Paplašinātā meklēšana

‡ àizjukurêt, faselnd hin-, wegrennen Wellig 169.

Avots: EH I, 27

juku, Adv., sich mischend: juku, juku jūŗas ar e̦ze̦ra gaigalēm BW. 22936.

Avots: ME II, 116

jukums.

3): auch AP., Orellen; ‡

4) ein Dummkopf, Schwachkopf
Bērzgale, Kaltenbr.: cik tad tāds j. spēs! Kaltenbr.

Avots: EH I, 566

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117

Jukums, Joachim, Jochum. Vgl. Jucis.

Avots: ME II, 117

I jukurêt: stöbern, wühlen Luhde.

II jukurêt: nach Schwers Unters. 44 aus nd. juckern "aus Lust lärmend umherjagen".

Avots: EH I, 566

I jukurêt, - ẽju, durcheinandermischen, eine bunte Reihe machen L.

Avots: ME II, 117

[II jukurêt U., albern herumspringen.]

Avots: ME II, 117

I jukuris, ‡

3) jukura dancis (wo?), ein Aufstand, Aufruhr.

Avots: EH I, 566

I jukuris,

1) eine bunte Reihe
L.; jukuŗu dancis, der Grossvatertanz L.;

2) ein alberner, konfuser Tanz
Wellig n. U.

Avots: ME II, 117

II jukuris, jem., der sein Pferd nicht pflegt. Vgl. nuojukurēt.

Avots: ME II, 117

‡ III jukuris (f. -re), ein Schnüffler Bērzgale.

Avots: EH I, 566

[nùojukurêt zirgu U. (unter jukurêt), ein Pferd durch vieles Reiten oder Fahren abmarachen (prov. "abjuckern").]

Avots: ME II, 792

pusjuku, Adv., halbvermischt, halb durcheinander: tie mājuo pusjuku ar serbiem Konv. 67.

Avots: ME III, 428

I jukuôt, = jukinât 1.

Avots: ME II, 117

II jukuôt, stossweise ziehen: zirgs jukuo U.

Avots: ME II, 117

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

čur̃ma C., auch čurms Druw., die Menge, Schar, der Haufe; čurmu čurmām, durcheinander: juku jukām, čurmu čurmām A. XII, 334. egles, saspiedušās čurmās, lūkuojās pa luogu istabā MWM. X, 249. japāņi salasījās čurmā B. Vēstn. čūskas guļ arī čurmiņuos.

Avots: ME I, 423

grauzdupīte, [ein an Kies reicher Bach?]: sajukuse grauzdupīte (Var.: zvirgzdupīte, uolupīte) BW. 13630, 4 var. [Zu grauzains?]

Avots: ME I, 640

I ìejukt: krusttē̦vs iejūk ... citu dejuotāju mutulī Janš. Mežv. ļ. II, 15; sich verwirrend hineingeraten: matus, kas ... nuoliecuoties bija iejukuši ģīmī Dzimtene I2, 120.

Avots: EH I, 517

II ìejukt, = ìejûkt: čigān[a] meita iejukusi gardi ēst, gardi dzert BW. 33506.

Avots: ME II, 23

izjukt,

1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;

2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;

3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.

Avots: ME I, 745

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

‡ juceknis Pilda n. FBR. XIII, 49, "?" Plur. jucekņi,

a) jucekņu cisas Pilda n. FBR. XIII, 43, nach dem Entfernen des Langstrohs nachgebliebenes kurzes Roggenstroh
Kaltenbr.;

b) "izjukuši labības kūļi kuopā ar kasījumiem" Linden in Kurl.

Avots: EH I, 566

Jucis, Joachim, Jochum. Vgl. Jukums.

Avots: ME II, 115

juka,

1): juk[u] jukā sajukuši BW. 20949 var. dzijas sagāja jukā Nauksch., NB. viņi aiziet jukā(s) ("šajūk") Plm.-Plur.

a): jukām Oknist n. FBR. XV, 183 u. a., durcheinander;
čuriņas, dzīsliņas, jukām (dazwischen) gaļas drupaniņas Sonnaxt.;

b) : = ‡ jukāji Ramkau; ‡

3) die Kreuzung
Anzen: ceļu jukā.

Avots: EH I, 566

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116

I jukt, jùku, juku, intr., auseinanderstieben, in Unordnung geraten, verwirrt, vermischt werden: ve̦zums jūk laukā Etn. I, 80. tālāk un plašāk mākuoņi jūk Latv. ītajām māsiņām jūk valuodu runājuot BW. 307. viņas bija prātā jukušas, geisteskrank LP. VII, 354. kas tur jūk, jūk, mag werden, wie es wolle. [Nebst. li. sujùkti "sich vermischen" Lit. Mitt. I, 71 zu jàukt.]

