Paplašinātā meklēšana

‡ aîzkaûst ² , verscharren: suns aizkausis bedri.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît,

1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡

2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 29

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31

‡ àizskaustît U. (unter skaustît I), verkeilen, vemieten.

Avots: EH I, 48

‡ apkaust, verscharren: skuopuļi apkauš savu naudu Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 90

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90

apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.

Avots: ME I, 93

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apskaustît: auch Plm. n. RKr. XIX, 108.

Avots: EH I, 113

apskaustît (Lennewarden), gleichbedeutend mit apskaûstît.

Avots: ME I, 121

‡ atkaust, losscharren: a. alu vaļā Stenden, Wandsen. suņi atkausuši apraktuos kaulus ebenda.

Avots: EH I, 147

‡ atskàust Trik., neidisch entwenden: kaimiņš tuo pļavu nuo manis atskauda (= pierunaja kungu pļavu man atņemt un piešķirt viņam).

Avots: EH I, 166

‡ ìekaust, eingraben, einscharren. Refl. -tiês, sich eingraben, einscharten: viņa iekausās Pas. IX, 303.

Avots: EH I, 519

ìekaustît,

1) hin und wieder Schläge versetzen, durchprügeln:
Juri bāra un reizām pat krietni iekaustīja J. Kļaviņ;

[2) = iekalstīt Lis.].

Avots: ME II, 26

I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.

Avots: ME II, 65

II ìeskaust, [eingraben, einstecken? vgl. izkaust]: pļavā jāieskauš tai vietā, kur ceļ kurmis, bē̦rzu lapu kruonis Etn. II, 123.

Avots: ME II, 65

III ìeskaust, prügeln: es tevi ieskaudu Grob.

Avots: ME II, 65

ìeskaustît,

1) züchtigen, prügeln:
tē̦vs krietni ieskaustīja puiku Adsel, [N. - Peb.];

2) mit dem Schlägel (Flachs) zu reinigen anfangen:
ieskaustīti lini Arrasch.

Avots: ME II, 65

izkaust (li. iškaũšti "выгрызть"), tr., ausscharren, aushöhlen Zabeln: izkauš ar miruoņa ruoku pe̦lnus LP. V, 402. ve̦lns izkausis klintī alu V, 413. [izkauš kapam ar ruokām abas malas LP. II, 80.]

Avots: ME I, 749

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

kaûst ² ,

1): auch Iw.; caurumu k. Pas. IX, 303. ‡ Refl. -tiês, graben, scharren:
bē̦[r]ns kaûšas ² pa smilkti Dond. n. FBR VI, 67.

Avots: EH I, 595

kaûst ² [li. kaũšti " долбить, дуплить"], - šu, - su,

1) tr., graben, scharren
[Wandsen]: suns kauš zemi Dond. sāk kaust bedri tik lielu, ka atne̦stais katls ieiet LP. V, 404. [viņš sāka kaust smiltis Wandsen];

2) mit dem Rechen umwälzen, z. B. Katroffelernte die durch den Pflug augehobenen Erdschollen mit dem Rechen zerkleinern
Dond. n. Wid.

Avots: ME II, 178

[kàusta ² Mar., = kausa II.]

Avots: ME II, 179

kaustava: auch (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH I, 595

kaustava, kaustavs, [kaûsteve ² Dond., Wandsen], = kauss III.

Avots: ME II, 179

kaustavs (unter kaustava): kaûstavs ² Salis.

Avots: EH I, 595

kaûstît,

1): auch Oknist;

2): k. izkapti, eine Sense dengeln
Warkl.;

3): auch AP., Auleja, Mahlup, Oknist, Prl., (kaûstêt) Zvirgzdine; ‡

4) "pļaut cirteniski" Heidenfeld: cinīs ne˙kādi nevar pļaut, - k. vien jākausta Heidenfeld. palika, krûšainās pļavas stari kaustīdami Warkl.

