Paplašinātā meklēšana

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91

apjàust (li. apjaũsti), ‡

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apjàut, tr., einrühren, mengen: zirgam apjaut, dem Pferde Mehl zum Wasser einrühren Odsen, N. - Sessau nach U.; apjaut maizi, den Teig einrühren, eig. umrühren A. X, 1, 308, gew. iejaut.

Avots: ME I, 91

atjàukt, tr., auseinandnrnehmen od. werfen: [siena gubu S., Kalz.], sē̦tu Spr.

Avots: ME I, 162

I atjàukt: strādnieki atjauca (= nuojauca) ve̦cuo istabu nuo jaunās Bērzgale.

Avots: EH I, 144

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atjàust, tr., begreifen: labu brīdi viņa neatjauda, kas nuotiek Up. 71, AP. Refl. -tiês, zur Einsicht kommen: viņi atjaudās, ka nu nav labi Laud., Bers.

Avots: ME I, 162

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144

ìejàukt,

1): ie. maizi Kaltenbr., Oknist, Zvirgzdine; ‡

2) (hin)einmischen
Wolm. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) unversehens eingerührt werden
Auleja: kad daudzāk iejaucas mīkles.

Avots: EH I, 516

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. ² 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22

ìejàut: ie. zirgam Diet., für das Pferd Mehl und Kaff in Wasser einrühren.

Avots: EH I, 516

ìejàut, Teig einrühren U., Ronneb.: iejauz auzu miltus ūdenī Antrop. II, 83. vai tu... maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvuse? Blaum. st. 57. iesalu iejaut, einmischen. Subst. ìejàvums, der Vorteig Karls.; was man zum Einsäuern des Brotes zumengt, das Eingesäuerte, das Gemengte U.

Avots: ME II, 22

izjàukt,

1): auseinanderbreiten (= izā`rdît 2): i. sienu Saikava. ‡ Refl. -tiês: man izjaukuses visa gabana Saikava, ich habe versehentlich den ganzen Heuhaufen auseinandergebreitet.

Avots: EH I, 451

izjàust, tr., aus -, heraus -, durchempfinden.

Avots: ME I, 745

[izjàut, durchkneten (den Teig): mīklu vajag vēl reizi izjaut C.]

Avots: ME I, 745

jàucẽjs, der Wühler, Zerstörer: ūdens jaucējs LP. IV, 157; pē̦du jaucēja II, 67; vērsītis žuogu jaucējiņš BW. 12780.

Avots: ME II, 97

jàuceklis, Bers., C.,

1) ein Mensch, der überall Verwirrung anrichtet
Hr.: jauceklis ir, kas jauc Bers., C. jauceklis - tāds, kas mīl visu sajaukt, citu lietās jaukties iekšā, sacelt nemieru, ķildas A. XV, 1, 408. šis puisis viņiem tas jauceklis, dieser Junge streut den Samen der Zwietracht unter ihnen aus, er ist der Unruhestifter Hug. Mag. II, 1, 72. tu tik esi tāds mūžīgs jauceklis: kuo es nuolieku, tuo tu izjauci A. - Rahden;

2) ein Mischmasch Nötk. n.
A. XV, 1, 92. luga nee̦suot ne˙kas cits kâ jauceklis nuo vis˙prastākiem cirkus skatiem DL.

Avots: ME II, 97

jàuciêns, das Gemisch: puiši, knaši nu raugāt jaucienu (= jaukumu) Hug.

Avots: ME II, 97

jàukle, jàuklis, = jauktne.

Avots: ME II, 98

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jàuktne, jàutņa, ein Gemisch, etwas Gemischtes, Verwirrtes, das fünfte Rad: jauktnes suga (vom Vieh) Bers. n. A. XV, 1, 408. jaucas kâ jauktņa pa vidu Naud.

