Paplašinātā meklēšana

izkratas, was beim Schütteln ausgedroschenen Getreides auf einem Sieb durch dieses Sieb hindurchfällt (Körner und Spreu) RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 754

‡ krata,

1) ein altes, zerlumptes Kleidungsstück
AP.: es uzvilkša tuo pašu ve̦cuo kratu;

2) comm., ein unruhiger Mensch
Druw.

Avots: EH I, 643

‡ krataliņa, wer sich schüttelt: kā kraties, krataliņa (Var.: krateklīti), tu manā priekšinā! diezgan man labu laužu i[r] bez tevis krataliņas BW. 10064, 1 var.

Avots: EH I, 643

krataļiņa, ein Demin. von einem vorauszusetzenden * krataļa, die Schüttelnde: kratiet, manas krataliņas (Var.: kratiet salmus, kūlējiņi), salmuos graudus nelaidiet BW. 31561.

Avots: ME II, 261

kratas,

1): nez, kur tie mani ve̦cie kratas (= svārki)? AP.;

2): auch AP.

Avots: EH I, 643

kratas,

1) alte, zerfetzte Kleider,
ve̦cas, nuoņē̦sātas drēbes, kuŗas var vai nuokratīt Lis., Tirs., Druw., Oppek., [Stelp.: valkājat šās me̦lnās kratas Austriņš Vērpetē 12];

2) der Schauer (vor Ekel), das Zittern
[Stelp.]: tīri kratas vien nāk, kad jādzeŗ šņabis Tirs., Lös. kratas vien nāk: salst Mar. n. RKr. XV, 119. kratas viņā purinājās un drebinājās A. XII, 647. Zu kratît, [li. kratà "растрасыванiе"].

Avots: ME II, 261

dre̦bulis,

1): sasalu, net d. paķēre Auleja. d. pajēme (= sāka trīcēt) Kaltenbr. mani krata dre̦buļi Oknist; ‡

2) plur. dre̦buļi Frauenb., = drebeklis 3.

Avots: EH I, 332

drudzis: d. krata BW. 8973; 12915, 9; 13166. pe̦rdamais d.; "eine unbedeutende Krankheit, welche als Grund zur Faulheit benutzt wird (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 335

drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. ² 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]

Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj

Avots: ME I, 502, 503

gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674

ìenãkt, intr.,

1) hereinkommen:
tikmē̦r gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Kaudz. M.;

2) einholen, erlagen:
es viņu nevaru ienākt (gew. panākt). tik lielu naudu, kur tuo būs ienākt Neik. [gan zirga vajadzē̦tu, bet nevar ienākt U., kann es nicht erlagen];

3) einfallen, auf etw. kommen:
tas man ne˙maz neienāca prātā. viņam ienāca labs paduoms prātā LP. VII, 1172. valuoda ienāca par Lienu Kaudz. M. tâ vēl tagad ve̦cie ļaudis uomīgi pakrata galvu, kad ienāk runa par ve̦cuo pilskungu Degl.;

4) einkommen:
negrib tuo ņemt, kas par velti ienāk LP. III, 45;

5) reif werden
[zu Bed. vgl˙let. dagājušu (eine reife) uogu rāvu Mag. XIV, 2 187 und li. nókti und prieĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370]: baudīt ienākušus augļus SDP. VIII, 64. Refl. -tiês,

1) reif werden:
uogas jau labi ienākušas;

2) erreichen, bekommen:
latvieši vēl bija tik tāļu pārtikuši, ka varēja ze̦lta lietas ienākties PS. ienākties tādu vietu, nuo kurienes... nebūtu jāstaigā Ģurģuos Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 47, 48

izkraũkstêt, izkraũkš(ķ)êt, zur Genüge knacken, krachen: tad stipri krata, lai kauli izkraukšķē̦tu, damit das nachen aller Knochen erfolge Etn. II, 148.

Avots: ME I, 754

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117

kazât, - ãju, kazuôt, tr.,

1) turbieren, narrieren;

2) hauen, schlagen, prügeln
Gold., Spr., besond. in der Zstz. mit iz -, nuo -, sa - Bers., Ar.;

3) in dem Riegensieb
(kaza) schütteln: kaza - rīks, ar kuŗu salmus krata, kazuo Etn. II, 1.

Avots: ME II, 183

‡ klâšks (>ostle. kłošterys) Auleja, eine Schicht ("šķiedraina materiāla kārta"): pa kratam drusku linu, liekam pašukas klāškiem virsā (kuodeļu taisuot).

Avots: EH I, 612

kratît,

2): kratīta biezputra, Brei aus Gerstengrütze und Kartoffeln;
‡

7) = ā̀rdît 2, (schüttelnd) ausbreiten Auleja: k. sienu, sūdus; ‡

8) "schnell und mit Appetit essen"
Frauenb.: cūka krata iekšā kartupeļus. Refl. -tiês: kuo viņi te kratas? Segew., was haben sie hier zu schaffen?

Avots: EH I, 643

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. -tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, ² ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269

‡ kre̦taļa "?": kreti, kreti, kre̦taļiņ (Var.: krataliņa, krateklīti), ne manā priekšiņā! diezgan bija labu ļaužu ij bez tevis. kretaļiņ BW. 10064, 1.

