Paplašinātā meklēšana

‡ atkuzâtiês Warkl., mit Mühe, Hindernisse überwindend herkommen.

Avots: EH I, 151

‡ ciêkuzis Skaista, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 277

cìrkuzis ² : auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 71, Lixna, Oknist, (cirkuzis) Pas. IX, I60, cìrkūzis ² Zaļmuiža, cirkûžs Pilda n. FBR. XIII, 46, cìrkuozis ² Cibla.

Avots: EH I, 273

[cìrkuzis ² Warkhof, Domopol, Wessen, ein Kieferzapfen; vgl˙li. kìrkužė Jušk. "шишка".]

Avots: ME I, 386

ìekuzinâtiês: sich einscharren Mahlup: vistām patīk ie. smiltīs.

Avots: EH I, 524

[ìekuzinâtiês Bers., = iekužņāties; in Wessen iekužināties, = iekužņātiens 2; in Lettg. iekužināties "sich einwickeln".]

Avots: ME II, 33

‡ izkuzâtiês Warkl. "heraus-, hinauskriechen": nevarēja i.

Avots: EH I, 459

[I ķikuzis Welonen, Dricē̦ni, = ķiguzis.]

Avots: ME II, 379

[II ķikuzis "der Daumen zwischen dem Zeige- und Mittelfinger" Zaļm.]

Avots: ME II, 379

‡ ķikuzīte, verächtl. Bezeichnung für eine weibliche Person: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda ķ. BW. 27263.

Avots: EH I, 702

kuz, kuze, kužu, ein Lockruf für die Pferde: kuz, kuz, kumeliņ Bers. kužu, kužu, kumeliņ, vai es tevi ēdināju 30142. - Vgl. le. kuze, li. kùžis "лошадочка" [РФВ. LXVI, 223.]

Avots: ME II, 330

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681

I kuza,

1) der Kropf
[Lems.]: stārķim kuza tukša kâ stabule Grünh. baluodīti, kas tavā kuziņā (Var.: guziņā BW. 2426. kuzu kuzām,

a) haufenweise
Smilt., [Trik.];

b) über Kopf und Hals:
viņš kuzu kuzām iziet laukā. šis kuzu kuzām steidzās cauri dārzam Seib. šis tēviņš visiem pa˙priekšu kuzu kuzām pie ratiem klāt Etn.;

[2) = kurza

4, "saspiedums" Wessen. - Nebst kuzma und kuzums vohl zu av. kava- "Hocker",
s. Persson Beitr. 114 ² und Būga РФВ. LXXI, 51].

Avots: ME II, 330, 331

II kuza, die Haut [Bers.], das Häutchen einer Frucht, z. B. der Erbsen, Bohnen; [das Hätchen auf der Milch Wolmarshof;] die Kruste auf Wunden Burtn., Allend., Wolm. n. U. [Wohl aus liv. koza "dünner Schorf auf Wunden" resp. estn. kozo "Haut", s. Thomsen Beröringer 263. Oder aus dem Russischen (vgl. koza)?]

Avots: ME II, 331

‡ kuzât,

1) langsam, gebückt; sich auf einen Stock stützend gehen
N.-Peb.;

2) faulenzen
Grünw.; ohne Lust etwas tun ebenda;

3) "cilāt" Warkl.: k. zemi, sienu. Refl. -tiês Warkl., sich bewegen: zem siena gubas kas kuzājas. Vgl. li. kužė´ti "kribbeln, wimmeln".

Avots: EH I, 681

kuze: auch Oknist (als ein Wort dei Kindersprache!); "vārgs kumeļš" Wessen.

Avots: EH I, 681

[kuze, ein Füllen Wessen. S. kuz.]

Avots: ME II, 331

kuzi, verkürzt aus kùozi (n), was weiss man, vielleicht Druw.

Avots: ME II, 331

‡ kuziķis "?": kuziķu kuziķiem iet Lems., sehr eilig gehen.

Avots: EH I, 681

ku˙zin, = kuozin, vielleicht Aps.

