Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'iemeti' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'iemeti' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
iemetināt
ìemetinât,
3): kad būvējuot baļķis par īsu, tad iemetina viņam galā citu kuoka gabalu Frauenb.; ‡
4) Schläge versetzen (?):
ie. par galvu ar kāšiem Oknist.
Avots: EH I, 530
3): kad būvējuot baļķis par īsu, tad iemetina viņam galā citu kuoka gabalu Frauenb.; ‡
4) Schläge versetzen (?):
ie. par galvu ar kāšiem Oknist.
Avots: EH I, 530
iemetināt
ìemetinât,
1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;
2) vorspannen:
zirgu kamanās;
[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].
Avots: ME II, 44
1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;
2) vorspannen:
zirgu kamanās;
[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].
Avots: ME II, 44
piemetināt
pìemetinât,
1) hinzufügen; einem anderen Gegenstande fest anfügen
U.; anschweissen U.;
2) (sprechend) hinzufügen:
"nav pasaulē taisnības", ziņnesis piemetināja Vēr. I, 773.
Avots: ME III, 272
1) hinzufügen; einem anderen Gegenstande fest anfügen
U.; anschweissen U.;
2) (sprechend) hinzufügen:
"nav pasaulē taisnības", ziņnesis piemetināja Vēr. I, 773.
Avots: ME III, 272
Šķirkļa skaidrojumā (31)
augonis
aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.
Avots: ME I, 221
Avots: ME I, 221
dzēls
‡ dzẽ̦ls A.-Ottenhof, Salisb., gelblich: dz. ābuols Salisb. dzē̦la drēbe ebenda. p,ēc krāsas šis akmens dzē̦li sarkans A. Melnalksnis Mazsalaca 42. Subst. dzẽ̦lums, eine gelbliche Stelle (?): sẽjumā iemeties dz. A.-Ottenhof.
Avots: EH I, 356
Avots: EH I, 356
dziedzeris
ēdājs
ēst
êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,
1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;
2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;
3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;
4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;
5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,
1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;
2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,
1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;
2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]
Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14
Avots: ME I, 577
1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;
2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;
3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;
4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;
5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,
1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;
2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,
1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;
2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]
Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14
Avots: ME I, 577
iemest
ìemest, tr.,
1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;
2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;
3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;
4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,
1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;
2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;
3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;
4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;
5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.
Avots: ME II, 44
1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;
2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;
3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;
4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,
1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;
2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;
3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;
4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;
5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.
Avots: ME II, 44
karkšķis
kar̃kšķis Smilt., kārkšķis, karkšis [Burtn. n. U.], ein kratzender Reiz im Halse, [ein bellender, trockener Husten U.], das Räuspern, Röcheln: man tāds karkšķis (karkšis Frauenb.) iemeties rīklē A. XVI, 475. tas bijis tas beidzamais nāves cīniņš - kārkšķis LP. VII, 14.
Avots: ME II, 162
Avots: ME II, 162
kaseklis
kaseklis: auch Boxchow n. FBR. XIII, 25, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Lubn.,
1): ein Instrument zum Ausschaben des Teiges aus dem Brottrog
AP., Segew.; das Abfleischeisem des Gerbers Auleja;
2): kasekli taiša nuo sausvieža kuoka; dažam ir dzelzs k. Saikava;
5): auch Lis., Saikava, Segew.; tas tik ir k˙! P. W. Šis ar mani tiesāties? 3; ‡
7) "?": man iemeties plaušās tâds k.; ka nevar vairs ciest Frauenb.
Avots: EH I, 591
1): ein Instrument zum Ausschaben des Teiges aus dem Brottrog
AP., Segew.; das Abfleischeisem des Gerbers Auleja;
2): kasekli taiša nuo sausvieža kuoka; dažam ir dzelzs k. Saikava;
5): auch Lis., Saikava, Segew.; tas tik ir k˙! P. W. Šis ar mani tiesāties? 3; ‡
7) "?": man iemeties plaušās tâds k.; ka nevar vairs ciest Frauenb.
Avots: EH I, 591
ķelpa
[ķe̦l˜pa Wandsen], ķe̦lpa [Stenden], ķe̦l˜pans Sassm., die Schlinge, Schleife (gew. cilpa): nuovij labu saiti ar ķe̦lpu, uzsviedi tam kaklā un savelci ķe̦lpu LP. iemeti saitei ķe̦lpanu Sassm., Dond. [Aus einem žem. * kelpa < kìlpa?]
Avots: ME II, 363
Avots: ME II, 363
knideklis
knideklis, das Kitzeln, Jucken: slimniekam rīkles galā iemeties knideklis, vienumē̦r jākrekst Dond.
