Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kaitināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kaitināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (14)

aizkaitināt

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30


apkaitināt

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88


apkaitināt

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92


iekaitināt

ìekaĩtinât,

1): auch AP., Dunika; Salis, Seyershof: ie. vērsi.

Avots: EH I, 517


iekaitināt

ìekaĩtinât,

1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;

2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.

Avots: ME II, 24


izkaitināt

izkaĩtinât, tr., abärgern: vīru, sievu.

Avots: ME I, 746


kaitināt

kaĩtinât, Refl. -tiês,

1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡

2) spielen
(mit 2 ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.

Avots: EH I, 575


kaitināt

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136


nokaitināt

nùokaĩtinât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, ärgerlich (böse) werden.

Avots: EH II, 50


pakaitināt

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit 2 ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139


pakaitināt

pakaĩtinât, tr.,

1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;

[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].

Avots: ME III, 38


pārkaitināt

pãrkaĩtinât, tr., gar zu sehr ärgern: nerātnais dē̦ls māti tīri parkaitinājis.

Avots: ME III, 158


sakaitināt

sakaitinât, tr.,

1) erhitzen, glühend machen
Wid.;

2) verärgern:
sirdīgie lāči sakaitināti A. XX, 51.

Avots: ME II, 643


uzkaitināt

uzkaĩtinât,

1) erhitzen:
dzelzi;

2) durch Neckerei (noch mehr, von neuem) aufreizen, aufsticheln, verärgern:
uzkaitināt suni AP. tē̦vs jau tâ bija nuoskaities, bet Jānis viņu vēl vairāk uzkaitināja.

Avots: ME IV, 338

Šķirkļa skaidrojumā (18)

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


devītais

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460



ērcēt

ērcêt, ‡

2) schlagen
Lubn.; ‡

3) "kaitināt" (mit ẽ-) Segew. Refl. -tiês, ‡

3) "niķuoties; trotzig, hartnäckig sein" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 372


irzināt

[irzinât Wessen "kairināt, kaitināt", zu li. érzinti "zergen".]

Avots: ME I, 711


izjodināt

II izjuodinât, tr.,

1) ausspüren (Diebe)
Bergm.;

2) auseinandertreiben
U.;

3) ["izkaitināt, izjuodinājis Serben n. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 746


kaitēt

[II kàitêt 2 , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136


kuilis

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300


nokaitēt

nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.

Avots: ME II, 793


padīdināt

[padīdinât

1) ein wenig dämmeln,
palecinât: p. bē̦rnu uz ceļiem;

2) "pakaitināt" Ruj.;

3) ein wenig, eine Weile in Unruhe hin und her zu eilen zwingen
N.-Peb.]

Avots: ME III, 17


pārtīš

pãrtĩš Ramkau, pãrtĩšus AP., = tĩšãm: p. kaitināt.

Avots: EH XIII, 214


piģināt

piģinât: auch ("kaitināt") Oknist. Zu pigâtiês?

Avots: EH XIII, 230


piģināt

piģinât "aizkart" Wessen; " kaitināt" Gr.-Buschhof; "knibināt" Salis (hier auch das reflex. piģinâtiês "knibinâties").

Avots: ME III, 212


porkāties

por̂kâtiês 2 , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.

Avots: ME III, 376


sanīdināt

sanīdinât,

2): "sakaitināt" (mit î 2 ) Schnickern.

Avots: EH XVI, 433


skaitīt

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît 2 Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867


snauška

snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974


zadināt

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene 2 II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679