Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'grimt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'grimt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (19)
apgrimt
atgrimt
grimt
grimt
grimt
grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t 2 Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 1 , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]
Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.
Avots: ME I, 655
Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.
Avots: ME I, 655
grimtība
grimts
iegrimt
ìegrim̃t, ein -, hineinsinken: Jeremija iegrima dūņās Glück Jerem. 38, 6. klētē grīda iegrimuse BW. 7731 var. acis un vaigi iegrimst SDP. VIII, 65. [Von einem * iegrimst das Part. prt. fem. g. iegrimusi Lng.]
Avots: ME II, 18
Avots: ME II, 18
izgrimt
nogrimt
nogrimt
nùogrìmt, intr., unter-, hinab-, her-, absinken, untergehen, sich versenken: nenuogrimu, nenuoslīku BW. 9269. drusku viņa nuogrima duomās JR. V, 82. saulīte taisās nuogrimt slaikuo egļu galuotnēs Purap.
Avots: ME II, 786
Avots: ME II, 786
pagrimt
pagrimt
pagrìmt, intr., versinken,verkommen, verfallen: es būt[u] sen pagrimusi (pagrimduse RKr. XVI, 73) iekš ļautiņu valuodām. tâ viņš pāgrima, so verkam er Vēr. II, 776. tikumības pagrimšana, der sittliche Verfall, die Demoralisation.
Avots: ME III, 31
Avots: ME III, 31
pārgrimt
pãrgrimt: kad viens kuoks, kuo cē̦rt, pārgrimst uotram pāri, tad abi jālaiž zemē Saikava.
Avots: EH XIII, 200
Avots: EH XIII, 200
pārgrimt
[pãrgrimt, sinkend über etwas fallen: kāds pārgrimis viņai pār ceļiem Leijerk. I, 257.]
Avots: ME III, 156
Avots: ME III, 156
sagrimt
sagrimt: zirgam staigumā kājas sagrima Warkl. tâ atlaidēs ceļš, ka nevarēja patikt uz priekšu: zirgam da luocītavām sagrima AP. milti sagrima upes dibinā Pas. XI, 307. viņš ... sagrima atkal sevī A. Upītis Pirmā nakts 53. ve̦zums sagrimis uz vienu pusi Saikava.
Avots: EH XVI, 410
Avots: EH XVI, 410
sagrimt
sagrimt, stark sinken, sich senken, versinken Spr.: akmens laikam sagrimis LP. VII, 356.
Avots: ME II, 629
Avots: ME II, 629
uzgrimt
uzgrimt, auf etwas versinken, zu Grunde gehen (perfektiv): laiva uzgrima uz akmens.
Avots: ME IV, 334
Avots: ME IV, 334
Šķirkļa skaidrojumā (21)
cerēt
cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,
1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;
2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;
3) hoffen,
a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;
b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;
4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,
a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;
b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;
c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;
5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,
1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;
2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]
Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069
Avots: ME I, 374, 375
1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;
2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;
3) hoffen,
a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;
b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;
4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,
a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;
b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;
c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;
5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,
1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;
2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]
Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069
Avots: ME I, 374, 375
dzīle
I dzīle (li. gylė "Tiefe"),
1) [dzìle C., dzîle 2 Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;
2) [dzîle 2 um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]
Avots: ME I, 556
1) [dzìle C., dzîle 2 Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;
2) [dzîle 2 um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]
Avots: ME I, 556
dziļš
dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".
Avots: ME I, 550
Avots: ME I, 550
gramba
gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]
Avots: ME I, 636
Avots: ME I, 636
gremdēt
grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.
Avots: ME I, 648
Avots: ME I, 648
grimbulis
grimbulis,
1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;
2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;
3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]
Avots: ME I, 655
1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;
2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;
3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]
Avots: ME I, 655
grimst
grimst (li. grim̃sti), prt. grimdu, sinken : kad ies uola par ūdeni, grimdīs spalva dibinā BW. 27670 [aus Ranken]. kusīs zirgi, grimdīs rati RKr. XVI, 148 [aus Ranken]. tu zemē grimdīsi Tr. IV, 369. Zu grimt ; [s. Le. Gr. 582 1 ].
Avots: ME I, 655
Avots: ME I, 655
grimšus
grimšus, Adv., sinkend (zur Verstärkung von grimt) : meita... jūŗas vidū grimšus nuogrimst LP. VII, 607.
Avots: ME I, 655
Avots: ME I, 655
grints
grints, barsch, streng, unfreundlich : grints tu būsi dzīvuojuot BW. 12285. [Vgl. grins, grīns und grimts.]
Avots: ME I, 656
Avots: ME I, 656
jeb
jeb,
1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;
2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;
3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.
4)
a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,
b) wenn doch, dass doch,
c) wenn auch:
a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;
b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;
c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]
Avots: ME II, 108
1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;
2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;
3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.
4)
a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,
b) wenn doch, dass doch,
c) wenn auch:
a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;
b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;
c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]
Avots: ME II, 108
nāve
nâve,
1) der Tod;
a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;
b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;
c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;
d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;
e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;
[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];
2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]
Avots: ME II, 703, 704
1) der Tod;
a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;
b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;
c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;
d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;
e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;
[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];
2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]
Avots: ME II, 703, 704
nevaļa
nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.
Avots: ME II, 738
Avots: ME II, 738
nogaist
pekls
pe̦kls, ‡
2) ein unpassierbarer Morast
Dunika: tādā pe̦klā var pagrimt ar visis zirgis; "muklaina vieta, bet ne dziļa" NB.
Avots: EH XIII, 219
2) ein unpassierbarer Morast
Dunika: tādā pe̦klā var pagrimt ar visis zirgis; "muklaina vieta, bet ne dziļa" NB.
Avots: EH XIII, 219
sākt
sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,
1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡
2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡
3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. 2 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.
Avots: EH XVI, 470
1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡
2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡
3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. 2 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.
Avots: EH XVI, 470
sīks
sîks, Adv. sîki,
1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;
2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;
3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,
1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;
2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).
Avots: ME III, 852
1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;
2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;
3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,
1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;
2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).
Avots: ME III, 852
šķirst
šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. 2 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.
Avots: ME IV, 47
Avots: ME IV, 47
staiks
stringana
*stringana od. *stringans "?": lai tie spuoži dālderīši nenuogrimtu stringanā Plūd. Llv. 135; nicht zuverlässig!
Avots: ME IV, 1090
Avots: ME IV, 1090
taisīt
tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,
1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;
2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.
Avots: ME IV, 123, 124
1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;
2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.
Avots: ME IV, 123, 124
virst
I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,
1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;
2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;
3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;
4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;
5) "grimt%20uz%20leju">grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;
6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 614
1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;
2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;
3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;
4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;
5) "grimt%20uz%20leju">grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;
6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 614