Avots: ME II, 246
Avots: ME II, 246
krakšķis
I krakšķis, krakšis,
1) der Krach:
ar savu krakšķi vāks tiek aizdarīts Latv.;
2) der Husten, das Räuspern
Ar.;
3) der Schnaps:
kučieris iemetis savu krakšīti Etn. IV, 126.
Avots: ME II, 256
1) der Krach:
ar savu krakšķi vāks tiek aizdarīts Latv.;
2) der Husten, das Räuspern
Ar.;
3) der Schnaps:
kučieris iemetis savu krakšīti Etn. IV, 126.
Avots: ME II, 256
kraupis
kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,
1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;
2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;
3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;
3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;
4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.
Avots: ME II, 296
1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;
2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;
3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;
3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;
4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.
Avots: ME II, 296
kremkšķis
krempelis
[krempelis, ein leichter, trockner Husten: man tāds krempelis piemeties, ka vienmē̦r jākremšķina Fest.]
Avots: ME II, 273
Avots: ME II, 273
kuilis
II kuĩlis [PS., C.], ein Kohlkopf, der sich nicht schliessen will L.; kuilis, ein Blatt am Kohlkopf, das in die Quere wächst und dadurch das Schliessen des Kohlkopfes hindert U.: kuilis (Knolle) iemeties kāpuostā vai kāpuosta saknē. kuiļi [PS.], Knollen an den Kohlpflanzen, die sie welk machen U., Smilt., Sessw., AP. [Wohl aus derselben Quelle wie kuilis I; vgl. r. килá "Leistenbruch; Knorren am Baum".]
Avots: ME II, 300
Avots: ME II, 300
mērs
mẽ̦rs,
1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. 2 439;
2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;
3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]
Avots: ME II, 620
1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. 2 439;
2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;
3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]
Avots: ME II, 620
nagacs
nagacs, -s, nagacis, eine Augenkrankheit, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež RKr. XII, 11. nagacis sunim, eine Augenkrankhiet, das Augenfell: nagacs ar zālēm nav ārstējama, tā jāizgriež Kaudz. M. zirgam acī iemeties nagacis Aps. nagacis - slimība, kas ceļas, ja iesit pa aci: pār aci pārve̦lkas plēve Mar. n. RKr. XV, 127.
Avots: ME II, 686
Avots: ME II, 686
nags
nags,
1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;
3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;
4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;
6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;
7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;
8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;
9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;
11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡
13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡
14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).
Avots: EH II, 2
1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;
3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;
4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;
6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;
7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;
8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;
9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;
11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡
13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡
14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).
Avots: EH II, 2
niezētājs
noklunkurēt
‡ nuokluñkurêt eine gewisse Zeit vergeuden (totschlagen) Zoden: n. visu dienu un ne˙kā nepadarīt. - piesēja zirgu ratu pakaļā un pats ratuos iemeties pussnaudā nuoklunkurēja līdz rītam Vanagu ligzda 16.
Avots: EH II, 54
Avots: EH II, 54
nozīmīgs
nùozìmîgs,
1) bedeutungsvoll:
"tu zini, Indriķis knašs barā", viņa nuo-zīmīgi piemetināja De̦gl. nuozīmīgs vārds, bedeutungsvolles, treffendes Wort.
Avots: ME II, 891
1) bedeutungsvoll:
"tu zini, Indriķis knašs barā", viņa nuo-zīmīgi piemetināja De̦gl. nuozīmīgs vārds, bedeutungsvolles, treffendes Wort.
Avots: ME II, 891
pielaps
piêlaps 2 od. piêlapa 2 Gr.-Würzau, die Strähne (in Neu-Platohn: eine Flachs od. Hanfsträhne): nuo pielapiem vij auklas un putagas. tur neaizies sāņus ne˙viens linu pielaps. sirmie matu pielapi tam pielipa pie pieres. bārdas pielaps. tabakas pielaps Alm. "kad viens pielaps izvīts, iemetina%20jaunu%20gal%C4%81">tad piemetina jaunu galā, kamē̦r beidz [auklu]" Neu-Platohn.
Avots: ME III, 265
Avots: ME III, 265
piemest
pìemest,
1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;
2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;
3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,
1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;
2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;
3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;
4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;
5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;
6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.
Avots: ME III, 271, 272
1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;
2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;
3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,
1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;
2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;
3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;
4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;
5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;
6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.
Avots: ME III, 271, 272
sāpeklis
sâpeklis 2 Dond., der Schmerz: man iemeties krūtīs sāpeklis Dond. tās būs sāpeklis das wird Schmerz machen Hug. Mag. 11, 1, 72.
