Paplašinātā meklēšana

ìegâzt,

1) hineinstürzen:
manu cilti tas iegāzis kaunā Lapsa Kūm. 4. kādu naudu tais ē̦kās vien neizgāza;

2) einstürzend zerstören:
viņi manus luogus iegāzuši MWM. VIII, 345;

3) einen Schlag versetzen
Tals. Refl. - tiês,

1) (sich) hineinstürzen:
iegāzies dziļumā LP. V, 76. iegāzies pļavā Dz. Vēstn. nuo gaŗa laika iegāzies vēl gultā Etn. III, 31;

2) zusammenstürzen, einstürzen:
pagrabs bij iegāzies Etn. II, 158;

3) sich ausblamieren.

Avots: ME II, 16, 17

pìegāzt,

1) hinzuwerfen, -stürzen; anlehnen
(an etw.) Spr.; zur Seite werfen: laiva netapa ne piegāzta, nei apcirsta Janš. Tie, kas uz ūdens 14;

2) vollstürzen, vollgiessen:
nav kuo dzīties tik (vom Regen) piegāztā ceļā Duomas I, 603. piegāzusi vai pus˙steliņa ar sūdiem Pas. III, 221;

3) trunken machen, sich betrinken lassen:
jūs arī nevar piegāzt MWM. v. J. 1898, S. 907. Refl. -tiês,

1) zur Seite stürzen
(intr.), sich zur Seite beugen: klajuotne ve̦lkas maz˙liet uz dienvidiem piegāzusēs Poruk III, 341. sairs, kå piegāzies sniegs Zeiferts Chrest. III, 3, 187;

2) vollstürzen
(intr);

3) sich betrinken: piegāzies tik agri jau rītā MWM. v. J. 1898, S. 685.

Avots: ME III, 250

dagâzt, tr., hinwerfen: dagāzt gar zemi; aber: piegāzt pilnu bedri ar akmiņiem PS. [Refl. -tiês, hinstürzen (intrans.).]

Avots: ME I, 430

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34

nùoplādît (ME.III, 328, s. v. *plādĩt): "(*zâli vai labību) pie zemes piegāzt" Kreuzb.

Avots: EH II, 75

‡ II puñdelis Grenzhof, Siuxt, ein kleiner Topf; skrien ... pēc pundeļa ("?"), kuŗā iegāzt mēnesi Pas. XI, 313.

Avots: EH II, 325

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975