Avots: ME II, 331

kuziņa, ein junges Pferd, ein Pferd überhaupt in der Kindersprache Ar. S. kuz.

Avots: ME II, 331

kuzinât, kuz, kuz sagen, ein Pferd locken: viņš staigājis pa mežu kliegdams un kuzinādams JU. S. kuz.

Avots: ME II, 331

‡ *kuzinâtiês, zu erschliessen aus ìekuzinâtiês.

Avots: EH I, 681

kuzis, ein kleiner Fisch, der in schlammigen Seen wohnt Kaugershof.

Avots: ME II, 331

[kuzla Lautb., der Kropf; vgl. kuzna.]

Avots: ME II, 331

‡ kuzlẽ̦ns Usmaiten, kusis.

Avots: EH I, 681

‡ kuzlis N.-Peb. "ein kleines Füllen".

Avots: EH I, 681

kuzma,

1) der Kropf
L.: (cīrulītim) pilna kuzma (Var.: guza, kugzma, guzma) bambulīšu BW. 2054, 2. kuzma, kuŗa piepildīta ar me̦du A. XI, 58;

2) der Höcker, Buckel:
jauna meita, nemet kuzmu mugurā BW. 4050. kuzmu kuzmām, nach vorn gebückt gehen Lub. [Zu kuza

I.]

Avots: ME II, 331

kuzmis, der Höcker: iet kuzmi uzmetis Lasd., Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 331

[kuzms PS., eine Beule (pumpa) auf dem Rücken od. auf der Brust.]

Avots: ME II, 331

kuzna, der Kropf [Wain., Līn.], BW. 2426; 2504: vistai pilna kuzna ar miežu graudiem Ahs., Nigr. [Vgl. kuzma und guzna.]

Avots: ME II, 331

‡ kuzulaîns Sonnaxt "?": slimi sivē̦ni kļūst kuzulaini (sarūvušies, ar lielu spalvu, vāji, kuprus uzme̦tuši).

Avots: EH I, 681

[kuzuliņi, Weizen- od. Gerstenklösse Aahof. Zu kuza I?]

Avots: ME II, 331

kuzuliņš, der Kropf (?): zils tavs (vārna) kuzuliņš BW. 2558. [Vgl. kuza I und li. kùžulas "сноп огрёбков" bei Būga РФВ. LXXI, 51.]

Avots: ME II, 331

kuzulis, ein Fisch Durben.

Avots: ME II, 331

kuzums, Höcker auf der Brust L. [Zu kuza I; vgl. auch guzums.]

Avots: ME II, 331

‡ ļe̦kuze (richtig?) Janš. Mežv. ļ. I, 233 (von einem Schwein) "?".

Avots: EH I, 770

‡ pikuzis Frauenb., ein ziemlich kleines Stückchen (Klümpchen, besonders vom Brotteig). Zu pika I.

Avots: EH XIII, 231

stūkuzs (??), = stukēzis, ein kleines, dunkles Zimmer: kas nu par kuorteli, tāds stukūzs vien ir! Ap.

Avots: ME III, 1109

uzkuzu (?), Adv., = uzkucu: uzkuzu iet Smilt.

Avots: ME IV, 348

‡ *bambele od. *bambelis. = bam̃bals: pilna kuzna bambelīšu (Var.: vabuolīšu) BW. 2504, 2 var.; bam̃bele Schlehk "vabuolë.

Avots: EH I, 204

bika, der Widder. Ein üblicher Zuruf an Schafs- und Ziegenbock, sowie an einen Juden ist: biku, biku bē̦. biku, biku āzīti, kur liki radziņu? BW. 2221, 13. Dazu ein Demin. bikuzītīs: āzīti, bikuzīti! BW. p. ² 2221, 2. [Vgl. bice.]

Avots: ME I, 294

brankũzis: vai tie mūsu brankuzīši ... nuode̦guši? BW. 19866.

