Paplašinātā meklēšana

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

‡ atkukt, sich (auf den Ellbogen) aufstützen Bērzgale: jis atkucis uz galda snaude.

Avots: EH I, 150

kukt: "die Flügel hängen lassen" Mag. VI, 50. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkukt.

Avots: EH I, 668

kukt [li. kùkti "linkti"], kukstu, kuku, intr., krumm werden, einen Katzenbuckel machen, hocken Lös. n. Etn. IV, 98. Refl. -tiês, sich bücken: kuksties ze̦māk Bers., Lub. [Nebst kukaža, kuknêt, kuknâtiês, kukstere, kukša, kūkums, kukurs 1 u. a. zu li. kaũkas "Beule", kùkis "Misthaken", serb. kȕka "Haken" r. куча "Haufen", poln. kuczec, serb. čúčati "hocken", alb. ḱikεľε "Gipfel, ai. kucati "krümmt sich", got. hauhs "hoch", an. haugr "Hügel", mhd. hoger "Buckel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 121 f., Berneker Wrtb. I, 161, 637, 639 und 659, Fick Wrtb. III4, 91, Zupitza Germ. Gutt. 110, Persson Beitr. 527 f., Vasmer Studien zur alban. Wortforsch. I, 35.]

Avots: ME II, 302

[nùokukt,

1) sich niederbeugen, sich krümmen:
re̦snvēderis iet nuokucis Vīt. rudzi nuokukuši Warkl.;

2) nuokucis miets Bauske "ein Pfahl mit abgestumpftem Ende"(?).]

Avots: ME II, 803

[*pakukt(iês), sich ein wenig beugen od. krümmen: pakucis od. pakucies uz priekšu C.]

Avots: ME III, 50

[*pakukt(iês), sich ein wenig beugen od. krümmen: pakucis od. pakucies uz priekšu C.]

Avots: ME III, 50

pìekuktiês, sich ein wenig ducken: saimniece piekukusies Vīt. 53.

Avots: ME III, 261

sakukt Wid., Golg., refl. sakuktiês, sich krümmen, bücken, ducken, zusammenkauern (besonders häufig das Part. praet. sakuci(e)s gebraucht): He̦rta uz priekšu sakuca, kâ... triekas ķe̦rta MWM. VIII, 165. Vīcupu tē̦vs sakukst aizvien mazāks Ezeriņš Leijerk. I, 65. Andža sarāvās, sakuka II, 27. ... kas nāca nuo sevī sakukušās sievietes lūpām A. v. J. 1896, S. 650. pati sakukusies pa˙visam uz zemi ebenda 731. sakucis uz spieķīša, staigāja... ve̦cais Kristaps Ezeriņš Leijerk. l, 168. es sēdēju... mierīgs, smagi sakucis U. b. 110, 26. stipri uz priekšu sakucies sēdēja ve̦cais vīrs Druva III, 1. viņš sēd sakucies pār ceļiem Stari III, 18. ābele drusku uz priekšu sakukusēs A. Upītis. tiem cāļiem aukst, visi sakukuši Für. I. vista stāv sakukusi U.

Avots: ME II, 657, 658

*uzkukt (zu erschliessen aus der Partizipform uzkucis [z. B. in Grünw., IV.-Peb., Ronneb.]), refl. uzkuktiês Kalzenau, Lub., Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Saikava, Sehren, Serben, Sessw. (prs. -kukstuos od. -kūkstuos Lubn., Bers., Meiran, prt. -kukuos Lubn., -kucuos Meiran), uzkūktiês Odsen, sich (mit den Ellbogen auf etw.) auflehnen, aufstützen; sich bücken: uzkūkstas nuolaidīgi uz galda Blaum. Pazud. dēls 19. kuo tu uzkucies uz galda! Golg., KatrE., Serben u. a. viņš ē̦d uzkucies uz spainīšā, ka putra te̦k atpakaļ spainītī Saikava. ruokas..., uz kurūm viņā bija uzkukusies A. v. J. 1900, S. 365. uzkucis ar ruokām uz krē̦sla Liev. R. 12. Augusts uzkucies uz sē̦tas A. v. J. 1899, S. 254. Jānītis nuosēdies savā vietā, uzkucis pār grāmatām MWM. X, 436. viņš bija liels, uzkūcies (mit gebückter Haltung) 204. viņš stāv uzkucis oder uzkucies (gebeugt, gebückt) Bers., Fest. uzkucies (gebeugt) viņš sēdēja cauru dienu KatrE. viņš iet drusku uzkucis Turg. Muižn. per. 161.

Avots: ME IV, 346

‡ apkucis (Parl. praet. act.), struppig: a. krūms Bauske. S. auch ‡ apkukt.

Avots: EH I, 94

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

kũcinât, tr., flattern machen, blasen, bewegen, ["vēdināt" Dond.]: vējš kūcina matus Sassm. [kamdēļ tu uguni tâ kūcini Dond.] vējiņš pe̦lus kūcināja BW. 25860, 7; 9770. [Zu kukt?]

