dents
de̦nts, stolz, hochmütig: tas ir de̦nts, negrib ar citiem satikties Etn. I, 153(aus Springen). [Wohl kurisch und aus de̦nkts.]
Avots: ME I, 455
Avots: ME I, 455
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dents' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dents' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (12)
aiztenterēt
‡ àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
izbružāt
izjēgties
‡ izjēgtiês,
1) sich tüchtig abmühen (abplacken)
Adset, .lürg., Lemb., Mahlup, Smilt., Zögenhof: Ansis ... reņģēm neskatās ne virsū; ... diezgan viņš uz jūŗas ar tām izjēdzies K. Students Latvis № 2662. izjēdzies diezgan savā mūžā Adsel u. a.;
2) "(mit der Arbeit) fertig werden"
Mar.: saimniece viena pati izjē̦dzas ar visiem mājas darbiem.
Avots: EH I, 452
1) sich tüchtig abmühen (abplacken)
Adset, .lürg., Lemb., Mahlup, Smilt., Zögenhof: Ansis ... reņģēm neskatās ne virsū; ... diezgan viņš uz jūŗas ar tām izjēdzies K. Students Latvis № 2662. izjēdzies diezgan savā mūžā Adsel u. a.;
2) "(mit der Arbeit) fertig werden"
Mar.: saimniece viena pati izjē̦dzas ar visiem mājas darbiem.
Avots: EH I, 452
negodis
negùodis: ein grober, ungeschliffener Bauer ("kas guodu nepruot, kas mežā audzis") Stender Dentsch-lett. Wrtb.
Avots: EH II, 12
Avots: EH II, 12
ņerkstēt
ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]
Avots: ME II, 900, 901
Avots: ME II, 900, 901
nosmirdēt
nùosmir̂dêt, intr., (eine Weile) stinken (hinterher): dievs tev liks nuosmirdēt kâ tam ievas kuociņam BW. 31499. [ķeŗuot tuo (blakti), nuosmird nepatīkama smaka K. Students Latvis No 1561.]
Avots: ME II, 854
Avots: ME II, 854
skrapans
skrapans "?": ... šī vedīšuot mājās vīru ... "vajadzē̦tu nu gan kādu skrapanu..." K. Students Latvis No 2668.
Avots: EH II, 507
Avots: EH II, 507
uzmalt
uzmal˜t,
1) auf etw. mahlen
(perfektiv): uzmalt kviešu miltus rudzu miltiem virsū;
2) (mahlend) auflockern, aufwühlen:
ceļš dubļu dubļuos, kâ uz˙malts Segewold;
3) noch (ein Quantum) mahlen:
vēl drusku jāuzmaļ, citādi nepietiks. Refl. -tiês, umherstreichend sich einfinden: par nelaimi... students se uzmalies un uzplijies viņam virsū Janš. Dzimtene IV, 45. Subst. uzmalums, das Übermass beim Mahlen.
Avots: ME IV, 355
1) auf etw. mahlen
(perfektiv): uzmalt kviešu miltus rudzu miltiem virsū;
2) (mahlend) auflockern, aufwühlen:
ceļš dubļu dubļuos, kâ uz˙malts Segewold;
3) noch (ein Quantum) mahlen:
vēl drusku jāuzmaļ, citādi nepietiks. Refl. -tiês, umherstreichend sich einfinden: par nelaimi... students se uzmalies un uzplijies viņam virsū Janš. Dzimtene IV, 45. Subst. uzmalums, das Übermass beim Mahlen.
Avots: ME IV, 355
va
II va, Interjektion, gekürzt aus vai II: va jẽ (Herr Je!), kâ viņš mani izbiedẽja! Sassm. n. RKr. XVII, 61. "va ve̦lns!" iesaucās students A. XVII, 396. va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. 1. 44. va ļaužu (zu va I?)! Alm. Balt. Vēstn. 1901, No 92.
Avots: ME IV, 427
Avots: ME IV, 427
valodīgs
valuôdîgs, gesprächig: valuodīgs cilvē̦ks C., Golg., Salis, Schwanb. u. a. valuodīgas jaunavas Libek Pūķis 31. valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. viņš ir jautrs un valuodīgs Lautb. Luomi 15. valuodīgais students apklusa 176.
Avots: ME IV, 462
Avots: ME IV, 462
zaķaustains
zobens
zuõbe̦ns,
1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns 2 Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins 2 Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni 2) Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo 2 ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;
2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;
3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;
4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;
5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu 2 auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. 2 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.
Avots: ME IV, 756
1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns 2 Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins 2 Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni 2) Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo 2 ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;
2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;
3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;
4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;
5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu 2 auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. 2 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.
Avots: ME IV, 756