Avots: ME II, 116

[II jukt, jūku, juku U., = jūkt, sich gewöhnen. Vgl. dazu Le. Gr. 583 ² .]

Avots: ME II, 116

ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķè'ms ² Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms ² Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,

1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];

2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 373, 374

kul˜ka,

1): ceļš vienās kul˜kās Dunika; Grube, Gruft
Lng.;

2): eine vom Wasser ausgehöhlte Vertiefung (duobums) Behnen; ‡

3) ein Schneehaufe
(mit ul˜ ) NB.: vējš savilcis sniegu lielās kulkās; ‡

4) "?": vēl kulciņas sajukušas vakarēju jājumiņu BW.13630, 5 var.

Avots: EH I, 671

kumuraîns, verwühlt; mit Haufenwolken bedeckt: tai bija papīrī ietītā kumurainā nastiņa pa˙visam izjukusi Latv. laiks ne skaidrs, ne apmācies, tāds kumurains Druva I, 440.

Avots: ME II, 313

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā ² kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā ² (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas ² , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis ² Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis ² Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580

[* metere, in der Verbindung šķeter - meterēm "juku jukām": zari izkaisīti šķetermeterēm Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 607

I miņa: ka uz laiku laikiem Spīduola nav gājusi, ka m. par ... meitu neapklusīs Vindedze 158. Karlīnei lai nav jākaunas! tuo Luze negrib pielaist ne miņā (= auf keinen Fall?) Brigadere Dievs, daba, darbs 135. Trikātā bija viss Druvvalda miņas (= Fürsorge?) savākts un saglabāts Vindedze 174. nuo Jukuma ne ziņas, ne miņas Janš. Līgava II, 308. viņai nav ne ziņas, ne miņas, kâ tuos sauc I, 186.

Avots: EH I, 816

ņaga,

1) comm., eine happige, habsüchtige Person:
ņaga, kas par daudz kaut kuo ve̦lk Mar. n. RKr. XV, 128;

2) = ņe̦ga Kronw.;

[3) "mudžeklis" Alswig; (mit hochle. a aus e̦?) "sajukums pūlī, kad iet juku jukām" Adleenenl.

Avots: ME II, 895

‡ neè̦drs Serbig. "neskaidrs": taviem cimdiem tādi neē̦dri (nenuoteikti. it kâ sajukuši) raibumi.

Avots: EH II, 11

nùojukt, intr., sich verwischen, sich vwerlieren, auseinandergehen, zerstieben: tumsā mediniekam nuojūk pē̦das LP. IV, 135. viesulis aizgājis, ka putekļi un smiltis vien nuojukušas LP. VII, 702. puikam kamašas pa˙visam nuojukušas A. XX, 651.

Avots: ME II, 792

nùolùocît,

1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;

3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡

5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,

1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡

3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.

Avots: EH II, 65

nùomalšêt ("sajukt" (?) Bauske]: tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi nuomalšēja (Var.: sajukuši) BW. 25490 [aus Salis od. Allendorf; -šēja wohl für ein gesprochenes -šej, das in Salis vielleicht aus -šāja entstanden ist].

Avots: ME II, 816

nùomur̂minât, tr., intr., hermurmeln, in den Bart brummen: sargs, kaut kuo nuomurminājis, aizgāja A. XX, 564. viņa sajukuse nuomurmināja Blaum.

Avots: ME II, 823

ņudzeklis [Serben Lennew., Alswig, Serbigal, Mesoten], nudžeklis MWM., der Wirrwarr, das Gewühl, Gewimmel: dzīves, jautu ņudzeklis R. Sk. I, 63. aizbraukt ar visu savu sajukušuo duomu ņudzekli A. XX, 168. [vistas sataisījušas kaņepes par ņudzekli. izmaltus, bet nekultus linus peles bieti vien sakapā par ņudzekli, ietaisuot migas. saveldējusi labība ir ņudzeklis N.-Peb.]

Avots: ME II, 904

ņuka,

1): ein grosses Stück (Brot)
A.-Schwanb., Mesoten, Nötk., Rutzau, Seyershof; vē̦tra linus samē̦tājusi ņuku ņukām (šâ tâ, juku jukām) Frauenb.;

3) (oder zu einem nom. ņuk(u)s?): Bruknas apgabalā nuo ūdens, maizes un cukura pagatavuotu biguzi sauc arī par ņuku Etn. I, 20 (das ME. II, 753 unter nuka 3 Gegebene ist somit zu streichen!).