Avots: EH I, 237

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

dañdala, n. U. auch dandara, eine Zigeunerpeitsche Kand. [In Trik. sage man: iet kâ dañdala ("?") kuzu kuzām.]

Avots: ME I, 437

guza,

1) der Kropf:
cīrulīšam pilna guza (Var.: kuza, ku(g)zna) BW. 2054, 1 [I, S. 918]. putniņi tukšām guzām, weil sie nicht gegessen haben. [labu guzu pieēsties U., sich mit Essen gehörig vollstopfen];

2) der Steiss, Bürzel
Dr.;

3) der Haufe, die Menge;
guzu guzām, Haufenweise Lub. [Wegen guzums und guzma sit die Annahme (zu der Leskien Nom. 190 u. 227 und Solmsen Beitr. 220 f. geneigt sind), dass guza aus dem Slavischen entlehnt sei, nicht gerade wahrscheinlich, wenigstens nicht notmendig. Eher verwandt (nebst gũža) mit li. gùžas "Knorren", gaužė "Kopf", gaũžitis "sich zusammenknäueln", sloven. gúza "Hinterer, Höckerer", poln. guza "Hinterer", guz "Knopf, Knorren" u. a.; vgl. Būga LM. IV, 483 u. KSn. I, 228, Trautmann Wrtb. 102, Berneker Wrtb. 343 u. 375, Zubatý AfslPh. XVI, 394, Persson Beitr. 114 ² u. 465, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 34 f., Zupitza Germ. Gutt. 148.]

Avots: ME I, 685

ìekužinâtiês (unter ìekuzinâtiês), 2): (zausend, scharrend) sich einrichten, Platz nehmen: sivē̦ns iekužinājies salmuos Līvāni. ie. ragavās NB.; ‡

3) "iedurbuļāties, iespēlēties, iecilāties" Bērzgale: bē̦rns kai iekužinājās, tai durbuļāja visu cēlieni.

Avots: EH I, 524

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96

‡ kašiņa Wessen "= kuzi%C5%86a">kuziņa".

Avots: EH I, 592

‡ ķikucis Bērzgale, Warkl., = kuzis">ķikuzis II.

Avots: EH I, 701

koza, Tannen -, Fichtenrinde Ubbenorm, [Lems.], Karls.; [Hülse von Nüssen usw.; Kruste auf Wunden Salis n. U.; ein alter Schlangenbalg U. - Nebst kuza II wohl aus einem aruss. * коза (für кожа) "Haut"].

Avots: ME II, 255

kugzna Naud., n. L., St. auch kugznis, n. U. auch kugzne, der Kropf: viņa kugzni ar savām spalvām būs tam atņemt III Mos, l, 16. es tevi pasargāšu savā kugznā LP. V, 180. bitīte varbūt nenesa saldāku me̦du savā kugzniņā Brig. pilna kugzna (Var.: kuzna, guza) kukainīšu BW. 2504. [Wohl zur Wurzel von kudzums.]

Avots: ME II, 300

kukuži (unter kukuči): auch Bērzgale (hier auch der nom. s. kukuzis gebräuchlich).

Avots: EH I, 669

kuža,

1) das Pferd Serben,
C., Smilt., Lub.; ein kleines Füllen Druw.;

2) fig., Dummkopf, Schund, Jux, Lump
Frauenb.; ein in Lumpen gekleideter Mensch, Tolpatsch [Grünh.]: vai jājāt kužu tiltu, vai par pe̦ku atmatām? BW. 16268. ne˙vienas kužas - visi glīti ģē̦rbti Duomas I, 242. [re, kur laucinieku kužas iet Libau. - Vgl. kuze.]

Avots: ME II, 331

[kužmis Freudenberg, kužms PS., mar., der Hocker: cits (sivē̦ns) ar asti, cits bez astes, cita mkužmis mugurā Trik. - Beruht wohl auf einem Paradigma nom. s. kužmis (s. dies): gen. kužma > * kuzmja.]

Avots: ME II, 332

kužu, s. kuz.

