dima
dima, die Dröhnung, das Dröhnen L.: tad tikai sākas zieduoņa dima Rainis. ausīs dunē drūmīga dima Duomas I, 134. duobja dima Druva II, 394. [Zu dimt.]
Avots: ME I, 467
Avots: ME I, 467
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dima' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dima' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
dimantiņš
‡ dimantiņš, Timotheegras Heidenfeld: uoļas zemē d. neaug; dimantiņam vajag pliena, māla, smagas zemes.
Avots: EH I, 320
Avots: EH I, 320
dimantnieks
Šķirkļa skaidrojumā (27)
aizdimt
‡ àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizpīkstēties
àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
aptvars
aptvars,
1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.
Avots: EH I, 123
1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.
Avots: EH I, 123
atspīdēt
atspîdêt (li. atspindė´ti), intr., erglänzen, abstrahlen, entgegenleuchten: visa pils atspīdējuse nuo dimanxa zirga LP. III, 33.
Avots: ME I, 195
Avots: ME I, 195
dimdoņa
dìmduoņa [C. u. a.], dimduonis, dimds, das Dröhnen, Getöse: vējš atne̦s baznīcas zvanu dimduoņu Vēr. I, 1373. dzird pakavu dimduoņus Latv. dimd atkal dimantkalnuos sauļu dimds Eglītis. jūŗas dimds U. b. 85, 75.
Avots: ME I, 468
Avots: ME I, 468
dimt
I dim̂t 2 [Bl.], dimstu od. de̦mu (n. Mag. III, 1, 104 auch dimu [dies eher zu dimêt]), dimu, intr., dröhnen, tosen, klingen, gellen: juo zvans, it gauži skanē̦dams, nu dima Plūd., R. I, 173. dziesma, kuŗa nevar rimt bez apstāšanās katram ausī dimt Rainis. ausis [ausīs L.] de̦m Mag. III, 1, 104, die Ohren gellen. [Zu ksl. odьměti sę "antworten", sloven. odmė´vati se "widerhallen", slav. dętelь "Specht"; s. Berneker Wrtb. I, 190 f. und 253.]
Avots: ME I, 468
Avots: ME I, 468
drūmīgs
drũmîgs, trübe, melancholisch, schauerlich: drūmīga šņākšana LP. I, 175, drūmīgi saukt I, 161, pils drūmigi dima.
Avots: ME I, 506
Avots: ME I, 506
jaudīt
jaudît, tr., bewegen: kur es tādu lielu ēveli lai lieku, tuo jau es nevaru jaudīt Naud. Zu li. jùdinti "bewegen", [judėti "sich bebend bewegen", jùsti "in Bewegung geraten", judimas "Zank", jáudinti "Leidenschaft erwecken", poln. judzič "reizen, hetzen", ai. ud - yōdhati "wallt auf", la. jubēre "befehlen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 396 und Trautmann Wrtb. 109.]
Avots: ME II, 97
Avots: ME II, 97
karulis
karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.
Avots: ME II, 165
Avots: ME II, 165
lādēt
lãdêt, - ẽju, laden: kuģi, bisi. Sonst kŗaut (kuģi). [Aus mnd. laden, woher auch estn. lādima "laden (eine Flinte)".]
Avots: ME II, 436
Avots: ME II, 436
lauska
laûska,
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
līst
lîst, lîžu (lienu Lautb.), lîdu, tr., roden; līdumu līst, eine Rodung machen; ciņus līst, die Hümpel ebnen St.; krūmus, kuokus līst, das Gestrüpp, Holz abhauen, abroden: gul vēl pa līstam kuokam Poruk. viņš lien (st. līž) krūmus nuost Lautb. [Nebst li. lydimas "Rodung" vielleicht zu gr. λίοτρον "Schurfeisen", s. Bezzenberger u. Fick BB. VI, 240, Prellwitz Wrtb. 2 272, Boisacq Dict. 584.]