Avots: EH I, 595

kaûstît [Kr., C., Lis., Kreuzb., Arrasch (li. káutyti "подковывать")], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen, hämmern:
zemnieki bīstas nuo viņa,... viņš kausta MWM. IX, 109. akmeņus kaustīt Mar.;

2) " ?": atradu viņu lāpām vai kaustām kādu saimniecības rīku A. XXI, 795. rūpīgāki viņi kaustīja savus arklus Egl.;

3) beschlagen
[Wessen]: man kaustīts kumeliņš BW. 13268, 1. jaunu zē̦nu kumeliņi kaustītām kājiņām 14191, 6.

Avots: ME II, 179

kaûstuve ² [Dond., der Nacken: dabūsi pa kaustuvi]; s. auch kauss II.

Avots: ME II, 179

nùoskàust,

1) durch Neid, Missgunst, neidische Blicke schädigen, verderhen:
[nuoskaust var tie, kam skaudīgs skats Janš. Dzimtene V, 115.] ja kādi ļauni cilvē̦ki bē̦rnu uzlūkuoja ar briesmīgām acīm un tuo lišķē̦dami lielīja, tad tas tapis nuoskausts Etn. IV, 187. lai skauģīši nenuoskauž BW. 32473;

2) beschädigen, ausrotten, vernichten:
kārkli plešas pļavā iekšā un nuoskauž zâli A. XIII, 224.

Avots: ME II, 848

pakaust,

1): bļuodiņa, ar kuo smiltis beršanai pakauš Iw. kad stāda, tad ar vienu ruoku pakauš bedrīti ebenda;

2): = pakast 1: kauli ... pakausti ... žuoga malā Pas. XIV, 293.

Avots: EH II, 141

[pakaust,

1) ein wenig od. eine Weile scharren:
p. zemi;

2) scharrend verstecken:
suns pakausa kaulu zemē Dond., Wandsen.]

Avots: ME III, 42

[pakaûstît, (ein Pferd) beschlagen (perfektiv): p. zirgu Lis., N.-Peb.]

Avots: ME III, 42

I pakaûstît: auch Auleja.

Avots: EH II, 141

‡ II pakaustît N.-Peb. (mit aû), Alswig, Bērzgale, C., Ermes, Grawendahl, Lubn., Meselau, Prl., Sessw., = papļaũstît: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks Ramkau.

Avots: EH II, 141

pìekaustiês, grabend hinzugelangen: izrakuši alu tik dziļu, ka varējuši nuo apakšas piekausties kungam klāt LP. V, 150.

Avots: ME III, 256

pìekaustît,

1) (mehrfach) durchprügeln:
piekrāpis vēl klāt labi piekaustīja AP.;

2) anschmieden;
p. pakavu ciešāki Lis.

Avots: ME III, 256

sakaûst ² , zusammenscharren, -graben; vieles (heraus)scharren: s. daudz rācenu, daudz zemes Dond., Wandsen.

Avots: ME II, 647

sakaûstît,

1): spraislus ai vadžiem vai naglām s. ("sakalt, sasist"), lai nekust Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 416

sakaûstît, tr., freqn.,

1) wiederholt schlagend, hämmernd ausbessern:
sakaustīt grābekli Lös., den Stiel und die Zinken der Harke fester einschlagen. tur ir saplīsuse buca; sakaustīt (imperativisch gebr.) bucu! Pas. III, 236 (aus Bikava);

2) (Pferde) beschlagen
(perfektiv) Spr.;

3) verhauen, durchprüge1n, Rippenstösse geben
Spr.

Avots: ME II, 647

saskaust, neidisch einen Schaden antun; neidisch verderben: ka tik varē̦tu jaunākai saskaust LP. IV, 119. viņš pats visiem apavas saskaudis VI, 324.

Avots: ME III, 732

skàust,

1): viņam skaûž ² , ka citiem klājas labāk Strasden. brāļiem skaudis, ka muļķītim tik˙pat mantas kâ šiem Pas. XII, 342. nevajag uotram skaûst, lai pašam neatgriežas Zvirgzdine. kam nebij skaûsts ² , tam labība bija laba Frauenb.; ‡

2) unnötig verausgaben, vergeuden, totschlagen (die Zeit)
um Talsen: negribu skaûst ² naudu par nevajadzīgu lietu Strasden. velti laiku s. Jauns. Sliņķu virsnieks 137.