Avots: ME II, 98

jàukums, die Mischung, das Gemisch: Miķeļa vakarā saimnieks iet pa māju apkārt ar šķīvi, uz kuŗa knipluoki, sāls, krūkļu lapas, pe̦lni, un kaisa nuo šī jàukuma pie katra sliekšņa Tr. IV, 644. Zu jàukt.

Avots: ME II, 99

jàumiem ² Bers., stossweise, heftig: ar mē̦sliem aizbāztām rūtēm, kur vējš jaumiem pa istabu skraida P. A. [Vielleicht aus * jaujumiem; zu jaujš.]

Avots: ME II, 99

jàusma, (vgl. jaũsmas "чувство"),

1) die Ahnung:
kad kāda nelaba jausma uziet St. brīnišķīgu jausmu pilna ziedu diena Saul. dē̦lam ne jausmas par tuo, ka viņu grib nuolietāt LP. VI, 392. še tuo tik jausmās matām L. Bērziņ. man nuo tā nebij jausmas Vēr. I, 1077, tik divās actiņās nuo sē̦rām nebij jausmas MWM. VIII, 81;

2) das Gerücht:
vai taisnība tai jausmai? K. Kaln. tāda jausma pārtecēja pa visu zemi U.; jausmas taisīt, = pasakas taisīt Ruj. n. U. [viena jausma (nāks) pār uotru Glück Ezech. 7, 26.]

Avots: ME II, 103

jàusmîgs,

1) anregend, heiter stimmend
Oppek. n. U.;

2) unthusiastisch, begeistert:
jausmīgi tuo apsveikt Jan. jausmīgi saņēma ķeizaru B. Vēstn. dzejnieks atradis tautas prātā un sirdī jausmīgu atbalsi Pūrs I, 45. tās visas ir jausmīgas rakstu zīmes dzīvības uzvarē̦tājas karuogā Aps.

Avots: ME II, 103

jàusminât, [tr., entzücken, hinreissen Wid.]

Avots: ME II, 103

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jàustrs, jaûstrs ² Kand., empfindsam, wachsam, aufmerksam: tie gaidīja jaustrā gaidīšanā Kaln. Uo. tev būs jaust un visiem jaustriem būt Lautb. uzklausies pie tam ar jaustrām ausīm Lautb. jaustrs miegs, leiser Schlaf.

Avots: ME II, 104

jàut (li. jaũti "einrühren; "перемѣшивать"), jàunu od. jàuju, jàvu od. [Lautb., Wandsen] javu, jaût [Lis., Druw.], tr., mischen, (Teig) einrühren: miltus, maizi. luopiem neduoduot silta ūdens ne˙maz, un maizi arī saltā jaunuot Kaudz. M. [Nebst javs (vgl. auch jàukt) zu ai. pra - yāuti "rührt um", āyavana - m "Rührlöffel", apr. iuse "Fleischbrühe", slav. juxá, la. jūs "Brühe" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 289, Fick Wrtb. I ⁴ , 114, Walde Wrtb. ² 399 f., Boisaq Dict. 311 (unter ζύμη), Pedersen Kelt. Gramm. I, 65, Trautmann Wrtb. 110, Berneker Wrtb. I, 458.]

Avots: ME II, 104

jàutrĩba, die Munterkeit, Wachsamkeit, Fröhlichkeit: zuosis ar savu jautrību izglāba Ruomu. kur sievām tā jautrība, kas jaunām meitiņām BW. 230. daudzreiz viņa atbildes sacēla jautrību.

Avots: ME II, 104

jàutrinât, tr., erheitern: prātu B. Vēstn. ar savu medinieka mākslu tas vēl jautrinājis mūsu medības Lautb. Vidv. 33.

Avots: ME II, 104

jàutrpràtîgs ,* munter, frohsinnig: jautrprātīgs, attapīga Plūd.

