Paplašinātā meklēšana

‡ àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23

‡ apgaist,

1) es e̦smu apgaisis, ich habe etwas verloren
Oknist;

2) "paģībt" (mit aĩ ) PlKur. (li. apgaišti dass.).

Avots: EH I, 80

gàist: auch (mit ài ² ) Zvirgzdine n. FBR. X, 25, ("verschwinden, verloren gehen") Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Sonnaxt, Warkl.: jam bijuse tī nelaime, ka gaisuši bē̦rni Pas. IV, 517 (aus Dricēni). taî dzīvāt nevar; labāk g. (sterben) Zvirgzdine. guoteņa gaisa (krepierte) ebenda; citaidi man jāgaist (sonst muss ich umkommen) Pas. I, 148; siechen, nicht gedeihen Auleja: maize šuogad pa˙visam neaug - gaist i[r] gaist; zugrunde gehen (vor Armut) Zvirgzdine; aus dem Gebrauch kommen Kaltenbr.

Avots: EH I, 378

gàist, - stu, - su (li. gaĩšti "schwinden, vergehen"), intr., schwinden, vergehen: tâ˙pat tev diena gaisa, ir neveikli auklējuot BW. 1873. ik˙vasaras Jānīšam bikses gaisa 20500,1. prieki man gaist Rainis. [Eher wohl nach Būga KSn. I, 250 zu li. ve"jo ātgaiša "das Hauchen des Windes", ãtgaišis "Zugwind" u. a. (urspr. also"hauhcen"; vgl. li. dvė˜sti "hauhcen; verenden, издыхать"), als nach Fick BB. VI, 211, Wood KZ. XLV, 64 u. a. zu gr. βαιός "gering" u. got. gistjan "verderben" (vgl. auch Fick Wrtb. 1 ^4, 397 und Preillwitz Wrtb. ² 71) resp. nach Fick KZ. XXII, 383, osthoff Perf. 630, Walde Wrtb. ² 359 zu la. haerēre "hangen, stecken, festsitzen", wozu die Bed. von gaist nicht passt.]

Avots: ME I, 587

‡ gaistars Planhof, = gàisuonis 1.

Avots: EH I, 378

I gaisteklis, das Ende der gatava: luopi jau sanākuši pašā gaisteklī Nurmhusen n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 587

II gaisteklis "jem., der die rechte Zeit zu etwas nicht abwartet kann" Bers. n. A. XII, 869. Daselbst die zugehörige Verbalform: kuo tu nu gaisties (sage man zu jem., der sich an den Tisch zum Essen zu setzen eilt, bevor andere Platz genommen haben); viņš nevar aiz darba gaisties (?). - Aus AP. wird angegeben: kuo jūs te gaistaties = ālējaties (?). In Bers. sei gaisties synonym mit skaisties (?).

Avots: ME I, 587

gaisties, s. gaisteklis II.

Avots: ME I, 588

gaistîgs,* flüchtig, vergänglich: gaistīga bērnība MWM. VI, 681.

Avots: ME I, 587

‡ gaistin, Adv. zur Verstärkung von gàist: g. gaist Celm.

Avots: EH I, 378

‡ gaistîtiês, -uôs, -ĩjuôs, albern, tollen (mit aî ² ) AP., (mit ài ² ) Sessw. (dazu gehört offenbar auch die II p. plur. gaistaties aus AP. unter gaisteklis II): vai meita tā, kas ... ar puišiem gaistās, pluosās? Dünsb. Pridis un Tr., S. 90; "slaistīties, slinkuot" (mit aî ² ) Schnehpeln.

Avots: EH I, 378

izgàist: auch ("verloren gehen") Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine; tas man ir izgaisis, das habe ich vergessen Kaltenbr.; ausgehen (von der Saat) Auleja; ‡

2) verderben
(intr.), unbrauchbar werden Segew.; ‡

3) verarmen, Bankrott machen
Segew.

Avots: EH I, 447

izgàist (li. išgaĩšti), [bei Wid. dafür auch izgaisuôt], dahigschwinden, vergehen, verloren gehen: man izgaisa māmuliņa BW. 4993; atslēdziņa 910; raiba guovs 28921, 1. prieks izgaist kâ rīta rasa Aps. Jāņam izgaisa smagas bē̦das Dok. A. sapnis izgaist Vēr. I, 1313. visa māja izgaist Neik.

Avots: ME I, 735, 736

nùogàist,

1): auch Ramkau; saule nuogaisusi jau aiz vakarmalas kalniem A. Grīns Dvēs. putenis III, 139;

2): kad apkrita spradzes, nuogaisa visi kāpusti Auleja;

3): auch Auleja, Mahlup, Warkl.

Avots: EH II, 44

nùogàist [li. nugaĩšti "krepieren"], intr.,

1) verschwinden, verloren gehen
Spr.: man nazis nuogaisis Blaum.;

2) = nuonīkt, pagrimt: viņš pa˙visam nuogaisis: dzeŗ vien, bet drīž būs gals Mar. N. RKr. XV, 127;

[3) krepieren
Cibla].

