēdēja uz suola MWM. X, 194. Subst. saduzums, Übellaunigkeit: ne˙kādas liekas rūpes, ne˙kāds saduzums Janš. Bandavā I, 75;

2) krank sein
U.: tē̦vs ir tāds saduzis (unwohl), salti vien. e̦suot, nij ē̦d, ne˙kā Kokn.; (vom Heu) schimmelig werden Oppek. n. U.; saduzējuši (nuo slapjiem graudiem malti un pikuos sagājuši) milti Schlampen; gaļa saduzējusi, hat schlechten Geruch bekommen Salisburg.

Avots: ME III, 618

sapùst, tr.,

1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;

2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;

3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;

4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;

5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.

Avots: ME II, 710

I skrabêt (li. skrabė´tĩ "rascheln" Jušk. LD. 252, 5),

1) -ẽju, tr., kratzen:
skrabā ejuot apavu skrabe Stelp.;

2) nagen, dass es knirscht
Vīt.;

3) -u, -ẽju, rasseln, knirschen; rascheln
Dunika, Spr.: iet; ka skrab vien Vīt. kauls : . skrabēja viņa veselīguos zuobuos Seifert Chrest. III, 3, 39, riteņu dūkuoņa un skrabēšana Latv.;

4) schwatzen.
Nebst skrabt zu li. skrebė´ti "rauschen, rasseln", atskrabai "Abfall von Zeug", r. скребý, poln. skrobię "schabe, kratze", slav. skrobotъ "Geräusch", lat. scrobis "Grube", ae. screpan, an. skrapa "scharren, kratzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582 f., Trautmann Wrtb. 267, Zubaty AtslPh. XVI, 412, Zupitza Germ. Gutt. 157, Fick Wrtb. III4, 456.

Avots: ME II, 884

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

stabulniẽks, f. stabulniẽce, stabulnica Prl. n. FBR. VI, 94, stabulnīce, der Pfeifer U., die Pfeiferin: pagādā... laulībām stabulniekus un tauriniekus LP. IV, 125. netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Libek Pūķis 37. stabulnieki stabulēja BW. 987, 2. stabulnīce, bāliņ, tava līgaviņa 30172, 1 var.

Avots: ME III, 1037

ūkuoņa,

2): "rūkuoņa" Bers.; bišu ū. (= dūkuoņa) Haynasch,
Salis.

Avots: EH II, 741

zužuoņa, das Summen (?): bišu dūkuoņa saplūda ar bē̦rnu balsīm neskaidrā zužuoņā Stari III, 27.

Avots: ME IV, 754