Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'eire' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'eire' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)
eire
eire
jeire
ķeire
ķeire
I ķeĩre [auch Jürg., Wandsen, Gr. - Essern], die linke Hand [Wessen]: atraitnim ruoku devu, ķeiri devu, ne labuo BW. 15467, 1. ar ķerīti ce̦lmus cirta, greizi auga atvasītes 28235, 1 var. [Aus * kreire ; vgl. kreĩlis.]
Avots: ME II, 360
Avots: ME II, 360
ķeire
ķeire
II ķeire,
1) der Stock, mit dem die Rippe geschlagen wird
Subbat, Konv. 1 867 ;
2) die runde, hölzerne Scheibe beim Rippchenspiel
Selb.
Avots: ME II, 360
1) der Stock, mit dem die Rippe geschlagen wird
Subbat, Konv. 1 867 ;
2) die runde, hölzerne Scheibe beim Rippchenspiel
Selb.
Avots: ME II, 360
meire
Šķirkļa skaidrojumā (24)
cepure
ce̦pure (li. kepùrė),
1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;
2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:
a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;
b) der Helm auf dem Destilierkessel;
3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.
Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54
Avots: ME I, 373
1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;
2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:
a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;
b) der Helm auf dem Destilierkessel;
3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.
Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54
Avots: ME I, 373
cinis
cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]
Avots: ME I, 384
Avots: ME I, 384
dajāt
dajât, intr.,
1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].
Avots: ME I, 433
1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].
Avots: ME I, 433
dziedrs
III dziedrs,
1) [dziẽdrs Nigr., Līn., Wandsen], der Querbalken:
aizbāza zarus kūtī aiz dziedriem LP. VII, 592;
2) das hervorragende Ende eines Sparrens od. Querbalkens
U.;
3) dziedra Edw., der Teil der Harke, in dem die Zinken sitzen
Gold. n. Etn. I, 105. [Da dies Wort nur auf kurischem Gebiet vorzukommen scheint, so kann das ie hier wohl nur auf ei (und nicht en) zurückgehen; zu dzeire und (vgl. sija) dzija?]
Avots: ME I, 562
1) [dziẽdrs Nigr., Līn., Wandsen], der Querbalken:
aizbāza zarus kūtī aiz dziedriem LP. VII, 592;
2) das hervorragende Ende eines Sparrens od. Querbalkens
U.;
3) dziedra Edw., der Teil der Harke, in dem die Zinken sitzen
Gold. n. Etn. I, 105. [Da dies Wort nur auf kurischem Gebiet vorzukommen scheint, so kann das ie hier wohl nur auf ei (und nicht en) zurückgehen; zu dzeire und (vgl. sija) dzija?]
Avots: ME I, 562
gatavēža
gatavêža, eine, die sich um die Vorbeireitung der Speise nicht kümmert, sondern von den von anderen bereiteten Speisen isst: gatavēža tautu meita, gaida gatavu piene̦suot BW. 18928.
Kļūdu labojums:
eine, die = einer, der oder eine, die
Avots: ME I, 609
Kļūdu labojums:
eine, die = einer, der oder eine, die
Avots: ME I, 609
grauzt
graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,
1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;
2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,
1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I 4 , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]
Avots: ME I, 641
1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;
2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,
1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I 4 , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]
Avots: ME I, 641
izjukt
izjukt,
1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;
2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;
3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.
Avots: ME I, 745
1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;
2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;
3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.
Avots: ME I, 745
ķeiris
I ķeĩris [auch Drosth., N. - Peb., Trik., Arrasch, Jürg., Selg., Dunika, Wandsen, ķeîris Kl.], ein Linkhand: ķeiris ir tāds kas ar kriesuo ruoku (ķeiri) strādā visus darbus Konv. bijuši arī daži ļuoti izveicīgi ķeiŗi A. XI, 576. Vgl. ķeire I.
Avots: ME II, 360
Avots: ME II, 360
ķeiris
ķeirs
ķeĩrs, link: ķeirā ruoka (gew. ķeire). pie pirmās krustceles nuogriezies pa labuo, pie uotrās pa ķeiruo Illuxt. Vgl. ķeire I.
Avots: ME II, 360
Avots: ME II, 360
lingot
I linguôt (unter liñgât I),
1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡
2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III 2 , 200.
Avots: EH I, 743
1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡
2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III 2 , 200.
