Paplašinātā meklēšana

dusmas: Sing. dusma auch Heidenfeld, Sermus, Siuxt, Strasden, voc. s. dusmiņ BW. 17856, 1: man sanāca dusma Sermus. man tāda dusma, ka ne parunāt nevaru Siuxt. ātra dusma (Var.: sirds) BW. 21666 var.

Avots: EH I, 345

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 ₁ ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 ^1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

aprèmdêt und aprèmdinât, tr., lau machen, abkühlen, beruhigen, trösten: ūdeni Saul., sirdi, dusmas LP. VII, 196; apremdināšana, der Trost, die Beruhigung. Refl. -tiês, sich beruhigen, trösten.

Avots: ME I, 115

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

‡ divkā`rtuôtiês, sich verdoppeln: manas dusmas divkārtuojās Ezeriņš Leijerkaste II, 69.

Avots: EH I, 323

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dusme (unter dusmas): auch Pilda n. FBR. XIII, 51. Plur. dusmes Līvāni, Pas. I, 329; VII, 97; IX, 211: laide skaudību un dusmi vaļā Pas. X, 66.

Avots: EH I, 345

‡ e̦rgas Liepna "dusmas">dusmas": man e. nāk.

Avots: EH I, 370

graži, die Kaprice, der Eigensinn, der Zorn (von Kindern) : bē̦rnam uznākuši graži Lös, AP., Plm. bē̦rns aiz gražiem aizve̦lkas Etn. III, 145. puikam bij graži (dusmas) pārgājuši Dok. A. kalēja pretuošanās tik tādi graži un mazbē̦rna aušības Duomas IV, 229.

Avots: ME I, 641

ìekar̂sinât: kur kādam ... sirdī gruzdēja dusmas, tur viņš tās vēl vairāk iekarsināja Dünsb. Vecie grieķi I, 90.

Avots: EH I, 518

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ietielĩba, der Eigensinn, die Rechthaberei: dusmas un pirmā ietielība būs pārgājusi Pur.

Avots: ME II, 82

ĩvere: īverē dzīvuot, im Streit leben Gramsden; Plur. ĩveres,

a) "dusmas">dusmas" Perkunen;

b) Sorgen, Kummer
NB.: atkal jaunas ī.: me̦rga saslimusi. es nevaru vairs tās ī. izturēt.

Avots: EH I, 502

‡ ĩveŗi Perkunen "dusmas">dusmas".

Avots: EH I, 502

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izkust, intr., zerschmelzen, auftauen: Sprw. netaisna manta ruokā izkūst. izkusis kâ nabaga sviests. lai izkusa kunga dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš Tr. IV, 537. pastrādāju vairāk; nuo sviedriem neizkusīs JU. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs vaŗš Aps.

Avots: ME I, 757

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izzust,

1): vārnai bē̦rni izzuduši Tdz. 37391; ‡

2) abmagern
Segew.: izzudis kâ cērme. ‡ Refl. -tiês,

1) = izzust: viņš izzudās nuo mūsu atmiņas Bers. ar laiku izzudīsies dusmas N.-Peb. taupīgi vie[n], bet tâ˙pat pamazām sviests izzudies ebenda. ze̦lta nauda izzudusies PV.;

2) "izmist" Bērzgale;

3) "bis zum Aufwand der letzten Kräfte arbeiten"
Nautrēni: strādāju izzuzdamies. vari vai i., - bez laimes ni˙kā nebūs.

Avots: EH I, 498

kàitavât ² (unter kàitavuôt ² ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit aĩ ) Weissensee.

Avots: EH I, 575

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

le̦dus, - us [li. ledus, slav. ledъ dass.], Demin. - le̦dutiņš, seltener - lediņš, das Eis: Sprw. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. kas pats dumjš, tam le̦dus glums. auksts kâ le̦dus. lai izkusa kungam dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš. Der Pl. le̦di, das Eis, die Eisschollen, Eisstücke: le̦di, aber auch le̦dus iet, das Eis geht. rudzīšam, ruogaiņam, le̦di (Var. lediņš) galvu nuogulēja BW. 28110, 2. puisis paķēris ūdens spaini ar visiem le̦diem LP. VI, 46. Vgl. auch li. lẽdas, apr. ladis dass. [und dazu Berneker Wrtb. I, 699].

