Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kukņa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kukņa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (7)
kukiņa
kukne
kuknis
meita
meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
plakšēt
plakšêt, plakšķēt, -u, -ẽju,
1) klatschen, patschen:
tas nuokritis, ka plakš vien zemē Etn. IV, 156. dakstiņš krīt nuo jumta plakšķē̦dams Dünsb. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē. lai tā tava mute plakš (Var.: plaukš, plikš, plīkš), kâ es balši velējuos BW. 22676, 1. nuo kukņas atskanēja līdz mums tikai... mīklas plakšēšana Vēr. II, 66;
2) in Wasser od. Kot pantschen
U.;
3) plappern
U., Unsinn schwatzen (plakšēt) Smilt. Vgl. Li. piekšnóti "in die Hände klatschen" und le. plekš(ķ)ēt.
Avots: ME III, 317
1) klatschen, patschen:
tas nuokritis, ka plakš vien zemē Etn. IV, 156. dakstiņš krīt nuo jumta plakšķē̦dams Dünsb. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē. lai tā tava mute plakš (Var.: plaukš, plikš, plīkš), kâ es balši velējuos BW. 22676, 1. nuo kukņas atskanēja līdz mums tikai... mīklas plakšēšana Vēr. II, 66;
2) in Wasser od. Kot pantschen
U.;
3) plappern
U., Unsinn schwatzen (plakšēt) Smilt. Vgl. Li. piekšnóti "in die Hände klatschen" und le. plekš(ķ)ēt.
Avots: ME III, 317
puiģelis
puĩģelis Karls., Salis, ein Knabe Frauenb. puijât U., Elv., pujât Grünh., Nigr., Wandsen, - ãju, zu sehr gebrauchen, schinden, vernichten, zerstören. verwüsten; verjagen, auseinanderjagen Grünh.: pieteic ganiem, lai nepujā putnu lizdas! Nigr. tā viņu pujājuot nuo kukņas ārā Alm. Kaisllbu varā 6. - puijāt. aus und zunichte werden Für. I. Wohl aus liv. puij "verschwenden, aufzehren".
Avots: ME III, 403
Avots: ME III, 403
rozīt
ruôzît Mar., A.-Schwanb., "staipît, luocît" Druw.: tavas dzīslas nestaipītas, tavi kauli neruozīti (Var.: nelauzīti) BW. 27796, 7 var. manīja staipīšanu un ruozīšanu kauluos V. un J. laika gr. 1831. Refl. -tiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,
1) ruôzīties (li. rážytis "sich recken")
Adsel, Mar., Lis., Kr., sich dehnen, strecken St., Bergm., Biel. n. U., Wessen, sich rekeln (Golg., Stomersee), gähnen Schwanb.: kuo tu ruozies: vai neiesi strādāt! Mar. n. RKr. XV, 133. viņš piece̦ldamies un ruozīdamies teica Stari II, 192, ļaudis iznāk tâ ruozīdamies vien nuo kukņas A. XX, 7;
2) sich krümmen, sich werfen (von Brettern Lennew., mit
"uô");
3) Gliederbrechen haben
St., Bergm., Biel. n. U. Nebst riêztiês zu li. įsiréžti "натужиться", ae. ranc "sich brüstend", mnd. rank "lang und schmal", an. rank "schlank, aufrecht", vgl. Zupitza Germ. Gutt. 198. In der Bed. 3 zur Wurzel von ruôza "Streifen, Schlucht" ?
Avots: ME III, 586, 587
1) ruôzīties (li. rážytis "sich recken")
Adsel, Mar., Lis., Kr., sich dehnen, strecken St., Bergm., Biel. n. U., Wessen, sich rekeln (Golg., Stomersee), gähnen Schwanb.: kuo tu ruozies: vai neiesi strādāt! Mar. n. RKr. XV, 133. viņš piece̦ldamies un ruozīdamies teica Stari II, 192, ļaudis iznāk tâ ruozīdamies vien nuo kukņas A. XX, 7;
2) sich krümmen, sich werfen (von Brettern Lennew., mit
"uô");
3) Gliederbrechen haben
St., Bergm., Biel. n. U. Nebst riêztiês zu li. įsiréžti "натужиться", ae. ranc "sich brüstend", mnd. rank "lang und schmal", an. rank "schlank, aufrecht", vgl. Zupitza Germ. Gutt. 198. In der Bed. 3 zur Wurzel von ruôza "Streifen, Schlucht" ?
Avots: ME III, 586, 587