Avots: ME II, 332

kukaža,

1) ein vor Alter gekrümmtes Frauenzimmer
Lös. n. Etn. IV, 98: kukažiņa ciemā gāja, līkažiņa pavadīja BW. 2155; 27264;

2) kukažās nest, auf dem Rücken tragen
Sessw. Vgl. kugaža. Zu kukt.

Avots: ME II, 301

kukņâtiês,

[1) sich zusammenkrümmen, zusammenkauern
Wid.];

2) = kūkņâties Smilt. - Zu kukt.

Avots: ME II, 301

kuknêt, -u, -ẽju, n. U. auch kukņuôt(iês), intr., hocken, kauern, die Zeit müssig zubringen: tagad kukni nu savās kamanās Niedra. tu tik zini kruogā kuknēt JU. viņa visu dienu uz vietas kuknēja Bers. viņš ilgi, ilgi tâ nekustē̦damies kuknēja A. XVI, 876. [viņš kukņuo(jas) vien, ne nuo vietas netiek U. - Zu kukt.]

Avots: ME II, 301

II kũkuôt [Salis, Selg., Walgalen, kùkuôt PS., S., Trik., Jürg., N. - Peb., Arrasch], kukuôt LP. VI, 21, [Salis], mit dem Kopfe beim Schlummern nicken RKr. III, 122, [Kreuzb.], hocken, müssig die Zeit verbingen: piesnaudies viņš kūkuoja kruoga galda galā JU. aizbrauca kūkuodami vien Saul. pats nedzirdēja, juo bija pilns un kūkuoja vien Baltp. sagulējis slims un vēl dažu dienu kukuojis LP. VI, 21. āprāts kūkuoja ik˙vienam acīs Stari II, 325. Vgl. kukt.

Avots: ME II, 333

kukša,

1) die Krümmung, der Höcker, Buckel:
nemet kukšas mugurā BW. 24051;

2) auch: kūkša, die Bucklige, Gebückte:
kukša (Var.: kūkša BWp. 2155) gāja ciemiņā, līkažiņa pavadīja BW. 2155, 2. Vgl. kukaža und kùkums; zu kukt.

Avots: ME II, 302

I kuksis,

1) ein Bündel
Wid.: dūņu kuksītis Tr. IV,9;

2) eine Blume
U.;

3) der Daumen (im Scherz):
kuksi rādīt, den Daumen zeigen, Trotz bieten U. Zu kukt (wenigstens in den Bed. 1 u. 3].

Avots: ME II, 301

[kùkšņāties ² Bers. "mit dem ganzen Körper nach etwas langen"] ; kūkšnâtiês [mit ņ?], -ãjuôs "gebückt (etwas) ungeschickt machen". [Zu kukt.]

Avots: ME II, 333

kukstere, der Rücken: pane̦sā bē̦rnu uz kuksteri Grob. n. Etn. III, 65. [Nebst li. kùkštera "заплечье"] zu kukt.

Avots: ME II, 302

[*I  kūkt(ies), s. izkûkt ^2. Zu kukt.]

Avots: ME II, 333

[*I  kūkt (ies), s. izkûkt ^2. Zu kukt.]

Avots: ME II, 333

kukučâs nest Golg., = kukuragās n. Zu kukt.

Avots: ME II, 302

kūkucis, der Bucklige, Gekrümmte: kūkucis krūmā, plikpauris debesīs Tr. III, 375 (Rätsel: Schatten und Mond). kūkucis (Var.: kūkuma) tē̦vs (der buckelige Vater), gar,aste māte Tr. III, 668. Zu kukt.

Avots: ME II, 333

kukulē̦ns, ein Erdklumpen Kaul. [Zu kukt.]

Avots: ME II, 302

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303

sakuci(e)s, s. sakukt.

Avots: ME II, 657

sakuci(e)s, s. sakukt.

Avots: ME II, 657

saķukt, = kukt">sakukt: sargs, kurš saķucis sēž uz lieveņu pakāpenes Vārpas 5.

Avots: ME II, 664

uzkūciês, s. *uzkukt.

Avots: ME IV, 348

uzkucis, Part. praet.,

1) auch refl. uzkuciês, s. *uzkukt;

2) "?": kuo tu nu esi tâ uzkucis kâ uz evaņģēlija? was bist du so eifrig (versessen) wie beim Evangelium?
Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME IV, 345

‡ uzkugtiês, -dzuôs AP., = uzkuktiês.

Avots: EH II, 726

I uzkuknîtiês Bers., Jürg., N.-Peb., Saikava, = kukti%C3%AAs">uzkuktiês: viņš uzkuknījās... uz... aizgaldas Niedra Bār. 83; in Grünwald - den Kopf einziehen (in den Mantelkragen oder die Schultem emporziehend); sich den Hals dick umhüllen.

Avots: ME IV, 345, 346

uzkuksnîtiês Kalzenau, N.-Peb., = kukti%C3%AAs">uzkuktiês.

Avots: ME IV, 346

uzkūktiês, s. *uzkukt.

Avots: ME IV, 348