izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.

Avots: ME I, 719

izbru˛ât,

1): siets jāizbružā, lai labība birst cauri Saikava; ‡

2) "?": nuo izbružātā ceļa K. Students Latvis № 1558; ‡

3) = nùokal˜puôt Frauenb.: gan jau es tuo vienu gadu izbružāšu ar. ‡ Refl. -tiês, sich gehörig reiben (perfektiv).

Avots: EH I, 436