Avots: EH I, 743
pārdīrāt
pārirt
II pãrirt, entzweigehen, sich entzweireissen, sich auftrennen: priekškars pāriris pašā vidū.]
Avots: ME III, 157
Avots: ME III, 157
pārmalt
pãrmal̃t, ‡
2) grob zermahlen
Frauenb.: iesalu nevajag smalki samalt: pietiek kaut kâ p. Oknist; ‡
3) allmählich entzweireiben:
valgs bija ar riteņa zuobiem pārmalts pušu Dunika.
Avots: EH II, 206
2) grob zermahlen
Frauenb.: iesalu nevajag smalki samalt: pietiek kaut kâ p. Oknist; ‡
3) allmählich entzweireiben:
valgs bija ar riteņa zuobiem pārmalts pušu Dunika.
Avots: EH II, 206
pārplēst
pãrplêst, tr., durch-, entzweireissen: Jē̦kabs pārplēsa savas drēbes I Mos. 37, 34. pārplē̦suši meitu pa vidu LP. VII, 187. Refl. -tiês, sich entzweireissen: es taču nevaru pārplēsties.
Avots: ME III, 170
Avots: ME III, 170
pārplīst
pãrplîst, intr., entzweireissen, entzweiplatzen, entzweibersten: utu kule pārplīsuse BWp. 2 20880. tur jau nuo dusmām tīri jāpārplīst!
Avots: ME III, 170
Avots: ME III, 170
pārraut
pãrraût, tr.,
1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;
2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,
1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;
2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.
Avots: ME III, 172
1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;
2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,
1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;
2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.
Avots: ME III, 172
pāršķiest
pãršķiêst, tr., entzweireissen, entzweihauen: žīdulē̦ni ar pāršķiestām biksēm MWM. ar spuodru zuobinu... tu pāršķiedīsi viņus pamatuos Zalkt.
Avots: ME III, 181
Avots: ME III, 181
pārtrūkt
pãrtrũkt, intr.,
1) entzweireissen, entzweigehen, platzen:
pastalas aukla pārtrūkusi. ja kāju pirksti pārtrūkuši, tad tur jāiesien sarkans dzīpars Etn. IV, 106;
2) fig., unterbroehen werden, [abbrechen
(intr.)]: bīdamies, ka šī valuoda var pārtrūkt Kaudz.
Avots: ME III, 184
1) entzweireissen, entzweigehen, platzen:
pastalas aukla pārtrūkusi. ja kāju pirksti pārtrūkuši, tad tur jāiesien sarkans dzīpars Etn. IV, 106;
2) fig., unterbroehen werden, [abbrechen
(intr.)]: bīdamies, ka šī valuoda var pārtrūkt Kaudz.
Avots: ME III, 184
saraut
saraût, tr.,
1) zusammenziehen, anziehen:
sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME III, 713, 714
1) zusammenziehen, anziehen:
sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME III, 713, 714
satrūkt
satrũkt, intr.,
1) fehlen, an etw. gebrechen
Spr.;
2) entzweireissen
(intr.), entzweigehen U.: citam vīzes saplīsušas, citam auklas satrūkušas BW. 32864. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), aufschrecken (intr.), auffahren: satrūkuos, sabijuos BW. 13515. satrūkās ciema suņi, taisa truoksni sētiņā 13696, 19. zirgs nezin nuo kā satrūcies Etn. III, 108. gans, vagāru pamanījis, satrūkstas LP. V, 78. tē̦vs satrūkās kâ priecīgā pārsteigumā A. XX, 306. Jānis satrūkās nuo saviem sapņiem Krišs Laksts 51.
Avots: ME III, 767
1) fehlen, an etw. gebrechen
Spr.;
2) entzweireissen
(intr.), entzweigehen U.: citam vīzes saplīsušas, citam auklas satrūkušas BW. 32864. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), aufschrecken (intr.), auffahren: satrūkuos, sabijuos BW. 13515. satrūkās ciema suņi, taisa truoksni sētiņā 13696, 19. zirgs nezin nuo kā satrūcies Etn. III, 108. gans, vagāru pamanījis, satrūkstas LP. V, 78. tē̦vs satrūkās kâ priecīgā pārsteigumā A. XX, 306. Jānis satrūkās nuo saviem sapņiem Krišs Laksts 51.
Avots: ME III, 767
slirkt
slirkt! in der Verbind. mit slorkt! Interjektion zur Bezeichnung des Lautes, der beim Entzweireissen von etwas entsteht: pārplēsu priekšautu slirkt, slorkt pušu Dond.