Avots: ME III, 805
Avots: ME III, 805
slims
slims,
1): par labiems und slimiems Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 36). ne slima vārdiņa Lubn. n. BielU., nicht ein böses Wörtchen,
slimi brēkt ebenda, mit unangenehmer, erschritternder Stimme schreien, (zu) laut sprechen. slimāk (schlimmer) kâ meža zvē̦rs Orellen. "slimuo" (od. mit der Bed. 2?) sauli sauc, kad saulei ir apkārt vairākas - liekās - saules; slimuo sauli re̦dz pret vakaru, kas ir uz sliktiem laikiem (schlechtes Wetter) Seyershof;
2): slima sirds ("kaut kas līdzīgs ģībuonim, riebumam") Salis. Subst. slimums,
1): piemeties kāds jauns s. Orellen. aseņsē̦rga ir grūts s. Salis. šis suns jau slimuma pilns Seyershof. uzstellējis šim tādu slimumu Pas. VIII, 23. ne˙vienai ne mazākā slimumiņa A. Brigadere Skarbos vējos 93; ‡
2) Schlechtes (als Gegensatz zu
labums) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 58).
Avots: EH II, 526
1): par labiems und slimiems Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 36). ne slima vārdiņa Lubn. n. BielU., nicht ein böses Wörtchen,
slimi brēkt ebenda, mit unangenehmer, erschritternder Stimme schreien, (zu) laut sprechen. slimāk (schlimmer) kâ meža zvē̦rs Orellen. "slimuo" (od. mit der Bed. 2?) sauli sauc, kad saulei ir apkārt vairākas - liekās - saules; slimuo sauli re̦dz pret vakaru, kas ir uz sliktiem laikiem (schlechtes Wetter) Seyershof;
2): slima sirds ("kaut kas līdzīgs ģībuonim, riebumam") Salis. Subst. slimums,
1): piemeties kāds jauns s. Orellen. aseņsē̦rga ir grūts s. Salis. šis suns jau slimuma pilns Seyershof. uzstellējis šim tādu slimumu Pas. VIII, 23. ne˙vienai ne mazākā slimumiņa A. Brigadere Skarbos vējos 93; ‡
2) Schlechtes (als Gegensatz zu
labums) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 58).
Avots: EH II, 526
tirkšis
tirkšis,
1) eine Schnarre
(tirkšis) Bielenstein Holzb. 601 ts. ebema Abbild. Fig. 54s1, (tir̃kšķis) Bauske, Stenden; eine Nachtwächterschnarre (tirkšis) U.; eine Art schnarrendes Kinderspielzeug (tir̃kšis) Nötk.; eine windmühlenartige Maulwurfsscheuche (tir̃kšis) Nötk.;
2) ein Schwätzer
(tirkšis) V., (mit ir̃) AP., Dunika, (tirkšķis) V., (mit ir̃) Bauske, (mit ìr 2 ) Bers., Kalnemois;
3) ein schnarrender Lärm
(tir̃kšis) C., (tirkšs) Alswig, Mar., (tir̀kšķis) Bauske, Stendeu, (mit ìr 2 ) Bers., Kalnemois;
4) Diarrhöe
(tir̃kšis) AP., (tirkšs) Vīt., (tìrkšķis 2 ) Bers., Kalnemois; der Furz N.-Peb.: ēd vien jē̦lu gaļu, paliksi ar tirkšu! Zaravič. tam jau tirkšs piemeties, vienmē̦r jāskrien uz aizpakši Vīt.
Avots: ME IV, 196
1) eine Schnarre
(tirkšis) Bielenstein Holzb. 601 ts. ebema Abbild. Fig. 54s1, (tir̃kšķis) Bauske, Stenden; eine Nachtwächterschnarre (tirkšis) U.; eine Art schnarrendes Kinderspielzeug (tir̃kšis) Nötk.; eine windmühlenartige Maulwurfsscheuche (tir̃kšis) Nötk.;
2) ein Schwätzer
(tirkšis) V., (mit ir̃) AP., Dunika, (tirkšķis) V., (mit ir̃) Bauske, (mit ìr 2 ) Bers., Kalnemois;
3) ein schnarrender Lärm
(tir̃kšis) C., (tirkšs) Alswig, Mar., (tir̀kšķis) Bauske, Stendeu, (mit ìr 2 ) Bers., Kalnemois;
4) Diarrhöe
(tir̃kšis) AP., (tirkšs) Vīt., (tìrkšķis 2 ) Bers., Kalnemois; der Furz N.-Peb.: ēd vien jē̦lu gaļu, paliksi ar tirkšu! Zaravič. tam jau tirkšs piemeties, vienmē̦r jāskrien uz aizpakši Vīt.
Avots: ME IV, 196
trauceklis
trauceklis PS., tràucekle 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, wer od. was stort, die Sttirung, das Hindernis: viņa tam būtu tikai par traucekli A. Upītis J. 1. 8. necēlās jukas un traucekļi Apsk. v. J. 1903, S. 434. kruogs iemeties kâ nepiederīgs trauceklis A. v. J. 1896, 2. bez traucekļiem nuo ārienes Pūrs III, 87.