Avots: EH II, 503

skàust Serbigal, AP.,Wolm., Neuenb., skàust ² Kr., Kl., Prl., Nerft, skaûst ² Ruj., Salis, Līn., Iw., Sessau, -žu, -du, tr., intr., auch impers. (z. B. bei Līn.), neiden, missgönnen, anfeinden, durch Neid schädigen U.: brālis šuo skauzdams apme̦luojis . . . ķēninam LP. VI, 646. cita mantu skaust Jaun. mežk. 135. brāļi skauž jā laimi Pas. IV, 322 (aus Lixna). muostas viss, kuo saltums skauda Jaunības dzeja 42. vai tevi skaudu, vai nabaguoju kuo nuo tevim? RKr. IX, 12. viņš tev skauž katrā vietā Sessau. kuoku iemeta uotra saimnieka laukā, ja gribēja skaust LP. VII, 378. viņš tai skauda MWM. X, 570. citiem mediniekiem skauž LP. V, 211. bagātajam tas aplam skauž, ka . . . VII, 777. Subst. skàušana, das Neiden, Missgönnen, Schädigen; skàudẽjs, wer neidet, missgönnt, schädigt: es savam skaudējam mūžu ļaunu nevēlēju BW. 8433 var. Zu li. skaudė´ti "wehetun", skùsti "nervös müde werden", gr. σχύζομαι "grolle", σχυϑρός "mürrisch, unwillig", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 554, Zubatý AfslPh. XV, 479, Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

skàusta ²

1): "skàusts ² " ME. III, 876 zu verbessern in "skàusts 2"; ‡

2) eine hoch gelegene, trockene Stelle, wo der Boden schneller austrocknet (mit einer Unterschicht von Saud)
Grob. (mit aũ ).

Avots: EH II, 503

skàusta ² Bers., Adsel, Stomersee, N.-Schwanb., = skàusts ² , skàustava.

Avots: ME III, 876

skaustabs U., = skàustava.

Avots: ME III, 876

skàustava Drosth., Smilt., skaûstava ² Karls., skaustava U., skàusteve ² Saikava, skàustuve PS., Plan-hof, Ermes, skaûstuve ² Siuxt, Dond., skaustuve L., U., Nötk., Freiziņ, skaustuva U., skàustave C., skàustave ² Golg., skaustuvis, der Widerrist am Halse des Pferdes U., Ronneb.; der Nacken (eines Tieres Kokn., W.-Livl. n. U., auch von Menschen Nötk.): zirgu skaistajām, slaidajām skaustuvēm Vēr. II, 1160. uzsēdies zirgam uz skaustuves Ronneb. zvē̦rs tam uz skaustavu virsū Lapsa-Kūm. 8. lai es jums iedauzu jūsu skaustuvjus Alm. Zu skàusts.

Avots: ME III, 876, 877

I skaûste ² : auch Nigr., (mit àu ² ) Lennew.

Avots: EH II, 503

I skaûste ² Allasch, AP., Erkul, Siuxt, skàuste ² Daudsewas, Malup, Adsel, Mar., Schwanb., Altenwoga, = skàustava: kaķis stiepj savu bē̦rnu aiz "skaũstes" Markgrafen.

Avots: ME III, 877

II skauste "= karuote" (??).

Avots: ME III, 877

I skaustît, ‡

2) schlagen
(mit aû ) Trik.; "ar sitamuo pērt". (mit aû ² ) Lemb.

Avots: EH II, 503

I skaustît, -ĩju L., verkeilen, vernieten, beschlagen Erlaa n. U. Wohl mit sekundärem s- zu kaûstît; doch vgl. auch skaut III.

Avots: ME III, 877

II skaûstît, Refl. -tiês: auch (mit aû ² ) AP.; ap tavu kaklu skaustījušās ... sievas Kaudz. Reinis Burtnieks .1934, S. 794.