Avots: ME II, 783

pagàist: auch Kaltenbr., Saikava: pagaisa (= nuoklīda) adata lāpījuot Warkl. par pagaisušuo ve̦ctē̦vu Pas. IX, 80. pagaisa (= aiztecēja) stundas Jaun. Ziņas 1938, № 222. vasaras saldums nuo zālītes bija pagaisis Sudrabkalns V. b. 1. 116; teilweise verloren gehen Auleja, Oknist (neben izgaist, vollständig verloren gehen): kad dzīvā pie lielceļa, daudz kas pagaist Auleja. auzas cieš[i] pagaisa piekalnītē; taidas re̦tas! ebenda. visi sadēstītie kāpusti neizaug: daudz pagaist ebenda.

Avots: EH II, 131

pagàist [li. pagaĩšti "verenden"], intr., verschwinden, verloren gehen [Römershof]: man pazuda (Var.: pagaisa) raibuliņa miglainā rītiņā BW. 5037.

Avots: ME III, 26

uzgàist, sich (zufällig) einfinden: nez kur tāds te uzgaisis! Bauske.

Avots: ME IV, 331

bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.

Avots: ME I, 283

gaiters,

1) = gaitnieks Lös. n. Etn. IV, 18;

2) = gaisteklis Bers. n. A. XII, 869;

3) iet kâ gaiters, unaufmerksam gehen
Sissegal.

Avots: ME I, 589

*II  irgt [oder * irdzêt?], prs. irdzu,

1) sprudeln, rieseln, murmeln, plätschern
AP.: strauti iz purvainās zemes irdz MWM. X, 579. kâ lāses, lietum irdzuot... D. izgaist kâ vilnis, kas krastmalā irdz JR. V, 122;

2) sprudeln, geläufig sein:
tam valuoda irdz A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 710

‡ *izplīst Wessen "gaist">izgaist; izklīst": mākuonis izplīta. luopi izplīta pa ganību.

Avots: EH I, 473

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

III plīst (prt. plītu) "gaist">izgaist; izstaigāt" Wessen.

Avots: ME III, 349

prapulît "verschwinden (izgaist)" Warkh.

Avots: ME III, 377

zust, Praes. zùdu (zûstu ² Ladenhof n. FBR. XI, 77), Praet. zudu, verloren gehen, verschwinden (unbek. in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (iz)gaist): Sprw. kur jau tâ maz, tur vēl zūd Br. sak. v. 1549. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. ganuos gāja, āzis zuda BW. 129217, 4. Dāvīšam biksas zuda... pieguļā 20500, 10. Jānīšam sieva zuda 32984, 4. tava nauda nezudīs BW. piel. ² 6361, 1. tiks tautietis sētiņā, zudīs tava malējiņa 16844. vai tādēļ zeme zuda, ka nuoņēma vaiņadziņu? 26247 (ähnlich: 24788). tas bij zud[i]s cilvēciņš (ein verlorener Mensch) 11252. ve̦cāki manis dēļ zūd un mirst (härmen sich sorgend ab) Apsk. v. J. 1903, S. 273. Jule zuda un mira par viņu Janš. kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb. Lomi 198. kungs jau priekš viņas zūd un mirst 166. viņš jau priekš tās zūduot un krītuot U. b. 104, 57. Refl. -tiês,

1) sich verlieren, abnehmen; verdunsten
Blieden: uz ve̦cumu spē̦ki sāk zusties Vīt. mēnesis zūdas, der Mond nimmt ab U. saules stars, kas zūdas Doku A.;

2) Versteck spielen:
iesim zusties! Blieden, Dond., Wandsen. - Subst. zudums, der Verlust, der Abgang, das Fehlen an dem Vollen, Ganzen U.: zudums liels nuoticies... pele galvu nuolauzuse BW. 25238. kad kas pazudis, uzrunā zemes māti, lai atduoduot zudumu Pūrs I, 101. viņi... nuožē̦luo zudumu BW. III, 1, S. 20. zudumā iet, verloren gehen Wolm. u. a.: zudumā gājusi aita MWM. v. J. 1896, S. 417. dabā ne˙kas neiet zudumā JR. III, 52. nepielaidīs, ka kāda kapeika pagastam zudumā ietu A. v. J. 1898, S. 297. Nebst zàudêt, pazūt, zudinât I u. a. zu li. žùti "umkommen", žudýti oder žavìnti "umbringen" und vielleicht auch (s. Holthausen IF. XX, 327 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gètan "verwunden, töten".

Avots: ME IV, 752

zustin, zur Verstärkung von zust: zustin zūd un gaistin gaist Celm. saīgums kâ zustin izzudis nuo sejas Janš. Dzimtene V, 220.

Avots: ME IV, 752