Avots: ME IV, 223
Avots: ME IV, 223
trīceklis
II trīceklis, wer oder was bebt Sessau (mit ĩ ); das Erschauern (mit ĩ ) Dond., Nötk., Stenden; Zittern: viņam trĩceklis iemeties kaklā, sage man in Ruhental von jem., dem beim Singen die Stimme zu zittern anfāngt; = receklis, Gallert Autz, Behnen, Grobin, Kalleten, Mitau, Matkuln, Rutzau, Schibbenhof (mit ĩ ), Bauske.
Avots: ME IV, 239
Avots: ME IV, 239
vālēt
vista
vista (li. vištà "Huhn"),
1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. 2 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. 1 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. 2 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;
2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);
3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;
4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;
5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.
Avots: ME IV, 626
1) das Huhn, die Henne:
Sprw. akla vista arī graudu atruon Br. sak. v. 1462. iet kâ vista bez galvas JK. II, G77. dauzās kâ akla vista RKr. Vl, 1014. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas Br. sak. v. 505. vista kladzina (nach dem Eierlegen), klukst (vor dem Legen), dēderē, ķē̦rc (wenn Gefahr naht) Etn. Il, 51, ce̦kulaina balta vista BW. 18279. klukstuošu vistu 19193. perīgu vistu 19193, 3. (fig.) tava vista grib perēt, deine Tochter will freien U. - ce̦ru vistiņa, ein Vogel Konv. 2 2319; kalnu od. sniegu vista, tetraogallus hymalaiensis Konv. 1 797; stiebru (Wid., Konv..= 2054) od. ūdens (Konv. 2 2054) vista, das Blässhuhn, Rohrhuhn, Wasserhuhn;
2) in genitivischen Verbindungen: vistu kāja Nurmhusen, der Orionsgürtel:
vistu kāja sastāv nuo trim taisnā līnijā guluošām zvaigznēm Nurmhusen n. Rkr. XVII, 64; vistu knābis Frauenb., ein kleines Geschwür am od. im Auge (Gerstenkorn?): man acī iemeties vistu knābis Frauenb.; vislas pē̦das Trik., Runzeln: tam jau vistas pē̦das pierē Trik.; vistu puķe Trik. n. Rkr. III, 69, anemone nemorosa L.; vistu vārds Rkr. XVII, 64, der Orionsgürtel (vgl. d. Henne 7 im Grimmschen Wrtb.);
3) dūmu vista, dūņu v., Schimpfwort: dē̦lu māte, dūmu (dūņu 24757) vista BW. 24756;
4) vakara vista, ein Ehrenamt während der Hochzeit:
izmeklē divus līdzgājējus nuo brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti, tuos sauc "vakaraiņus" jeb "vakara vistas" BW. III, 1, S. 21;
5) vistiņas, blinde Kuh (ein Spiel):
vistiņās iet Etn. III 188, vistiņas ķert L., U., Etn. Il, 70, blinde Kuh spielen: jums acis aizsējis kâ vistiņās Hamlet 70. bē̦rni... gājuši vistiņās jeb slēpiņuos Janš. Līgava I, 246; vistiņu ruotaļa, ein Weihnachtsspiel Frauenb. Etwa als "Hausgetlügel" oder "ins Haus Gekommenes" zu ai. viš̍- "Haus", viš̍ati "tritt ein" u. a. (unter le. viesis)?? Vgl. auch Būga KSn. 1, 301.
Avots: ME IV, 626
žvurkstēt
žvurkstêt,
1) = švurkstêt Arrasch, Lemsal, Ruj., Trik. (mit ur̃): gaļa ce̦p, ka žvurkst vien Arrasch. uguns skurstenī iemeties de̦g žvurkstē̦dams Lemsal. ūdens skrien žvurkstē̦dams (rūkdams, mutuļiem) Trik. ūdens žvurkst. pastalās Ruj. aizskrien, ka žvurkst vien (wo?);
2) undeutlich sprechen
Golg., Kalz. (mit ur̂ ). Subst. žvurkstēˆšana, das Schwirren: dzirdu auklu žvurkstēšanu Plūd. LR. IV, 411.
Avots: ME IV, 848
1) = švurkstêt Arrasch, Lemsal, Ruj., Trik. (mit ur̃): gaļa ce̦p, ka žvurkst vien Arrasch. uguns skurstenī iemeties de̦g žvurkstē̦dams Lemsal. ūdens skrien žvurkstē̦dams (rūkdams, mutuļiem) Trik. ūdens žvurkst. pastalās Ruj. aizskrien, ka žvurkst vien (wo?);
2) undeutlich sprechen
Golg., Kalz. (mit ur̂ ). Subst. žvurkstēˆšana, das Schwirren: dzirdu auklu žvurkstēšanu Plūd. LR. IV, 411.
Avots: ME IV, 848