Avots: EH II, 503

II skaûstît Warkl., -ĩju U., umarmen Meiran, U., Refl. -tiês, -uôs, -ĩjuôs Tirs., (mit aû ) C., Jürg., einander umarmen Nötk., Saul., um den Hals fallen Tirs., liebevoll um einen herum sein: jauni ļaudis grib tikai mīlēties un skaustīties Seibolt. puiši skaustās ar meitām Nötk. abi tie skaustījās un bučuojās R. A. bērniņi skaustījās ap māti Tirs. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani skaustījās (Var.: knakstījās ) BW. 29476, 4 var. Zu skaut I. cc

Avots: ME III, 877

*škaustra od. *škaustrs, = šautra I: škaustru (Var.: šautru) sviedu ūdenī BW. 8929, 1 var. (aus Lennewarden).

Avots: ME IV, 20

skàusts,

2): auch ("pakausis") Ascheraden, Sermus; es tev kritīšu tai skaûstā ² Grob.

Avots: EH II, 503

skàusts Drosth., Planhof, skàusts ² Sessw., Tirs., skausts Bauske, Ekau,

1) Demin, skaustiņš L., Wid., der Keil
L., U., Pflock Bielenstein Holzb. 31;

2) das Rückenkreuz
U., Ronneb.; Widerrist am Halse des Pferdes Ober-Kurl., N.-Peb., (skàusts ² ) Selsau, Druw., Prl., N.-Schwanb., Odsen, Lis., Golg., Saikava, der Nacken eines Tieres Serbigal, Plm., Kokn. n. U., Sessw., Bauske, eines Menschen Gr.-Buschhof: dabuosi par skaustu, du wirst über's Kreuz bekommen Mag. XIII, 2, 68. jātnieks viņu turēja sev priekšā tik cieši, ka vtņa pat ne drusciņ nenuošļuka... zirgam nuo skausta Janš. Dzimtene V, 57. Wenn von einer Bed. "(scharfe) Kante" auszugehen ist, zur Wurzel von skaudrs "scharf"; vgl. daneben ohne s- kausta, kaustava, kausva, kauss III und IV, kausa, die vielleicht ein s- dissimilatorisch verloren haben.

Avots: ME III, 877

‡ skausture Lieven-Bersen, = skàusts ^2. Zum Suffix vgl. li. skiauturė˜ "Hahnenkamm".

Avots: EH II, 503

‡ skaûsturis ² Siuxt "kakla kumbrs"; "skausts 2" (mit au ) Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 503

skaustuve: auch (mit aû ² ) Dunika; briedaļa ar savu augstuo skaustuvi (od. zum nom. skaustuvis ? ) Janš. Mežv. ļ. II, 409.

Avots: EH II, 503

skaustuve, s. skaustava.

Avots: ME III, 877

uzkaust,

1) auf-, losgraben:
uzkaust zemi Dond.;

2) grabend, scharrend zum Vorschein bringen:
uzkaust kurmi nuo zemes Dond.

Avots: ME IV, 340

uzkaûstît, beschlagen (perfektiv): zirgu.

Avots: ME IV, 340

‡ II čiba Frauenb., = čuba I 1 ("mati uz galvas, kausta">aitai vilna uz skausta").

Avots: EH I, 290

‡ dajemt Oknist, annehmen: pie pātariem dajēme Sonnaxt. jis cilvē̦ku daje̦m (nimmt einen Arbeiter zur Aushilfe) Kaltenbr. Refl. -tiês, sich einarbeiten, eine gewisse Handfertigkeit erlangen Kaltenbr.: kad zirgam slikti nagi, tad ir dajēmies (ein Geübter) nevar apkaustīt.

Avots: EH I, 303

‡ dũkanis AP., dùkanis ² Oknist n. FBR. XV, 193, ein braunes Pferd mit dunklerer Mähne und Schwanz AP.: dūkanīt[i]s nekaustīts BW. 29702, 1 var.

