Paplašinātā meklēšana

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54

àizsviêst, tr.,

1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;

2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.

Avots: ME I, 54

izsviêst, ‡

2) in einem Zug austrinken
Auleja. Refl. -tiês, ‡

5) (liegend) sich langausstrecken:
gultâ izsviedies, it kâ būtu divkauja kritis Jauš. Dzimtene III ² , 380.

Avots: EH I, 484

izsviêst, tr., hinauswerfen: lietas pa luogu, saimnieku nuo mājas. me̦du izsviest, den Honig ausschleudern. Refl. -tiês,

1) sich hinauswerfen, hinausstürzen:
viņš izsviedās pa durvīm ārā;

2) kre̦kluos od. kre̦klā izsviesties, alle Kleidern bis aufs Hemd abwerfen:
pie ciemiņa alu dzēru, krekliņā izsviedies BW. 19578. puisis ar meiteni bija izsviedušies kre̦kluos Jan.;

3) sich herausmachen:
redzi, kas par zē̦nu izsviedies zaldātuos Vēr. II, 1034;

49 gelingen, ERfog haben:
man tirgū šuoreiz ar luopiem labi izsviedās Druw., Bers., Lös., Adsel, Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 809

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt ² [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316

deñderiski iet,

1) taumelnd, tollend, schüttelnd, hüpfend gehen:
viņš iet denderiski, laikam iedzēries. viņš kasa sienu, ka grābeklis denderiski vien iet Etn. II, 129. ēvele pa nelīdze̦ni aptē̦sta kuoka virsu denderiski vien iet Druw.;

2) über Hals und Kopf:
es viņu izsviestu denderiski MWM. VII, 812, RKr. II, 55.

Avots: ME I, 455

dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. ² 307 u. a.]

Avots: ME I, 520, 521

[II griezeniski aizsviest " so wegschleudern, dass der geschleuderte Gegenstand horizontal mehrfach um sich herumdreht"; apstrādāt griezeniski " spiralförmig" Weinsch. grìezeniski ² Laud. "apkārt griezdamies".]

Avots: ME I, 660, 661

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest">izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izluobt, ‡

2) "ausschlürfen";
i. (mit uô ² ) visu bļuodu Mesoten; ‡

3) "izsviest (dusmās)" Wessen. ‡ Refl. -tiês U. (unter luobt),

1) sich herausschälen;

2) sich heraushelfen, entkommen
Edw.

Avots: EH I, 464

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97

me̦dsviede ,* ein Apparat, mit dem man den Honig aus den Waben schleudert: me̦dus, tikkuo me̦dsviedē izsviests Ärstn. kalend. II, 60.

Avots: ME II, 590

nekas, Gen. nekà (mit dem Akzent auf ne), in Verbindung mit kas, irgend wer, irgend was: viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. laukā bijuši izsviesti: kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau kur dzīŗas IV, 89.

Avots: ME II, 718

pìemaļis, piẽmaļus C., Bauske, piemaļš Golg., Bers., Adv., seitwärts: piemaļis izsviest līķi kaut kur ceļmalā. piemalus skatīties K. Müllers 134.

Avots: ME III, 270

I sẽklis Lindenhof, Wolmarshof, Ruj., Widdrisch, C., PS. sèklis Ranzen, Drosth., sêklis ² Ekau, Selg., Zögenhof, Jürg., Nigr., Bauske, Matkuln, Windau, sèklis ² Kr:, sēklis Spr., Lennewarden, Ringmundshof, sêkle ² Sassm., sēkle Dahlen, eine Untiefe, Sandbank, die Flusswate: laiva uzskrēja (uzmetās, uzdūrās, uzķērās) uz sēkļa Lennewarden, Ringmundshof. ūdenis, kur . . . trūd . . . neskāitāmi sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. izvilkuši savas laivas iz jūras sēklī A. v. J. 1896, S. 132. viņa sēklī pārbrida pār upīti A. XX, 164. (fig.) svešā pilsē̦tā kâ uz sēkļa izsviests A. v. J. 1897, S. 656. viņš materiālā ziņā bija gluži uzskrējis sēklī A. XI, 258. Zu se̦kls.

Avots: ME III, 825

‡ sibras Frauenb. "paunas, ķe̦skas": tavas s. izsviestas laukā.

Avots: EH II, 485

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

stùreniski ² Sessw., Adv., mit einer Ecke oder Seite voran: izsviest kuo stūreniski pa durim.

Avots: ME III, 1110

tantaru tantaris od. t. tantariem,

1) = denderiski 1: nevar paiet; duomā, ka būtu neēdis: iet tantaru tantaris Blieden n. Etn. II, 114. rati iet pa ceļu tantaru tantariem Vēr. I, 1395;

2) = tantariski(s): Hurtiķis tantaru tantariem būtu izsviests Deglavs Rīga II, 1, 408.

Avots: ME IV, 130