Paplašinātā meklēšana

kraûklis: auch Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Linden in Kurl., Warkl., mit àu ² auch Oknist, Heidenfeld, Demin. acc. s. kraukliņu BW. 2493, 1 var.,

1): me̦lni kraukļi BW. 2539 var. k. tāds lielde̦gunis 2686, 13.

Avots: EH I, 643

kraûklis [Lis., Jürg., Serbig., Preili., PS., C., kraûklis ² Wandsen, Selg., kraũklis Dond., kŗaûklis Neuenb., kraûklis ² Līn., Nigr., Dunika, Lautb., kràuklis ² Kl., Nerft, Ogersh.] (li. krauklỹs) "Krähe", [kriauklys "Rabe" ]), n. St. u. U. auch kraukls,

1) der Kolkrabe (corvus corax);
jūŗas od. ūdens krauklis, Kormoran (phalacrocorax carbo) Natur. XXX, 248. krauklis krakšķina, krancina, kraucina, kraukšķina. Sprw.: krauklis krauklim acis ārā neknābs. niknam krauklim nikni bē̦rni. ir krauklis ne̦s ē̦damuo bē̦rniem. zuog kâ krauklis. me̦lns kâ krauklis;

2) gemeine Kröte (bufo cinereus)
RKr. VIII, 101. [Zur Bed. 2 vgl. etwa li. krauklė˜ "eine Meerschnecke"(?); zur Bed. 1 - le. kraucinât, kraukât, kŗaukt, li. kraukti "krächzen wie ein Rabe", slav. krukъ "Rabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 139 f., Berneker Wrtb. I, 629, Būga РФВ. LXXI, 50, Persson Beitr. 377, Lidén Blandade språkhist. bidrag I, 34 ff.]

Avots: ME II, 263

‡ àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

izspurkšķinât, intr., herausflattern: egļu tumšajās galuotnēs izspurkšķinājis kāds krauklis Laps.

Avots: ME I, 804

ķḕrkt, [ķẽrkt Bl.], -cu, intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, [rauschen wie ein Wasserfall L.], quarren, gackern, kreischen: vārna kārc, ķē̦rc Etn. II, 51. vista ķē̦rc, kad draud briesmas II, 51. tē̦va jumtā krauklis ķērcis LP. VI, 910. vanags ķērca A. XX, 744. pa krūmāju biezuokņiem ķērca meitas Vēr. II, 29. man balss ķē̦rc, es nevaru dziedāt Serb. krūtis ķē̦rc, es schnarcht in der Brust Etn. I, 34, Erlaa. Subst. ķèrcẽjs, der Kreischende; ķērkšana, das Kreischen, Quarren. [Vielleicht aus kārkt und sērkt kontaminiert, s. Le. Gr. 598.]

Avots: ME II, 375, 376

kuõklêt, -ẽju, tr. und intr., auf der Harfe od. auf der kuokle spielen: krauklis sēd kalniņā, ze̦lta kuokles kuoklē̦dams BW. 13606.

Avots: ME II, 342

krã! krã! Nachahmung des Rabengeschreis: krauklis brē̦c krā, krā!

Avots: ME II, 264

krakinât, intr., kra, kra schreien: krauklis skrējis krakinādams LP. VII, 101.

Avots: ME II, 256

I kram̃šķinât [Bauske, N. - Peb.], kram, kram schreien, krächzen, namentl. vom Raben Lös. n. Etn. IV, 97: viss mežs līdze̦ns, viens pats krauklis kramšķina (Rätsel: die Gemeinde, der Prediger) RKr. VII, 656. krauklīt, kuo tu kramšķini? Druva I, 759.

Avots: ME II, 258

‡ krandžinât, = krancinât I 1: kuo tas krauklis krandžināj[a] Tdz. 37411.

Avots: EH I, 642

‡ I kran̂kšķêt ² , -u, -ẽju Siuxt, = kran̂kšķinât: krauklis laižas krankšķē̦dams.

Avots: EH I, 642

kraũķis [auch Dond., Wandsen, Bauske], die Saatkrähe (corvus frugilegus) Dond.: krauķis (Var.: krauklis) sēd kalniņā, zelta kuokles kuoklē̦dams BW. 13611, 1 [aus Schlehk]; in Bauske auch als Schimpfwort für alte Junggesellen.]

Avots: ME II, 263

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

liẽlde̦gunis: krauklis tāds l. BW. 2686, 13.

Avots: EH I, 754

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

nùocìrst,

2): auch Pas. X, 535 (aus Lixna); ‡

3) = nùopļaũt, abmähen: n. zâli Heidenfeld; ‡

4) aufessen:
n. krietnu gabalu maizes Strasden. nuocirtu tuos rāceņus un uzstrēbu putru virsū ebenda. Refl. -tiês,

1): lai nuocē̦rtas liela uozuola kūja Pas. IX, 99; ‡

2) unabsichtlich abgehauen werden:
citām saujām nuocē̦rtas gali īkšāki (= īsāki), citām - gaŗāki Ramkau. kaķam aste nuosacirta Tdz. 56875, 2; ‡

3) einander töten (?):
krauklis kraukli nuocirtās Tdz. 55336.

Avots: EH II, 36

nùonasât,

1): vaiņuceņu ar guodeņu n. Tdz, 39395; ‡

2) wiederholt (od. éin Objekt nach dem andern) wegtragen:
meitas nuonasāja putni: ve̦cākuo nuonese vanags, viduskuo nuonese krauklis un jaunākuo - rubulis Pas. VII, 338. plika pļava: visi lini vēja nuonasāti Auleja.

Avots: EH II, 71

pēča: krauklis - p. (= Pēteris "Peter"?) Bergmanns Stegreifged. II, 13.

Avots: EH XIII, 226

pīkšêt (unter pĩkstêt): "sīkā balsī brēkt" Seyershof: krauklis ne̦m kunnu mutē, un kunna pîkš ² vie[n].

Avots: EH XIII, 240

sabrèkt,

1) tr., durch Schreien zusammenrufen; durch Schreien erlangen, erreichen:
vārnas brēca, nesabrēca, krauklis sauca, nesasauca Seifert Chrest. III, 2, 184. jē̦ri brēca aiz kalniņa, smalka siena gribē̦dami; . . . jē̦ri siena gan sabrēca BW. 13017, 3 var.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schreien:
s. visu rītu. Refl. -tiês, sich überschreien U.: bē̦rns dikti sabrēcies, hat übermässig geschrieen U. bē̦rni sabrē̦kušies arī slimi, die Kinder sind krank vom vielen Weinen Blieden n. Mag. XIII, 19.

Avots: ME III, 597

sar̂kanbā`rdis, sar̂kanbā`rzdis, sar̂kanbārzģis, der Rotbärtige, der Rotbart: zaķis sarkanbārdis (sarkanbārzģis Latv. Saule 1927, S. 621, aus Rönnen) BW. 2520, 1. krauklis sarkanbārzdis 11627. sarkanbārzdi ziņnesi jau nuo tālienes varēja pazīt Vēr. 11, 195.

Avots: ME II, 720

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356

virtuvnieks,* der Koch: krauklis,... kam virtuvnieki labprāt izmeta . . . kaulus Veselis Netic. Toma mīlest. 35; f. virtuvniece Kaudz. Jaunie mērn. laiki II1, 33; A. Brigader Daugava I, 688, die Köchin.

Avots: ME IV, 618

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit ilˆ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit ilˆ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il˜ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit ilˆ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit ilˆ ² ) Bauske, Frauenb., (mit ìl ² ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775