Avots: EH II, 115

‡ pajs, eine einschiessende Stelle im Morast Neuermühlen: brīžam iejuku kādā pajā līdz ceļgaliem.

Avots: EH II, 138

pajukãm, juku">pajuku Adv., gemischt, dazwischen, durcheinander: dadžu lapas pajukām BW. 6621, 9. sēt sē̦klu pajuku Baruons. [siens pajuku (vermengt) ar ābuoliņu Für. baptistu draudzītes dzīvuojuot izkaisītas un pajuku ar svešas tautības un svešas ticības ļaudīm Janš. Dzimtene V, 18. kad... visi pajuku strādā, saimnieku kārtas ļaudis nevar nuoskatīties vien, cik dažas kalpu sievas un meitas ir brašas 442.]

Avots: ME III, 36

pajukt,

1): auseinandergehen:
ni jis (= kartupelis) miltāts, ni jis pajūk Kaltenbr. jāpielāpa pajukušas pudamentes (Fundamente) Jürgens 22; auseinander stieben Saikava: pajuka tirdzē̦nu kâ me̦lnais debesis; ‡

3) verworren (fig.) werden:
viņš atstāja gaisīga, pajukuša cilvē̦ka iespaidu Austriņš Raksti IV, 504; ‡

4) durch Geburt entstehen:
nuo viņa jau agrākuos laikuos bē̦rnu pajucis vai biezs Azand. 11. ‡ Subst. pajukums, die Menge (eig.: die auseinandergestobene Menge): kur tāds liels p. precinieku, tur meitai nav viegla lieta izmekleties ... īstuo Janš. Bandavā II, 115.

Avots: EH II, 138

pajukt, intr.,

1) ein wenig in Unordnung geraten, vermengt, verwirrt werden:
dze̦lte̦nie mati pajukuši Druva I, 48;

2) in Unordnung auf den Boden fallen:
ve̦se̦ls pulks kāršu pajuka zemē Dok. A. [punduŗi kūleņuodami pajuka (zerstoben?) kur kuŗais K. Jekabson Latvis № 1536.

Avots: ME III, 36

pìejukt,

1) sich hinzumischen
Spr.;

2) = piejūkt Cibla: man pelītes piejukušas (Var.: piejūkušas) pie me̦lnā lapenīša BW. 34388 var.

Avots: ME III, 254

pìesmukt,

1) "hinzueilen"
Bauske: man pelītes piesmukušas (Var.: piejukušas, pielipušas) BW. 34388 var.;

2) "?": kam tu traukus turi netīrus? jau piesmukuši! Vank.

Avots: ME III, 293

piks Spr., Smilt., Selb., Lös., Erlaa, Bers., Gr.-Buschhof, Mar., = pika: sniega piki A. XII, 892. sviesta piks Mag. XIII, 3, 59. piena piks MWM. VIII, 405. zemes piciņš U., ein Erdkloss. iedrupināt piciņiem baltpienu Stockm. n. Etn. I, 41. mālis pikiem krita sijājuot BW. 8006. auru piki bija lieli saka par puišu un meitu meņģēšanuos un pluosīšanuos, kad viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. - piki Wolm., = pikas 2, piciņas.

Avots: ME III, 213

piku pikām (od. pikiem), durcheinander: viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. puiši ar meitām iet piku pikiem Bers., Erlaa.

Avots: ME III, 213

‡ piņu piņiem runāt PV. "runāt ar dažādie̦m iepinumiem, juku jukām, varzu varzām".

Avots: EH XIII, 235

pizis, der Knauel, das Wirrwarr: sagājis pizī = sagājis juku jukām čupā Gr.-Sess. Auch gebraucht von einem Menschen, der sich vor Alter od. Krankheit zusammenzieht.

Avots: ME III, 229

plasku plaskumis, = ple̦sku ple̦skumis: kad salijis mētelis steidzīgi suoļuojuot sitas un tinas ap lieliem, tad saka: "salijis slapjš iet plasku plaskumis" Burtn.; "juku%20jukumis">juku jukumis" Dobl, n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 320

pudurs (unter puduris),

1): gan sevišķuos puduruos, gan juku jukām ... kupluo lazdas un ievas Janš. Apsk. 1903, S. 12. liepu puduriņš BW. 31408, 1;

2): ļaužu puduriņš Saikava.

Avots: EH II, 321

putekļaîns, staubig: mati bij izjukuši un putekļaini Kleinb. st. 31. caur putekļainajām rūtīm Apsk. v. J. 1905, S. 233.