Avots: ME II, 445

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517

matît (li. matýti "sehen"), -u, -ĩju, fühlen, empfinden, merken: ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma LP. IV, 146. kas dievu nemīlē, tas dieva dusmas matīs A. XI, 53. par vāju sevi mati MWM. VI, 681. Refl. -tiês, scheinen, vorkommen, sich zu befinden scheinen: matās, tur jauna sieviete sēd Stari II, 595. namiņš duomīgs skatās caur birztalu, tas vientulīts matās MWM. XI, 258. te tē̦va mājās matās VI, 404. Subst. matījums, eine Ahnung, Vorahnung: tās ziņas vēl nav pilna zināšana, ir tikai matījums Izgl. III, 19. - Nebst li. matrùs "vorsichtig" zu slav. motriti "schauen", gr. μάτος "Forschen, Suchen" u. a., s. Trautmann Wrtb, 171, Prellwitz BB. XXVI, 308 f., Rozwadowski IFA. XII, 303, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 206, Osthoff IFA. XV, 105.]

Avots: ME II, 566

mazspècîgs, macht-, kraftlos, zu Geringem fähig: acīs lasāmas tādas kâ mazspēcīgas dusmas JR. IV, 85.

Avots: ME II, 574

ne-izsakãms, unaussprechlich: dusmas zuda aiz neizsakāma prieka LP. VII, 42.

Avots: ME II, 715

ne-izskaĩdruõjams, unerklärlich, unerkläbar: neizskaidruojams jautājums; neizskaidruojamas dusmas Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

nesavàldãms, unändig zügellos: nesavaldāms puika; nesavaldāms dusmas.

Avots: ME II, 731

niķaîns, niķîgs, niķuots, nikāts U. (wolh mit ķ zu lesen),

1) nückisch, launenhaft, eigensinnig:
ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvē̦ku ienīst Spr. Sal. 14, 17. niķuots kâ krieva zirgs. viņa niķīgi pasmaidīja R. Sk. II, 135; [2) nikāts, nikuots, spassig(?) Gr. - Jungfrh. n. U.].

Avots: ME II, 744

nùoklusinât, nuoklušinât, tr., zum Schweigen bringen, besänftigen, verschweigen: dusmas Konv. ² 521. viņa klausās aizturē̦tās, nuoklusinātās skaņās R. Sk. II, 105. tâ izdevies šuo lietu nuoklušināt Zeltm.

Avots: ME II, 799

nùomàkt, tr., überwältigen, überwinden, vernichten: tu nuomāc visus, kas manu dvēseli apbēdina Psalm 143, 12. manas dusmas mani gandrīz ir nuomākušas 119, 139. sveša, ļauna griba bija pārveikusi, nuomākusi manu labuo gribu Plūd. vispārības apziņa viņam galīgi nuomākta Vēr. I, 1438. [tevi nuomākt Pas. II, 177]. Refl. -tiês, sich bewölken: debess nuomākusies.

Avots: ME II, 817

I nùomaut [li. numáuti], für nuomaukt: tur nuomāvu zābaciņus BW. 19954; [abzäumen U.] Refl. -tiês, sich abstreifen, sich wegwenden: lai nuomaujas lielkunga dusmas nuo manis, kâ balts jē̦rs nuomaujas nuo mātes Etn. II, 168.

Avots: ME II, 817

nùorĩt [li. nurýti], tr., ver-, herunterschlucken: salda, salda zemenīte, tikkuo mēles nenuoriju BW. 15747. viņš sirdīgi nuorija beidzamuo vārdu Vēr. II, 27. nuorīt dusmas, den Zorn verbeissen Blaum. Refl. -tiês, ver-, heruntergeschluckt werden: būs nuorijies kāds lielāks malciņš Purap.

Avots: ME II, 840

nùoskaluôt [li. nuskaláuti], tr., abspülen: upe kājas nuoskaluoja BW. 28893. viņš nuoskaluojis dusmas ar groku Līv. pienā acis nuoskaluoju BW. piel. ² 2929. Refl. -tiês, sich abspülen.

Avots: ME II, 847

nùoslist, intr., still werden, sichlegen, verlöschen: viņam dusmas nuoslisa Schwanb., Zbiór XVIII, 431. ugunsgrē̦kam beidzuoties, blāzma pie debesīm nuoslisa Tirs.

Avots: ME II, 852

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

pãriet, intr.,

1) hinübergehen:
pāriesim par upīti BW. 32873, 2. man pārgāja auksts par kauliem, es überlief mich kalt;

2) vorüber-, vergehen, aufhören, nachlassen:
lietus, negaiss, migla, karstums, aukstcims pāriet. viņam dusmas (dafür sirds V, 25) arī e̦suot pārgājušas LP. V, 154. sāpes pāriet IV, 30. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām III, 94. tie (gadi) pāries IV, 180;

3) aufgehen, verbraucht werden.