Avots: ME II, 104

jàutrs, [jaûtrs Serbigal] (li. jautrùs "wachsam, empfindlich"),

1) munter, frohsinnig, frölich, frisch:
saulīte bij tik jautra un pa ielām gāja jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1306. jautra dziesma, jautras kāzas LP. IV, 28. viegli viņa smaida, tērzē, juokuo, jautri smaida R. Sk. II, 172;

2) wachsam:
pie durvīm ierējās jautri suņi;

3) leise (vom Schlafe):
grib pūriņš jautra (Var.: jaustra) miega BW. 25224. manu jautru miegu 6692. Zu jàust I.

Avots: ME II, 104

jàutrulis, ein Lustiger, ein lustiger Bruder, ein Springinsfeld Dr.

Avots: ME II, 104

jàutrums [li. jautrumas "Empfindlichkeit"], der Frohsinn, die Heiterkeit: ve̦cais jautrums viņam vairs neatnāca Kaudz. M.

Avots: ME II, 104

kãjàuts, der Fusslappen: vienā vīzes, uotrā zeķes, trešā ve̦ci kājautiņi BW. 7825.

Avots: ME II, 188

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

nùojàukt, tr.,

1) niederreissen, abtragen:
ē̦ku baznīcu, dambi;

2) verwischen:
pē̦das LP. I, 164. Refl. - tiês, sich verwischen, verschwinden: kuo dienu uzcē̦luši, tas līdz saules lē̦ktai nuojaucies LP. VII, 374.

Avots: ME II, 791

nùojàusma, die Ahnung, Vorahnung: saldās miera nuojausmās es caur mākuoņiem tad vītuos Rainis. [viņa izskats viņam iedvesa šaubas, neskaidri tālu nuojausmu Veselis Saules kapsē̦ta 93.]

Avots: ME II, 791, 792

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792

pajàukšãm, pajàukšus, Adv., gemischt, abwechselnd: papeļu, ciprešu rindas, pajaukšām ar apelsīnu birzēm Egl, pajaukšus alu, vīnu dze̦rdami Egl.

Avots: ME III, 36

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

[pajàukt,

1) ein wenig umrühren:
p. biezputru, lai nepiede̦g; übertr.: šās precības vajag pajaukt, lai puisis pasteidzas Nigr.;

2) von oben ein wenig auseinander streuen:
p. siena gubu.]

Avots: ME III, 36

[pajàut, = jàut nach Ausdrücken des Könnens: mīkla tik bieza, ka nevar pajaut.]

Avots: ME III, 36

pajàutrinât, Refl. -tiês: lielskungs ... mīlēja reizēm p. Upītis Pirmā nakts 317.

Avots: EH II, 138

pajàutrinât, tr., erheitern: sirdis, garu. gaŗlaicīguo ceļu pajautrināt ar maziem, nevainīgiem juociņiem LP. I, 183. [Refl. -tiês, sich (ein wenig) erheitern: šuovakar labi pajautrināsimies!]

Avots: ME III, 36

[pajàutrs, ein wenig od. ziemlich jàutrs: p. prāts, miegs.]

Avots: ME III, 36

‡ pãrjàukt, von neuem jàukt: vēl reizi p. gabanas AP., Saikava. Refl. -tiês, umrührend sich überanstrengen: vai nu kaļķes tik grūši jaukt, ka var p.? Saikava.

Avots: EH XIII, 201

[pãrjàut, umrühren, noch einmaI umrühren: p. maizes mîklu.]

Avots: ME III, 158

pìejàut, hinzumischen: piejaut miltus ūdenim A. v. J. 1893, S. 322.

Avots: ME III, 254

sajàukt: s. siena gubas šķūņa priekšā Ramkau.

Avots: EH XVI, 414

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. ² 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640

sajàust, tr., wahrnehmen, empfinden: sajaust patīkamu smaržu; zilas debesis; vārnas ķērkšanu; saldu garšu usw.

Avots: ME II, 640

I sajàust: sajaužuot klēpī ne̦sta stàva kairi Sārts Druvas san 118.