Avots: ME II, 490
Avots: ME II, 490
niedēt
niẽdêt, - ẽju, tr., nieten: tagad karuogu lai niedē pie juo gaŗas kārtes klāt Lautb. [man bij tāds duŗamais, atpakaļu niedējams BW. 35151. Nebst estn. nēdima aus mnd. neden.]
Avots: ME II, 749
Avots: ME II, 749
nodimt
pakara
pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,
1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;
2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;
3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.
Avots: ME III, 41
1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;
2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;
3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.
Avots: ME III, 41
pasaule
pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),
1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;
2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;
3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;
4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;
5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;
6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.
Avots: ME III, 94, 95
1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;
2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;
3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;
4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;
5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;
6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.
Avots: ME III, 94, 95
piebērt
pìebẽrt,
1) zu-, hinzuschütten;
2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,
1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;
2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;
3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.
Avots: ME III, 238
1) zu-, hinzuschütten;
2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,
1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;
2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;
3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.
Avots: ME III, 238
raičuks
I raĩčuks "ein feln (grau und schwarz) gesprenkelter Hahn" Bixten; vgl. raĩce.
II raičuks "?": visi ... saņēma sudraba, ze̦lta. dimanta pilsē̦tas raičukā (kâ uolā) LP. VI. 468. prasi ēst un prasi raičuku! 608.
Avots: ME III, 469
II raičuks "?": visi ... saņēma sudraba, ze̦lta. dimanta pilsē̦tas raičukā (kâ uolā) LP. VI. 468. prasi ēst un prasi raičuku! 608.
Avots: ME III, 469
saplakt
saplakt, intr.,
1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;
2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.
Avots: ME II, 701
1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;
2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.
Avots: ME II, 701
šķindēt
šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?
Avots: ME IV, 41, 42
Avots: ME IV, 41, 42
slīpētava
stote
stuote,
1) die Stütze, der Stollen am Hufeisen
U., (mit uõ) Salisb., Jürg. (hier auch stuõts, -s); die Stifte, Nägel im Absatz des Stiefels U.: pakavai visas stuotes nuodilušas Salisb. zirga pakaviem visiem bija dimanta stuotes LP. VI, 675;
2) auch stuota BW. 5428, der Saum, Vorstoss am unteren Rande des Weiberrocks
U., Wessen, (stuõte) Karls., Grünwald: stuotām šūti rinduciņi BW. 5428;
3) die Türangeln
Sessw. n. U. Nebst estn. tōt "Stoss" aus mnd. stôt "Stoss".
Avots: ME III, 1113
1) die Stütze, der Stollen am Hufeisen
U., (mit uõ) Salisb., Jürg. (hier auch stuõts, -s); die Stifte, Nägel im Absatz des Stiefels U.: pakavai visas stuotes nuodilušas Salisb. zirga pakaviem visiem bija dimanta stuotes LP. VI, 675;
2) auch stuota BW. 5428, der Saum, Vorstoss am unteren Rande des Weiberrocks
U., Wessen, (stuõte) Karls., Grünwald: stuotām šūti rinduciņi BW. 5428;
3) die Türangeln
Sessw. n. U. Nebst estn. tōt "Stoss" aus mnd. stôt "Stoss".
Avots: ME III, 1113
trelliņš
trelliņš "der Querstab im Geländer, im Gitter" Spr.; der (gedrechselte) Geländerpfeiler Wid. - Plur. trelliņi Mag. XIII, 2, 47, Celm., N.-Peb., (mit èl 2 ) Bers., (mit el˜) PS., Wolm., treliņi Dunika, Nötk., Salis, treliņi U., das Gegitter, Geländer U.: tilts ar dimanta trelliņiem (treliņietn Dīcm. pas. v. I, 25) Pas. IV, 494 (aus Leegen), piespiests barjē̦ras trelliņiem A. Brigader Daugava I, 1200. pārgāzās par treliņiem pāri Dunika. Entlehnt nebst estn. treľľing "Gitter"; vgl. tral(l)iņi und (zum e) frz. treille "Rebengeländer".
