Paplašinātā meklēšana

‡ àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.

Avots: EH I, 39

I àizvirztiês, sich hinbewegen: aizvirzās līdz . . . ūdens malai Pas. VII, 36.

Avots: EH I, 64

‡ II aîzvir̂ztiês ² Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässem): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.

Avots: EH I, 64

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

‡ atbir̂zt, = atdrupt: sienai apme̦tums atbirzis.

Avots: EH I, 135

atirzt, atirgt, [fletschen]: zuobus atirzis MWM. VIII, 41. viņš guļ zuobus atirdzis Erlaa, Bers. u. a. [atirz- für atirdz- vielleicht unter dem Einfluss von atiez-; vgl. aber auch aterzt.]

Avots: ME I, 161

bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ ² ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.

Avots: EH I, 221

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

birztala (unter bir̃zs): auch (mit ìr ² ) Saikava (daneben ein Demin. bìrztalīte ² ).

Avots: EH I, 221

birztaļa (unter bir̃zs ): auch BW. 2762, 5, (mit ir̃ ) Siuxt, Demin. birztaļiņa BW. 428, 10 var.: ē̦nainā birztaļā Janš. Mežv. ļ. I, 90.

Avots: EH I, 221

birztaliena, = bir̃zs: pa birztalienas celiņu Janš. Bandava II, 396.

Avots: EH I, 221

birztele (unter bir̃zs): auch (mit ir̃ ) Siuxt: lakstīgata birztelē BW. 383, 4 var.

Avots: EH I, 221

‡ birzts, -s Asūne, = bir̃zs.

Avots: EH I, 221

[ìebir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hineinfallen: ēdienā iebirzušas druskas.]

Avots: ME II, 3

‡ *irzt, zu erschliessen aus atirzt.

Avots: EH I, 431

izbir̂zt, intr., zerbröckeln, ausbröckeln: rūtes izbirzušas Aps. nazim asminī mazi ruobiņi izbirzuši Tirs. mūris izbirzis A. XII, 507.

Avots: ME I, 716

‡ *mirzt, zu erschliessen aus ‡ àizmirzt.

Avots: EH I, 818

nùbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) sich ablösen: viena daļa nuobirzusi PS., Wolm.]

Avots: ME II, 762

nùovir̂ztiês, sich abwenden, ablenken: viņa nedrīkstēja nuovirzties nuo līdzšinējā dzīves celiņa A. XI, 145. tiklīdz kuģis nuovirzās nuo ša ceļa... MWM. X, 636.

Avots: ME II, 888

pavirztiês, sich (ein wenig) lenken, sich wenden (perfektiv): e̦ze̦rs pavirzies sāņus LP. VII, 1289. pavirzušies nuost LP. VI, 21.

Avots: ME III, 139

pìebir̂zt,

1) sich mit Zerbrockelndem füllen:
piens piebirzis ar gružiem;

2) zerfallend und niederfallend sich anhäufen:
rudzi piebirzuši.

Avots: ME III, 239

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593

uzbirzt, zerbröckelnd, zerfallend (auf etwas) aufstreuen (intr.): pienam gruži uzbirzuši.

Avots: ME IV, 317

virzt: wenden Lng.; virzdami ... bultas virsū viņa dzīvībai Zal. līg. 56 f. Refl. -tiês: "sich kehren, wenden" Lng. Vgl. li. atviržt "отпустить" Daukša Kal. 59, 7.

Avots: EH II, 789

virzt Bers., = virzît. Refl. -tiês, -žuôs, -zuos U., Bers., Vīt., (mit ir̂ ² ) Lautb., = virzîtiês, hinaufrücken U.: kungs viržas viņam ar˙vien tuvāk LP. VI, 38. sāk kustēties un uz jumta virzties 150. sāc nu reiz vìrzties ² uz priekšu! Vīt. mana gaita virztuos augšup Puriņš Nauda 39.

Avots: ME IV, 620

àizvirztiês, wegrücken: viņš aizvirzās tāļāk C.

Avots: ME I, 60

atdrimt: abbröckeln (intr.) Marienhausen ("nur von Lehmgefässen"), "irzt">atbirzt, atdrupt, atplīst" Golg.: nuo akmeņa atdrimis liels gabals.

Avots: EH I, 139

atirgt, s. atirzt. Laud.

Avots: ME I, 161

atvirzît Smilt., irzt">atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze ² Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.

Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.

Avots: ME I, 299, 300

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedr,u asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406

izvir̂zît, tr., hinaus -, herausrücken, hinausschieben: kūmiņš nuo tuove̦ra zivtiņas izvirzīt sāk Dünsb. Refl. izvir̂zîtiês, izvirztiês, sich ausbeugen, sich hervordrängen, hervorkommen: baļķa gals izvirzies uz āru LP. VII, 215. sabiedriski jautājumi pie mums izvirzušies visu duomu un centienu priekšgalā Vēr. II, 1261. lielceļš pamazām izvirzījās nuo priežu sila Egl. Smilt.

Avots: ME I, 830

kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],

1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;

2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]

Avots: ME II, 238, 239

kupsis (unter kupsa), "maza birztiņa" Salis.

Avots: EH I, 677

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

līstava, die Rodung, der Zustand, die Zeit der Rodung: tur atstāju miežus, rudzus, tur birztiņu līstavā BW. 23991; 26569. Zu lîst.