Avots: ME III, 158

pãrmẽrîgs, übermässig, übertrieben: pārmērīga mīlestība, pārmērīgas dusmas. skūpstus pārmērīgi saldus kāri devu JR. V, 166.

Avots: ME III, 167

pãrskrìet,

2): auch Dunika, Oknist;

3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;

4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;

5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡

2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.

Avots: EH XIII, 211

pãrskrìet,

1) intr., hinüberlaufen:
kad tik zaķis pār ceļu nepārskries;

2) überlaufen:
ve̦cai mātei, tuo dzirduot, pārskrien dre̦buļi (auch auksts) pār (par) kauliem, es überläuft die Grossmutter kalt LP. I, 138;

3) vergehen, aufhören:
Jānim pārskrēja dusmas, un viņš sāka pilnā kaklā smieties Dok. A.;

4) tr., übermässig abjagen, überjagen:
ne es ļaušu kruogā dzert, ne pārskriet kumeliņu BW. 21778, 1;

5) tr., im Laufen überholen
U., E. Refl, -tiês, sich überjagen: kas ātri skrej, tas pārskrejas. vilks nuosprāgst, tâpēc ka pārskrējies LP. IV, 42.

Avots: ME III, 175

pìeļãvîgs, gern erlaubend Mag. IV, 2, 132, nachgebend U.: viņam bija dusmas par savu pieļāvīguo dabu Jaunā Raža IV, 50. acis tapa valgas un viņam pieļāvīgas Stari II, 757.

Avots: ME III, 270

pukâtiês (unter pukât): auch AP., KatrE., Oknist, Saikava; "schimpfen" Blieden, "bārties" Linden in Kurl., "dusmas izteikt" Wessen: kad nav kaut kas pa prātam; tad pukājas KatrE. viņš pukājās uz šitā cilvē̦ka Linden in Kurl.

Avots: EH II, 322

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt ² Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t ² Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben,schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês ² Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye ⁱ ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

sajemt, ‡

3) erwarten:
ziemas svē̦tkus es sajem[j]u dziedādama, dancādama Tdz. 54372; ‡

4) = pãrņem̂t 2: Pieteri sajem[j] dusmas Pas. XII, 133 (aus Domopol). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi 157 (ebenda). ‡ Refl. -tiês,

1) = saņemtiês 1: suņi sajēmēs riet Kaltenbr. tik jie sajēmēs dīgt, i[r] dēstīja ebenda; (um sich) zusammennehmen, -raffen:
nāc ... maltuvē, sajemiesi (Var.: saņem) mētelīti! maza mana maltuvīte, kupls tavs mētelītis BW. 8135;

2) = saņemtiês 2;

3) = saņemtiês 3: brangi sajē̦musies vasarēja Frauenb. tur tā nezāle ātrāk saje̦mas Iw.; ‡

4) s. ruokas, die Hände falten
Frauenb.

Avots: EH XVI, 414

sakur̃t, freqn. sakur̃stît, tr.,

1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;

2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;

3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 659

sakūsât: niknas dusmas sakūsāja manī A. Upītis Sm. lapa 181.

Avots: EH XVI, 421

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni ³ 30.

Avots: EH II, 485

sir̂ds,

1): s. jātur ar ruoku Lubn. n. BielU., das Herz tut mir weh.
"virs" ME. III, 843b (3. Zeile v. u.) zu verbessern in "vīrs"; "zināma sirds" ME. III, 893b (9. Zeile v. o.) zu ersetzen durch "zināma sirds U. u. a." - tīk (= tiek) pamātei s. (Ärger, Zorn), ka tī atgājuse ar ze̦ltu Pas. V, 323. man bij liela s. uz tuo puiku, ka viņš ... Salis. liela s. - Übermut, Eigensinn Diet. sacīt kuo bež sirdi (ohne zornig zu sein) Salis. viņiem bij s., ka cits var labāk dzīvuot Seyershof. pašam citreiz uznāk tā ātrā s., un kauj tuo zirdziņu ebenda. devis sirdij (= dusmām) vaļu Auleja. pl. t. sir̂dis Auleja, Warkl., der Zorn: pa sirdīm kas zin kuo var uotram padarīt Auleja. nuo siržu Auleja, Pas. V, 152; IX, 199; XI, 364; XII, 209 (aus Lettg.) od. nuo (lielām) siržām Pas. X, 239 (aus Lixna), vor Zorn, Ärger. sirdīm (vor Ärger) sviežu linu kre̦klu dziļi tīnes dibe̦nā Tdz. 43603. nu tādu siržu (= tādas dusmas) man! Linden in Kurl. (vgl. li. iš širdiẽs. vor Ärger Arumaa Lit. mundartl. Texte 24 ¹ ); ‡

3) "Fuss der Spule am Spinnwocken"
Lettg. n. BielU.; "ratiņa rācenis" Auleja, Saikava, Warkl. Zum Genus dieses Wortes vgl. Specht KZ. LX, 256 ff.