Avots: ME III, 933
Avots: ME III, 933
švirkstins
švirkstins,
1) = švirkstenis 4 Sermus (mit "ir̂"), eine Spritze Lettg. n. U. (vgl. švirkstenis 4);
2) eine Maulwurfscheuche (eine in die Erde eingegrabene Tonne, in deren oberes Ende durch ein Loch eine Stange gesteckt ist, an der eine kleine Windmühle befestigt ist)
Kreuzb. (mit ìr 2);
3) ein schwirrendes Geräusch beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes
Kl.-Salwen;
4) ein Jähzorniger oder Leichtsinniger
Vīt,; ein Hitzkopf.
Avots: ME IV, 117
1) = švirkstenis 4 Sermus (mit "ir̂"), eine Spritze Lettg. n. U. (vgl. švirkstenis 4);
2) eine Maulwurfscheuche (eine in die Erde eingegrabene Tonne, in deren oberes Ende durch ein Loch eine Stange gesteckt ist, an der eine kleine Windmühle befestigt ist)
Kreuzb. (mit ìr 2);
3) ein schwirrendes Geräusch beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes
Kl.-Salwen;
4) ein Jähzorniger oder Leichtsinniger
Vīt,; ein Hitzkopf.
Avots: ME IV, 117
tirkšēt
tirkšêt, -u, -ẽju,
1) (mit der Schnarre
U. [tirkšêt]) schnarren (tir̃kšēt) AP., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Orellen, Salis, (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh., Sessw., (tir̃kšķêt) Bauske, Pe̦nkule, Selg., Stenden, (mit ìr 2 ) Kl., rasseln, klirren: vērpj meitiņas, tirkš ratiņi BW. 7073. tirkšēj[a] (Var.: čīkst) ... ratenīši 700, 1. tarkšķa puiksteņi tirkš R. Sk. II, 24. sabuojātais pulkstiens tirkšēja, līdz apstājās Dunika. vāģi braucuot tirkšķ Kl., Sessw. ar... raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšē̦dami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 119. zuobeņi... tirkšķēja Asp. IV, 28. visi trauki tirkšķ Druva I, 1099; vom Geräusch, das beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes entsteht (tir̃kšêt) Dunika: kuo tur nu tâ plēš, ka tir̃kšķ vien? in Wain. gehört;
2) zirpen
Wid., (tikšķêt) Wahnen: sienāži tirkšķ Wahnen;
3) "?": vienumē̦r ar lūpām tirkšējis it kâ zirgus turē̦dams Etn. II, 156;
4) lange und schwer verständlich sprechen
(tir̃kšêt) Dunika, (schnell) dummes Zeug sprechen (tir̃kšêt) AP., C., faseln (tirkšķêt) V.: kuo tu te tirkši tik daudz? Dunika u. a. Zu terkšêt.
Avots: ME IV, 195, 196
1) (mit der Schnarre
U. [tirkšêt]) schnarren (tir̃kšēt) AP., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Orellen, Salis, (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh., Sessw., (tir̃kšķêt) Bauske, Pe̦nkule, Selg., Stenden, (mit ìr 2 ) Kl., rasseln, klirren: vērpj meitiņas, tirkš ratiņi BW. 7073. tirkšēj[a] (Var.: čīkst) ... ratenīši 700, 1. tarkšķa puiksteņi tirkš R. Sk. II, 24. sabuojātais pulkstiens tirkšēja, līdz apstājās Dunika. vāģi braucuot tirkšķ Kl., Sessw. ar... raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšē̦dami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 119. zuobeņi... tirkšķēja Asp. IV, 28. visi trauki tirkšķ Druva I, 1099; vom Geräusch, das beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes entsteht (tir̃kšêt) Dunika: kuo tur nu tâ plēš, ka tir̃kšķ vien? in Wain. gehört;
2) zirpen
Wid., (tikšķêt) Wahnen: sienāži tirkšķ Wahnen;
3) "?": vienumē̦r ar lūpām tirkšējis it kâ zirgus turē̦dams Etn. II, 156;
4) lange und schwer verständlich sprechen
(tir̃kšêt) Dunika, (schnell) dummes Zeug sprechen (tir̃kšêt) AP., C., faseln (tirkšķêt) V.: kuo tu te tirkši tik daudz? Dunika u. a. Zu terkšêt.
Avots: ME IV, 195, 196