Avots: EH I, 650

nùokratît, Refl. -tiês, ‡

2) unabsichtlich abgeschüttelt werden:
netīšām nuokratījās negatavs auglis; ‡

3) eine Zeitlang geschüttelt werden (?):
žīdiņš brauca muižiņā: muižas meitas nuosaskata, žīds uz maisa nuosakrata Tdz. 52652; ‡

4) eine Zeitlang sich schütteln:
apsavilku, nuosakratu me̦lnu jē̦ru kažukā Tdz. 55475.

Avots: EH II, 55

nũjnieks Salis, = nũjeniẽks 2: lai krata nūjniekus (Var.: panāksnus) pa luogu laukā BW. 20891 var.

Avots: EH II, 29

‡ pakrats Auleja, pakrati Kaltenbr., die Streu: vajaga klē̦vam pakrata papļaut Auleja.

Avots: EH II, 144

pìekratît, tr.,

1) hinzuschütten, -schütteln;

2) vollschütten, -schütteln:
piekrata visus kambarus pilnus ar naudu LP. I, 86.

Avots: ME III, 259

‡ puras AP., = kratas 2, dre̦buļi: taisi duris cieti! man p. nāk. nuo taukas gaļas man nāk p.

Avots: EH II, 327

‡ puzakas, der Kram, die Siebensachen: sazalasa tautu meita visas savas puzaciņas. tu jau pate labi zini: ne ganuos tevi veda Tdz. 44680. kādas ve̦ctē̦va mantas un šādas tādas p. Austriņš Raksti VII, 41. nuo visiem kaktiem un pagultēm līda visādas p., saiņi, ve̦cas kratas 371.

Avots: EH II, 340

rauduve,

1) raũduve Tr., raûduve ² Bauske, ràuduve Smilt., rauduva U., raûdava ² Wandsen, raudava U., Ar., ràudava ² Saikava, Kl., raũdava Bl., raudave Manz., Karls., ràudeve N.-Peb., ràudevea Gr.-Buschhof, raudeve Lubn., råũdev Schlehk n. FBR. VII, 44, raudive Infl. (z. B. Warkl. [mit àu ² ], Ludsen, Cibla, Mērdzine), raudiva Infi. n. U., raudule Salis, Demin. auch rauduliņa, rauduļina, raudaliņa, raudaļiņa, raudalĩte, raudelĩte, raudatiņa, raudainīte, wilde Ente
U., Manz. Lettus, Tafelente (fuligula ferma L.) RKr. VIII, 99, U., Karls., Pfeifente U., Spiessente (anas acuta), auch Hausente Cibla; maza, maza, mūs[u] māsiņa, kâ e̦ze̦ra rauduvīte*) (Var.: raudulīte, raudaviņa, raudavīte, raudelīte, raudaliņa, raudaļiņa 15352, 3, raudatiņa, raudeviņa) BW. 7336. divi vien mēs māsiņas, kâ e̦ze̦ra raudavītes (Var.: raudevītes) 17519, 2. maza, maza raudaļiņa dūņas jauca e̦ze̦rā 23326. laižuos pate upītē, raudavīšu pulciņā, labāk upes raudavīte (Var.: raudavina, raudulīte, raudainīte), ne brālīša līgaviņa 13234. laidīšuos rāvājā, raudainīšu (Var.: raudalīšu) pulciņā 41171, 3. kas kait irbei netecēt, raudaliņa (Var.: rauduvīte) rasu vilka 23776 var, pili, pili, rauduvīte (Var.: raudevīte, raudavīte), nuo ūdeņa ūdenī! 8834, 4. raudivīte rasu krata 26551, 9. pārpeldēja pār Daugavu pe̦le̦kā raudaviņa 2514. raudaviņa grūtspārnīte Biel. 2109;

2) raũduve Tr., ràudave ² Lis., rauduvīte, der Weissfisch Büttner
n. U.;

3) rauduvīte, eine Art Gras, das in Pfützen wächst
U. Vg1. rauda I.

Kļūdu labojums:
*) Möglicherweise gehören einige von den angeführten Belegen zu rauduve 2.

Avots: ME III, 484, 485

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502

sakratît, tr., stark schütteln, zusammenschütteln, zurechtschütteln: ve̦cs luopiņš lē̦ni te̦k, lai kauliņu nesakrata (Var.: netricina) BW. 16150. viņš sirsnīgi sakratīja tās ruokas Stari I, 109. sakratīt salmus kaudzē. Refl. -tiês, sich stark schütteln, sich zurechtschütteln: le̦pnais vecis atkal sakratījās JR. V, 2.

Avots: ME III, 654

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

šulinât,

1) bewegen, schütteln:
ja pupas ce̦puot sakrata, tad saka, ka pupas šulina N.-Bartau;

2) schärfen, schleifen:
nazi N.- Bartau. Vgl. žulinât.

Avots: ME IV, 106

uzkratît, ‡

5) "?": kuļuot rijā labības metienu ar kuoka dakšām cauri uzkrata Frauenb.; ‡

6) "kratuot uztīt" Frauenb.: kad grib u. ē̦rkuli, tad pakulas vēl jāizkrata. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens aufgeschüttelt werden
Meselau u. a.: pe̦lavas uzkratījās uz graudiem;

2) sich jem. aufdrängen:
viņš man uzkratījies kaklā; ne˙kâ vaļā tikt.

Avots: EH II, 725