Avots: EH I, 346

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

gaŗkâta [Bielenstein Holzb. 495] od. gaŗkâtes izkapts MWM. VIII, 595 od. gaŗkâte [Fest.], die langstielige Sense, tārpus izskaust, kad ņe̦muot gaŗkāta izkapti un ar tuo rīkuojuoties kâ pie pļaušanas Etn. II, 74. miežus un auzas pļaujuot ar gaŗkāti Etn. III, 72.

Avots: ME I, 606

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

I kaũšķis,

1) die Schüssel;

[2) die Scherbe
Lautb. - kaušķis: gen. kaušķa vielleicht aus * kaustis: kaušķa; vgl. li. kaustė "род посуды"; kubek z gliny".]

Avots: ME II, 179

III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.

Avots: EH I, 596

[III kaûšķis Lis., ein Keil (ar kuo aizkausta).]

Avots: ME II, 179

III kàuss ² [Praulen, Kreuzb.], kàustava, kaustavs, kaustuve Salis n. U., der Widerrist (beim Pferde) Sessw., Tirs., Bauske: liels me̦lns zirgs ar cauru kausu (Var.: kuosu) RKr. VII, 742. Jēpis sagrābis aitu aiz kakla (kaustuves) LP. VI, 252. Vgl. kuosa, skaustava, skausts.

Avots: ME II, 178

kàusva ²

1) der Widerrist:
zirgam kausva nuobe̦rzta Mar.;

2) ein kleiner Hügel auf der Wiese, im Sumpfe
Mar. n. RKr. XV, 118. Vgl. kauss III, kaustava.

Avots: ME II, 179

kram̃tît [li. kramtýti "kauen"], hin und wieder ein wenig beissen, nagen: divi saticīgi zirgi kramta viens uotram skaustuvi Gr. - Sess., [Bauske].

Avots: ME II, 259

‡ lê̦vs Auleja, Bērzgale, Domopol, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Pilda, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, flach, seicht, untief: l. grāpis, gruozs, šķīvis, grāvis, mārks. lē̦va upe, bļuoda, kaŗuote, mulda, sile, kurpe. lē̦vi rati, krasti Bērzgale u. a. dažiem zirgiem ir stāvi nagi (tie ir labi), bet citiem, tie ir lē̦vi; kad sāk zirgu kaustīt, naglas nagu ē̦d, un tad nags paliek l. Auleja. l. (nicht steil) kalns Bērzgale, Gr.-Buschh.; flach und niedrig gelegen Kaltenbr.: lē̦vi lauki.

Avots: EH I, 739

‡ II maûklis Lubn. "ķīlis ratu luoka aizkaustīšanai (liecuot)".

Avots: EH I, 786

mîkstnieks,

1) die Molluske
Konv. ¹ 538;

2) ein Verwöhnter
Dr., Weichling L., Ruj. n. U.: ceļnieki gulēja savuos cietuos ratuos tik maigi, ka pat mīkstnieks, tuos apskaustu Kaudz. M.

Avots: ME II, 643

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

nùošķir̃t, tr.,

1) absondern, abtrennen, abteilen:
sijā auzas kumeļam, ar ruociņu nuoškirdama BW. 14576. mati nuošķirti ar celīti MWM. VIII, 43. bē̦rnu nuošķirt, oft mit dem Zusatz nuo krūtīm, nuo pupa, ein Kind entwöhnen: ja nuošķirts bē̦rns vēl kādreiz pupu dabūjuot, tad viņš liels būdams uotru varuot nuoskaust Etn. lI, 144;

2) unterscheiden:
gaisma tur spuodrāka, bet labāk nuošķiŗamas arī ē̦nas Vēr. II, 667. Refl. -tiês, sich absondern, sich abtrennen, auseinandergehen: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā? Kaudz. jē̦rs būšuot nuošķīries nuo aitu pulka LP. VII, 982. lai tik ļaudis nuošķiŗas Degl. it priecīgs nuošķiršuos, froh werde ich dahinscheiden GL.

Avots: ME II, 866

pãrkabinât,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

2) hinüberhängen:
maisus pārkabinājis zirgam pār skaustu Janš. Mežv. ļ. 1, 148.