Avots: ME IV, 230
Avots: ME IV, 230
vidzēt
žvingt
žviñgt Schlehk n. FBR. VII, 55, Interjektion: dimanta akmins spērās atpakaļ - žvingt Dünsb. Par. 41.
Avots: ME IV, 845
Avots: ME IV, 845
zvirēt
zvirêt, -u, -ẽju, flimmern, funkeln, leuchten Dunika: zuvele zvir ūdinī Dunika. spīdi, spīdi, zviri, zviri (Var.: zvīri), mans vizuļu vaiņaciņ! BW. 6138, 3. viņa mirdzēja un zvirēja vienā ze̦ltā un sudrabā Dīcm. pas. v. I, 66. gre̦zna pils, ka zvirēja vien nuo spīduoša ze̦lta un dimanta I, 25; Pas. IV, 495 (aus Leegen). Wohl zur Wurzel von zvē̦ruôt.
Avots: ME IV, 777
Avots: ME IV, 777
zvirgzds
I zvìrgzds (li. žvir̃gždas "Kies") Wolm., (mit ìr 2 ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Mahlup, N. - Laitzen, Schwanb., Sessw., (mit ir̂ 2 ) Dond., zvirgzds Hochrosen, Memelshof, zvirgzde Hochrosen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof, Demin. zvirgstiņš Glück II. Sam. 17, 13, der Kieselstein; zvirgzde St., U., (mit ir̃ ) Bl., Plur. zvirgzdi L., Spr., Dond., (mit ìr ) Neuenb., PS., (mit ìr 2 ) Kl., (mit ir̂ 2 ) Karls., Līn., nom. pl. zvìrgzdis C., Kies, Grand, grober Sand; zvirgzde Vīt., (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof, Kieserde; zvir̃gzde Nötk., eine kiesichte Stelle; zvir̂gzdi 2 "smalki akmens sadrupumi" Frauenb., Siuxt, "dedzinuot smiltīs sairis akmens" Nigr.: zirņi cieti kâ zvirgzdi Golg. zvirgzdiņš iekrita acī Lubn. druoši bridu pār upīti, zinu zvirgzdus (Var.: uolas) dibinā BW. 11095, 1 var. jūŗas zvirgzdus izlasīt 10034. čirkst... zvirgzdi 32931, 7 var. dieviņš jāj zvirgžu tiltu 33672. sīkuo zvirgzdiņu putriņu vārīja 33591. ar zvirgzdiem berž traukus Dond. zvirgzde iekritusi zirņuos Bauske. kungs kuoda... maizi, it kâ e̦suot zvirgzde Stāsts Kraukļu kr. 92. viņš ir manus zuobus ar zvirgzdiem sagrūdis Glück Klagelied. 3, 16. mēness atspīdēja nuobē̦rdams... lielceļu kâ ar sidraba zvirgzdiem Domas II, 1439. viss bij pārklāts kâ dimanta zvirgzdiem Apsk. v. J. 1903, S. 284. pēc lietus zvirgzdi dzied Zalktis Nr. 3, S. 47. zniega zvìrgzdi Jürg., körnichter Schnee (als Folge von Tauwetter). zvirgzdu akmins sadrupa, kad sita; tas neplīsa Siuxt. zvirgzdes zeme Vīt. mūsu zvirgzdē (Kieserde) aug labi ders. Nebst zvirgt, zvirgžņi, zvirksnis und li. žvirždas, žvir̃zdai "grober Sand" zu serb. zvr̂st "eine Art weichen Steines", s. Trautmann Wrtb. 375. Zum Suffix vgl. apr. sixdo "Sand". Der -ì Stamm in zvìrgzdis wohl nach smìltis.
Avots: ME IV, 777, 778
Avots: ME IV, 777, 778