Avots: EH II, 488

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt ² Kl., Lös., spârdīt ² Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties ² Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986

struoste,

1) Plur. struostes, Prtigel: kad kungam bija aizduotas dusmas, dabūju struõstes Janš. Bandavā I, 74. cita, kas negribēja mātei klausīt, dabūja struostes 317. - skriet pa struostēm, Spiessruten laufen
Dr.;

2) strenges Schelten
(mit uõ) Bauske, Frauenb.: gāja kādu laiku, iekam atkal pienāca struostes brīdis Alm. Kaislību varā 95.

Avots: ME IV, 1099

svè̦ts,

1) heilig, fromm
U.: Sprw. svē̦ts kâ dieva pirksts RKr. VI, 143. ej kruogā - būsi gudrs, ej baznīcā būsi svē̦ts! Br. sak. v. 532. svē̦ts mans kundziņš, kâ tē̦rauda krustiņš Br. 538. Māriņa svē̦ta sieviņa 7. svē̦ta tā meitiņa, ne tā dzied, ne runā BW. I, 843. svē̦ts rīts Biel. 1099, der Morgen eines Feiertages. svē̦ts vakars, der Abend vor dem Feiertage U. svē̦ta dzīvuošana, ein frommes, exemplarisches Leben U. nuoskaitīja svē̦tuo lūgšanu (das Vaterunser) BW. III, 1, 76. viņi svē̦tā vaigā lūguši dievu R. Sk. I, 8. svē̦tie, die Seligen, Auserwählten U.;

2) durch Wirkung, Stärke ausgezeichnet
U.: svē̦tas dusmas Kundz. Ve̦cais Stenders 113. svē̦ti lāsti, schwere Flüche U. svē̦tuo baiļu... neredzējis Upīte Medn. laiki 170. svē̦ts nazis St., ein Messer, dessen Schnitt sehr schmerzt. svē̦ts kuodums, ein unheilvoller Biss St., U. tas svē̦ti sāp, das schmerzt heftig U. svē̦ti beigta Br. P. 26. svē̦ti apgalvuot LP. I, 176;

3) svē̦ta čūska LP. VII, 1273, die Kupferschlange
U., Etn. IV, 10; svē̦tā meita, eine Art Käfer Etn. II, 136; Plur. svē̦tās meitas, eine Art Ausschlag auf dem Gesicht Etn. II, 11. svē̦tuo meitu vārdi Br. IV, XXVIII; svē̦ti rutki, Meerrettig St., U.; svē̦ts uguns, der starke (kalte) Brand Mag. IV, 2, 149, U. - Subst. svè̦tums,

1) die Heiligkeit
U.;

2) "das Heiligtum":
sargāt Māras svē̦tumu Etn. I, 85. Aus r. святъ "heilig".

Avots: ME III, 1156

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336

uzkūsât,

1) auf etw. sprudeln, wallen
(perfektiv): piens uzkūsāja uz pavarda;

2) fig., aufwallen:
dusmas manī spēji uzkūsā Druva I, 340. nuo tā ļaunuma, kas viņā bij uzkūsājis pret tē̦vu Ed. Cālītis;

3) auftauen
U. (unter kūsât).

Avots: ME IV, 348

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353

uzšaũt, Refl. -tiês, ‡

2) plötzlich über einen kommen:
viņai tāds kâ dullums reizēm uzšaujuoties P. Ērmanis Gaidītāji 114. kad uzšāvās dusmas ebenda.

Avots: EH II, 735

vàrît AP., Arrasch, C., Jürg., Kaugershof, PS., Serbigal, Wolmarshof, (mit ã) Bl., Dond., Frauenb., Kand., Līn., Selg., Stenden, Strasden, Tr., Wandsen, (mit à ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit â ² ) Orellen, Pankelhof, Ruj., Salis, Segewold, Siuxt, Widdrisch, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;

2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);

3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,

1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;

2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;

3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;

4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.

Avots: ME IV, 505

vel˜nišķs, velnišks, teuflisch: uz... velniškā sveicinājuma atcirtuse LP. VI, 109. velnišku darbu pastrādājis JK. III, 2. velnišķas dusmas Austr. velnišķa spīte A. Brigader Daugava I, 10. velnišķs nuoduoms MWM. VIII, 207.

Avots: ME IV, 532