Avots: EH XVI, 414

sajàut, vermischen, verrühren: sajāvu ve̦se̦lu sieku miltu maizē Nigr.

Avots: ME II, 640

sajàutrinât Aps. IV, 17, aufheitern.

Avots: ME II, 640

šķīvjàuts,* die Serviette Konv. ² 3626.

Avots: ME IV, 50

uzjàukt, aufwühlen, aufmischen; aufrühren: uzjaukt dūņas. Refl. -tiês, sich aufwūhlen; versehentlich aufgewühlt werden: dūņas uzjaukušās.

Avots: ME IV, 336

uzjàusminât, begeistetn, hinreissen: uzjausmināt bē̦rnus uz izpriecām.

Avots: ME IV, 337

uzjàut, aufmischen, aufrühren: ja iejavs labi nerūgst, vēl tas jāuzjauj Bauske.

Avots: ME IV, 337

vẽjàuts, vēja àuts L., U., das Segel: ... kuģi ... vēja autus plivinādami Lautb. Lomi 79.

Avots: ME IV, 551

vẽjàuzas Taub-, Wind-, Zottelhafer V.

Avots: ME IV, 551

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162

autrs [Tirsen]"?": mežs ir tik aurs, tik atskanīgs Niedra A. XX, 7. [Scheint mit jàutrs ungefähr gleichbedeutend und verwandt zu sein: vgl. und av. III p. sing. api-aotāt̰ "begreife".]

Avots: ME I, 231

beĩseklis,

1) "ein Gegenstand
(daikts) zum Mischen (Umrühren)" N.-Peb., PV.;

2) "= jàuteklis 1" PV. Vgl. ‡ beizîklis 1.

Avots: EH I, 211

‡ *izjaûcît ² Salis, = izjàukt: III p. prt. izjaûcīj[a] ² FBR. XV, 70.

Avots: EH I, 451

‡ izmèntêt ² Lös. "= izjàukt, izbradât, izvaguôt": zirgs (ar kājām un ratiem) izmentē ceļu Lös. i. abru, sīva bedri Druw.

Avots: EH I, 466

‡ II izpudzinât Ihlen, = izjàukt 1: i. matus.

Avots: EH I, 474

‡ izpuinît,

1) hinaustreiben
(mit ùi ² ) Golg.: i. dzē̦rājus nuo istabas;

2) nach allen Seiten auseinanderwerfen
Geistershof; = izjàukt C., Ermes, (mit uî ² ) Gramsden: zirgi izpuinījuši un saminuši auzu gubu N.-Peb. vecuo plauku izpuinīs A. 1892 I, 42;

3) "iztūcīt, izburzīt" Wizenhof;

4) verbrauchen, konsumieren
NB.: i. visu vadmalu vienam uzvalkam; i. visu ēdienu.

Avots: EH I, 474, 475

‡ izpužinât Frauenb., izpužît Wessen "= izjàukt": i. matus.

Avots: EH I, 475

jauktuve, s. jàutava.

Avots: ME II, 98

jaûninât (li. jàuninti), tr.,

1) erneuern, verjüngen:
uotreiz manu augumiņu tu par jaunu jaunināji BW. 22168, 2. es tuo savu vainadziņu jaunu vien jaunināju 5877. valuodu jaunināt viele Neubildungen in der Sprache gebrauchen;

2) für jung ansehen, ausposauen:
kuo tu mani tâ jaunini? Refl. - tiês,

1) sich erneuern, sich verjüngen, jung tun
R. Sk. II, 135;

2) sich für jung ausgeben:
tautietis jauninās (Var.: jaunījās) BW. 10771.