Avots: ME II, 490

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

matît (li. matýti "sehen"), -u, -ĩju, fühlen, empfinden, merken: ja trīs dienas kurināsi, tad kaut cik matīsi siltuma LP. IV, 146. kas dievu nemīlē, tas dieva dusmas matīs A. XI, 53. par vāju sevi mati MWM. VI, 681. Refl. -tiês, scheinen, vorkommen, sich zu befinden scheinen: matās, tur jauna sieviete sēd Stari II, 595. namiņš duomīgs skatās caur birztalu, tas vientulīts matās MWM. XI, 258. te tē̦va mājās matās VI, 404. Subst. matījums, eine Ahnung, Vorahnung: tās ziņas vēl nav pilna zināšana, ir tikai matījums Izgl. III, 19. - Nebst li. matrùs "vorsichtig" zu slav. motriti "schauen", gr. μάτος "Forschen, Suchen" u. a., s. Trautmann Wrtb, 171, Prellwitz BB. XXVI, 308 f., Rozwadowski IFA. XII, 303, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 206, Osthoff IFA. XV, 105.]

Avots: ME II, 566

nùobrukt,

1) od.

2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡

3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,

1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;

2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.

Avots: EH II, 34

‡ nuolē̦ze̦ns, = nuõlaîde̦ns: cauri birztalai bija saskatāma nuole̦ze̦na pļava Delle Negantais nieks 183 (ähnlich Heidenfeld mit ê̦, Weinsch.).

Avots: EH II, 62

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pìevirzît, tr., nähern, näher rücken. Refl. -tiês, auch pìevirztiês Celm.,Vank., sich nähern, näher rücken (intr.): trīsē̦dams viņš pievirzās saviem biedriem Jaun. mežk. 53. "nu tagad mēs e̦sam vieni", Marija sacīja, saķe̦rdama viņa ruokas un pievirzīdamās tuvāk Vēr. II, 143. (laime), pie kuras . . . sirds ar bijāšanu pievirzās Vēr. II, 90. varuot manīt, ka daba pamazām pievirzuoties puostam un iznīcībai Pūrs I, 25.

Avots: ME III, 311

saglaũdît, saglaũst, tr., zurechtstreichen, -glätten: saglaudīt matus od. galvu, das Haar glattstreichen. matus saglaust ar ķemmi MWM. VIII, 613, viņa atbildēja saglaudīdama izpūrušuos matus Jaun. mežk. 147. sa glaust . . . matus, kas cenšas izraisīties nuo . . . lentītes Saul. III, 125. saglaud (Var.: sukā, ķemmē) savus kuplus matus! BW. 14132 var. saglaudīju gludu galvu 13250, 40. es galviņu saglaudīju 14085. saglaust bizes Libek Pūķis 29. saglaust ausis, die Ohren anschmiegen: ķēve . . . skrējusi ausis saglaudusi Upīte Medn. laiki. kas zâlē vai vientuļā birztalā gulē̦dams saglauž ausis Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 136. Refl. -tiês, sich glätten: kad uz labu, (sc.: bārzda) saglaudās, kad uz ļaunu, izceļas BW. 20130 var.

Avots: ME II, 626

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763

‡ sîkkrũmi, das dem Demin. sîkkrūmiņi ME. III, 852 zugrunde liegende Substantiv: sīkkrūmu birztaliņas Skalbe Raksti I (1938), 92.

Avots: EH II, 491

skaļš,

1): skaļi cilvē̦ki AP.; 2): skaļa rīta saucieniņš BW. 10748. ar ... skaļām birztalām Janš. Nīca 60. gaiss s. un tīrs Jauns. Raksti IV, 86;

6): auch AP., Druw., Frauenb., Grob., Iw., Ramkau, Salis;

7): "ciets un suluots" Ramkau: jauna mēnesī skābē̦ti kāpuosti ir skaļi; "nesavītis" AP.: s. kālis; ‡

9) "?": tas ir skaļi audzējs Siuxt.

Avots: EH II, 500

stauberis ² Mar., staubers, staubere, stàuburis Burtn., ein Baum ohne Äste Mar. n. RKr. XV, 137; eine verkrüppelte Eiche Burtn.; ein verfaultes Holzstück Mar.; staũbẽris C., ein stehen gebliebener, hoher Baumstumpf; bieza birztiņa, staubers vidū RKr. VII, 1088 (Rätsel). bābas salīdušas... bē̦rza stauberē (Var.; stumburā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 3 (aus Sinolen); 4 var. (aus Peterskapelle). (fig.) bē̦rni aizgāja: paliku kâ stauberis Mar. n. RKr. XV, 137. Nebst staubenis zu stubur(i)s (s. dies).

Avots: ME III, 1048, 1049

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

tḕrce: auch (mit ḕr ² ) Sessw., Plvv. II, 218 (aus Baldohn); eine mit Gras bewachsene Niederung, wo sich beim Regenwetter und im Frühling Wasser ansammelt (mit êr ² ) Orellen; "slapja vieta mežā, kur tādas kâ iztakas" (mit ẽr; neben têce ² dass.) Ramkau; "birztala pļavā" (mit êr ² ) AP.; zaķīt[i]s lēca nuo tērcītes tērcītē Tdz. 46797.

Avots: EH II, 677

vērît: birzis auga vērīdama ...; audz, birztiņ, nevērī! BW. 1892.

Avots: EH II, 776

zè̦ltuôts, vergoldet, goldig, golden schimmernd: ze̦ltuotas kuoka siênas Druva II, 62. ze̦ltuoti kalni Stari II,749, ze̦ltuotās birztalās Gads 36. ze̦ltuotiem (Var.: ze̦ltainiem) matiņiem BW. 21231, 6.

Avots: ME IV, 707