Paplašinātā meklēšana

‡ àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23

‡ apgainît "umrühren": a. putru, lai nekūsā pāri Bauske.

Avots: EH I, 80

bungainītis: der Trommler [?] zu ersetzen durch - etwas (jem.), das (der) an bunga(s) erinnert. J. AI.

Avots: EH I, 253

bungainītis, der Trommler [?]: bingu, bungu, bungainīti BW. 2426, 4.

Avots: ME I, 351

gaînît: zur Bed. vgl. ‡ apgainît.

Avots: EH I, 377

gaînît [Kr., gàinît C., Peb., Schujen, gàinît ² Kl.], - u, - ĩju, tr., freqn. von dzìt [vgl. auch li. gìnti "wehren"], treiben, verfolgen: ar spriguļiem... sāktu mūs gainīt Dünsb. Pē̦rkuons Juodu gaina St. Refl. - tiês, sich wehren, verteidigen: viņš gainījās ruokām, kājām, bet nevarēja atgainīties. brāļi... vien uotru gainās Rainis Ties kas neaizmirst 37. [Zum Wurzelvokalismus s. Le. Gr. 60 u. 631 und Leskien Abl. 64.]

Avots: ME I, 585

‡ izgainît, allmählich hinaustreiben: franči gan bij nuo Krievijas ... izgainīti Pumpurs Raksti II, 300. Refl. -tiês, ausweichen, entgehen: kad nevar ne˙kâ i. nuo vilka, tad kurina uguni Seyershof. ce̦rē̦dams i. nuo ... ciemiņa Pumpurs Raksti II, 254.

Avots: EH I, 446

‡ luôgainītis AP., ein Verdauungsorgan des Viehs: penderī ir grāmatiņa, l., spurainais un glumenīca.

Avots: EH I, 766

nùogainît, ‡ Refl. -tiês, abwehren (intr.): viņš stundām ar tiem nuogainījās (wehrte sie ab) Düsb. Krista gājiens II, 174.

Avots: EH II, 44

[nùogainît,

1) = nuogaiņât: n. uodus Bers.;

2) nicht überlaufen (beim Kochen) lassen:
nevar putras nuogainīt Bauske.]

Avots: ME II, 783

[pagainît, pagaiņât (li. pagainioti),

1) eine Weile od. wiederholt abwehren:
pagainīt mušas Behnen. pagaiņāt suni nuo bē̦rna;

2) eine Weile hin- und hertreiben:
pagaiņāt luopus pa ganībām Kreuzb.]

Avots: ME III, 26

pugainĩtis "?": silā tādi pugainīši (Var.: pūkainīši, zilgalvīši), tie nabaga apenīši BW. 19592 var.

Avots: ME III, 402

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

bingu, Interj. zur Bezeichnung eines dumpfen Tones: bingu, bungu, bungainīti, kas bē̦rnam vē̦derā? BW. 2426,

Avots: ME I, 297

‡ I klẽ̦gainis (fem. k-ne) Frauenb., eine geschwätzige Person; klēgainīte ("?")! kuo tu te atkat klē̦gā par savu guodiņu? Janš. Dzimtene III ² , 385.

Avots: EH I, 615

maruodzĩte [Bauske "= spruogainīte"]: aitiņ, mana maruodzīte! BW. 29061, 3 var.

Avots: ME II, 564

miegalnis: snaudulīši, miegainīši mana darba neredzēja BW. 21981, 2. snaudulīte, miegainīte 21973, 4 var.

Avots: EH I, 824

pãrziêdêt, intr.,

1) eine gewisse Zeit blühen:
tu (puķe) vasaru pārziedēji BW. 6429;

2) ver-, abbIühen, zu blühen aufhören:
ai rudzīti, ruogainīti, sen tev bija pārziedêt (Var.: nuoziedēt)! BW. 27907, 3. šim tē̦vam bij pāra pārziedējušu meitu Saul.

Avots: ME III, 189

puõgainis, ‡

6) "?": sunīt, munu pùogainīt ² ! Fil. mat. 103 (aus Atašiene); vgl. puogaîns 2; ‡

7) pùogaiņi ² Saikava "brunči ar puogām un īpašā rakstā austi"; ‡

8) puõgainītis AP. "cimda raksts".

Avots: EH II, 345

ragaînis,

1) f. ragaine, ein Demin. ragainiņa BW. 29499, 4 var., der (die) Gehörnte, ein Tier mit Hörnern;
Plur. ragaiņi, das Hornvieh Karls., Rindvieh: ragainim uz visām pusēm izauguši žuburi kâ ragi. ve̦cais atkal pacēlis ragaini (gemeint ist damit der Bock) cilvē̦ku kārtā LP. V, 206. it kâ dzītu ragaiņus uz ganībām A. v. J. 1898, S. 445. duoš[u] guovi ragaini, duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835;

2) ragainis (ar tapām Bielenstein Holzb. 508) Nigr., die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (Abb. S. 507);

3) ein Pflug zum Bearbeiten der Kartoffelfurchen
Kalzenau: iejūdz ragainīti un izar tupeņus! ružināties ar ragaini arklu Aps. V, 5;

4) der letzte, zu drehende Weberbaum, auf den sich das fertige Gewebe allmählich windet
Bielenstein Holzb. 402 (vgl. Abb. S. 398);

5) der Krebs
(scherzweise) Bielenstein Holzb. 680, Seew. n. U.: tautu meita ... sauca mani ragainīti (Var.: dūņu vēzi) BW. 11499, 6;

6) ein energischer, aufgeweckter Knabe
Ronneb.;

7) ragainītis, ein Käfer - lucanus cervus
L.

Avots: ME III, 464

ruogalĩtis, ruogaliņš, s. ruogainītis.

Avots: ME III, 577

ruogulītis: "ruogainītis" ME. III, 578 zu verbessern in "ruõgaĩnis".

Avots: EH II, 391

ruogulĩtis,

1) auch ruoguliņš, s. ruogainītis;

2) f. ruogulĩte, Beiname des Schafes:
aitiņ mana, ruogulīte BW. 29059 (aus Adsel). In der Bed. 2 mit hochle. o < a (zu rags "Horn") ?

Avots: ME III, 578

‡ *spīgaine, = spīgainis 1 (?): tver tās dzirkstītes, tās spīgainītes! Rainis Dz. un d. II, 495.

Avots: EH II, 553

spuraîns,

1): pendērī ir grāmatiņa, luogainītis, spurainais (ein Teil des Magens)
un glumenīca AP.

Avots: EH II, 564