Avots: EH XIII, 202

pavaļîgs: tē̦va ruoka uz skausta likās it pavaļīga Veldre Dēli un meitas 95. p. (ein wenig Musse habend) cilvē̦ks Oknist. trīs maišeļus pavaļīgi piebāza ar sìenu Janš. Mežv. ļ. II, 418.

Avots: EH XIII, 187

I pavīdêt (li. pavydèti "skaust, nenuovēlēt"),

1): "skaust" (mit ĩ) PlKur.

Avots: EH XIII, 191

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386

sarkanguzĩte Livl. n. Heniņ, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.). sarkanis Stērste Gr. 14, ein hellbraunes Pferd (Fuchs) Wid.: es bērīti apkaustīju, sarkanīša nekaustīju, lai tecēja sarkanītis pa bērīša pēdiņām BW. 29702. - Plur. sarkaņi, rote Wolken Schwanb.; rīta sārkaņi, Morgenröte Für. I (unter rīts).

Avots: ME II, 720

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks ² Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka ² Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas ² Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826

skansts (unter skañste 2): auch (mit añ ) Iw. (neben skañst aus *skauste od. *skansta).

Avots: EH II, 500

III skaût ² Erkul, Ruj., Mesoten (prs. skauju ), schlagen: skaušu tev pa pieri. Nebst skaustît I zur Wurzel von ahd. scora "Haue" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 552)?

Avots: ME III, 877

skràmstît ² Saikava, Meiran, (mit am̂ ²⁾ Salis, Widdrisch, -u, -ĩju, mit den Zähnen fassen (ohne dabei weh zu tun) Grünh.: zirgi viens uotram skramsta skaustuvi. aitas skram̂sta ² zâli Bauske. Refl. -tiês, einander mit den Zähnen fassen Grünh.: zirgi skràmstās C., Kl., Saikava, Salis; naschend haschen : s. ap bļuodu Saikava. Vgl. kràmstît.

Avots: ME II, 886

šliekšanâs, die Neigung: izskaust... šliekšanuos uz nuoziedzīgiem darbiem Vēr. II, 339. Vgl. sliekties l.

Avots: ME IV, 60

svēpt,

1) (gew. in der Zstz. mit iz-), ausräuchernd vertreiben
(mit ê) Warkh., Saikava (prs. -pju); = (iz)kaust">skaust Bers.: nuo uomas nez kas ārā visas (sc.: duomas) svēpj V. Egl.;

2) svêpt, (materiell) herunterkommen:
viņš bija nuolaidīgs saimnieks, svēpa kâ svē̦puoņa, kamē̦r izsvēpa nuo mājas Druw. n. RKr. XVII, 80,

Avots: ME III, 1153

ūbelis,

1) ein scheckiges Pferd
(ūbels) Spr.; ein altes, hässliches Pferd Kurmene; "wer einen dunklen, schwarzen Streifen über dem Rücken hat" Bers.; ūbels zirgs Erlaa n. U., ûbeļa ² zirgs Bauske, ein hellgraues (ins Gelbe spielendes) Pferd; ùbels ² zirgs Saikava, ùbelis ² Erlaa, ein dunkelgraues Pferd: sirmi, bēri apkaustīju, ūbelīša nekaustīju BW. 29702 var. ūbela kumeliņa 20523, 13 var. - ūbeļa krāsa, schwarzgrau (von Pferden, Rindern, Ostereiern gesagt) Etn. IV, 5;

2) = ūbele, eine Art Wildtaube (mit ù ² ) KatrE. Zu ūbele.

Avots: ME IV, 403

uzskatît,

1): auch Salis;

2): auch Kand., Seyershof;

4): ķēniņš nācis pa tirgu un uzskatījis muļķīša sirm[j]us Pas. VII, 13. Refl. -tiês,

1): ar sliktām acīm viņš var nuoskaust visu kuo, kam uzskatās Linden in Kurl. es ar uzskatījuos ("pavirši apskatīju"), kâ tur ir Frauenb.;

3): auch AP.;

4): mācītājs un skuoluotājs ... uzskatījās savā starpā kâ darba biedri Aps. Raksti II (1925), 369.

Avots: EH II, 733