Avots: ME III, 440

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME II, 631

sajukt, intr., sich vermischen; in Verwirrung, Unordnung geraten; trübe werden; den Verstand verlieren: Sprw. sajuka kâ zaķim lēcieni. sajuka miezītis ar apentiņu BW. 22752. dziesmīte tev sajuka Ld. 10863. sajukusi man galviņa (Var.: matiņi) BW. 16923. zvirgzdupīte dūņiņām sajukuse 13630. vēl sajucis ūdentiņš vakarēju jājumiņu (noch ist das Wasser vom gestrigen Durchreiten trübe) 13630, 1. sajukuse (Var.: saduzuse, sadugusi, apdumuse u. a.) saule lēce caur tumšiem mākuļiem 21902. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi 14222. Visvaldis sajukdams ne˙kā nezināja atbildēt Lautb. Luomi 26. aiz bē̦dām sajucis LP. VII, 69. - Subst. sajukums, die Unordnung, die Verwirrung: muoku un sajukumu pasaule Rainis.

Avots: ME II, 641

‡ sakladêt Laidsen, = sakŗaũt: visu juku jukām s. suomā.

Avots: EH XVI, 417

saklaustît,

1) (mit ļ?) zusammenprügeln
Seew. n. U.;

2) "verkeilen, in Ordnung bringen, ausbessern":
s. izjukušuos ratus Warkl.. N.Peb., (mit àu ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) "saklaušinât" Nötk., Lös., Sessw., AP., Schwanb., MSiI. (meist von unzuverlässigen, ausgeschmückten Nachrichten) Vank.;

4) "sameklēt": s. sev palīgus darbam Mar., Schwanb. Refl. -tiês, nachfragend erforschen: s. visādus niekus Schwanb.

Avots: ME II, 649

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. ² 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716

sarust "?": tuos cimdiņus brālim devu, tiem rakstiņi sarutuši (Var.: sajukuši) BW. 25490, 3 var.

Avots: ME III, 724

sasmagt, intr., schwer(mütig) werden: pamazām viņa sasmaga MWM. X, 930. Jukums sasmadzis sēd pie galda Ezeriņš Leijerk. I, 260.

Avots: ME III, 738

satecêt, intr.,

1) zusammenfliessen; zusammenlaufen:
divi strauti satecēja kuopā Puriņš Nauda 10. siekalas sate̦k mutē Konv. ² 776. vistas... satecēja kaņepēs BW. 13530. meitas satecēs... raudzīties 7200. ļaudis satecēja nuo tiem namiem II Mos. 3, 18;

2) sich zusammenziehen:
ādiņa satecēs čuokurā JK. III, 68;

3) zusammenpassen:
mums brīnum sate̦k valuoda Janš. Dzimtene ² III, 297;

4) vollfliessen:
sate̦k mani brūni svārki ar tiem lāča aseniem BW. 34043, 3;

5) längere Zeit fliessen, laufen:
trīs dieniņas zvirgzdupīte dūniņām satecēja (Var.: satecēja sajukuse) BW. 13630 var.;

6) tr., fliessend; laufend erreichen, erlangen:
tec[i], upīte, sīkus līčus, satec[i] manu līgaviņu! BW. 11524.

Avots: ME III, 761

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

I stùlps ² (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi ² Prl.,

1) stùlps ² N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps ² Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu ² zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi ² (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- ² ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl ² ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104

taruôt: tarat ("sakārtuot sajukušus") tīklus Salis.

Avots: EH II, 667

tuteniski (Adv.), kopfüber: Jānis tam iespēris tik stipri ar kāju, ka Jukums tuteniski izvēlies nuo istabas Pas. II, 62.

Avots: ME IV, 275

uzjukt,

1) in Unordnung auf etw. geraten:
slapjais sìens uzjucis sausajam;

2) in Unordnung an die Oberfläche, nach oben geraten:
dūņas uzjuka augšā;

3) umherirrend aufkommen, sich einstellen:
mūsu puse atkal uzjukuši čigāni.

Avots: ME IV, 337

viêntiesĩs, f. -se,

1) ein Ernster, Redlicher
U.;

2) eine einfältige Person
Frauenb. u. a.: vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis LP. VI, 344 (ähnlich auch IV, 205 und 24). Jānis bija un palika visu acīs vientiesītis Saul. III, 179. vientiesiņš nuo laukiem Rainis Göte VI, 26. tāda sliņķe un vientiese Pas. V, 474 (ähnlich auch LP. V, 108 und 234). vientiesīte apjukuse Jauna R. IV, 215. ak tu, dūjiņa, vientiesīte! Vēr. v. J. 1903, S. 9.

Avots: ME IV, 666

zviedrupĩte, ein Kieselbach, ein Bach mit sandigem Boden (?): zviedrupītes dūniņām sajukušas BW. 13630 var.

Avots: ME IV, 782