Avots: ME II, 332

pìeknãbât, wiederholt pickend anfüllen: cāļi pieknābājuši pilnu kuznu Nigr.

Avots: ME III, 258

rul˜lêt, -ẽju, tr.,

1) rollen (Wäsche):
es neguļu... bez rullē̦ta paladziņa BW. 9777. mazgā (nē̦zduodziņu) rīta rasiņā, rullē ze̦lta rullītī 33146. rulle, brāh, (svārkus) tais rullēs, kur deviņi rullē̦tāji! 34043, 10;

2) walzen (ein Feld);

3) auch ruļluôt "?": rulle, rulle, cīrulīti, papardīšu krūmiņā; kas kaitēja nerullēt (Var.: neruļļuot, negulēt), pilna kuzna bambelīšu! BW. 2504, 2 var.

Avots: ME III, 557

sārtme,* die Röte: viegla sārtme ruotājās uz viņas vaigiem U. b. 41, 15. plankuzmaini svaigā sārtmē, kas parādījās uz.., sejas Austriņš. vakara sārtme id.

Avots: ME III, 807

‡ smil˜kst (III p. prs.; li. smil˜ksta, inf. smil˜kti), = gruzd: gruži plītē s. (gehört von einer Frau aus Elkuzeme).

Avots: EH II, 538

stukūzis, ein altes Haus U.; ein kleines, ungeräumiges Häuschen (stukuzis) Fest., Bers., Laud., Lasd.; ein kleiner, dunkler Raum N. - Peb.; das Gefängnis U., Bers., PS.: ē̦kas bij ve̦ci un nepietiekuoši stukūži Balss. Aus mnd. stockhûs "Gefangenhaus".

Avots: ME III, 1102

vabuolis (unter vabule),

1): ūdens vabuolīt[i]s BW. 29847 var. (cīrulim) pilna kuzma vabuoliņu 2504, 3 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 746

zùoss (li. žą̄sìs, ahd. gans) Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen, zuoss Memelshof, zùose ² Erlaa, (mit uô ² ) Dond., Iw., Līn., Schnehpeln, Stenden, Demin. zùostiņa, die Gans (unbek. in Dunika u. Rutzau): zuosis gāgā, klē̦gā, klaigā Grünh. n. Etn. II, 51. tik mīksts kâ zuosu dūnas (sūdi 211) Br. 195. Sprw.: nuo zuosu tēviņa nevar auzas pirkt RKr. VI, 883. zuosu (Var.: zuošu) draudze BW. 17605. man iedeva zuostiņu 2144. - baltgalve zuoss, die Blessgans (anser albifrons Penn.) Natur. XXXVII, 219; dieva zuoss U., RKr VIII, 98, = meža z.; dūnu zuoss, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 714; guzes (kuzes RKr. VIII, 99) z., der Pelikan (pelicanus onocrotalus L.) Fr. Siliņš Balt. putni; mazā guzes z., kleiner Pelikan (pelicanus minor) ebenda; karuošu z., Löffelgans, weisser Löffler (platalea leucorodia L.) RKr. VIII, 98; kruoņa z., die Laus (scherzweise) Celm., Plur. kruoņa zuosis, Ungeziefer (scherzweise) Bauske n. U.: aplaidies ar kruoņa zuosīm Etn. IV, 79; lauku z., die Ackergans (anser arvensis Naum.) Natur. XXXVII, 222; me̦lngalve z., die Ringelgans (anser brenta Pall.) Natur. XXXVII, 223; meža z. U., RKr. VIII, 98; Natur. XXXVII, 221, graue Gans (anser cinereus); sējas z., die Saatgans (anser segetum Gm.) Natur. XXXVII, 220. Zu apr. sansy, ai. ham`sī, gr. χήν (dor. χᾱν) "Gans", air. gèiss "Schwan" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 536, Boisacq Dict. 1058, Trautmann Wrtb. 365 f., Walde Lat. et Wrtb. ³ unter ānser.

Avots: ME IV, 760