Avots: ME II, 100

jaũtât [Līn., Nigr., Dond., Bauske u. a., jaûtât ² Bl.], - ãju (li. jáutoti, [vgl. Būga KZ. LII, 291]), tr., fragen: kas tur kuo jautāt? staigā ceļa jautādama BW. 18579, 7. jautājamais teikums, vietniekvārds Fragesatz, Fragefürwort; jautājamā zīme, Fragezeichen. Refl. - tiês, einander fragen: meita meitu jautājās BW. 5687. Laime uz Leimes jautājās BW. 4376. [Leskien Abl. 299 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 stellen es zu jàust I, ohne die Entwickelung der Bedeutung zu erörtern; doch gr. πυνϑάνομαι "vernehme; frage" zeigt, dass die Zusammenstellung wohl richtig ist.]

Avots: ME II, 104

jautiņmil˜ti, ein Mengsel von Viehfutter U. Zu jàut.

Avots: ME II, 104

‡ jāva Ar., = ìejàvums (unter ìejàut); Brotteig; jāvas laiks, die Zeit zum Einrühren des Brotteigs.

Avots: EH I, 562

I jāvalks (li. jõvalas "Schweinefutter"), flüssiges Schweinefutter, Spülicht (cūku dzēriens, draņķis) Rutzau n. Etn. III, 65. Zu jàut.

Avots: ME II, 107

javs, auch jãvs,

1) in Wasser eingerührtes Mehl, Viehfutter:
māte..., sme̦ldama un šķaidīdama suliņas ar miltu javu, lai ne̦stu baŗuokļiem A. XVI, 387;

2) der Teig
(= iejavs) Bers. Zu jàut.

Avots: ME II, 104, 105

jàvums, Verbalsubstantiv von jàut, das Eingerührte, der Teig: lai padarītu ādas lunkanas, mērcē tās re̦mde̦nā rudzu jāvumā Konv. ² 1481. it kâ maiznieks tās būtu cepis nuo viena jāvuma MWM. V, 429.

Avots: ME II, 108

I jukt, jùku, juku, intr., auseinanderstieben, in Unordnung geraten, verwirrt, vermischt werden: ve̦zums jūk laukā Etn. I, 80. tālāk un plašāk mākuoņi jūk Latv. ītajām māsiņām jūk valuodu runājuot BW. 307. viņas bija prātā jukušas, geisteskrank LP. VII, 354. kas tur jūk, jūk, mag werden, wie es wolle. [Nebst. li. sujùkti "sich vermischen" Lit. Mitt. I, 71 zu jàukt.]

Avots: ME II, 116

‡ pajaukš FBR. IX, 133, = pajàukšām.

Avots: EH II, 138

‡ sablūžģinât "sajàukt": kuo tu tur esi sablûžģinājuse? Lubn. n. Fil. mat. 29. nevajadzēja tik stipri sablùžģināt ² ūdeni Saikava.

Avots: EH II, 397

sašļañkât, tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln Wid., Dunika. Refl. -tiês, - sajàuktiês: zâles sašļañkājušās Dunika.

Avots: ME III, 757

ùbuôt ² Geistershof, N.-Schwanb., girren Manz. Lettus, L., St., Biel. n. U., Etn. II, 51, Laud., (mit ũ ) BL: baluoži ūbuo. ūbele ūbuo Manz. Lettus. dūdiņa ūbuo Etn. II, 51. Nach Persson Beitr. 494 f. zu got. wōpjan "schreien" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 217); eher aber nebst li. III prs. ūbauna "?" (jàučiai ūbauna bei Būga PФB. LXVI, 232) ein damit nicht zusammenhängendes Schallwort, vgl. ūpis und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187.

Avots: ME IV, 404

uzjùsminât, = uzjàusminât: uzjūsmināt uotru uz darbu.

Avots: ME IV, 337

vañdît

1): auch Iw., Orellen, (mit àn) AP.;

2): treiben
Frauenb.;

3) auch Behnen n. FBR. XVI, 156. Refl. -tiês,

1): "jàukties" Orellen;

2): "klejuot" (mit àn ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 756

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554