Paplašinātā meklēšana

I lêne: auch A.-und KI.-Laitzen.

Avots: EH I, 737

[I lêne Mar., lēne Alswig. = lêle, der Blutegel.]

Avots: ME II, 460

[II lêne Kl., = lê̦na 2.]

Avots: ME II, 460

III lêne: auch (mit ẽ ) Ap.

Avots: EH I, 737

[III lêne Jürg., Uferrasen, unter dem die Erde ausgespült ist.]

Avots: ME II, 460

‡ IV lẽne, die Lehne: pacēlu lēņu krē̦slu BW. 24945, 9: Aus dem Deutschcn.

Avots: EH I, 737

palēne: die Stelle im Wasser unter einem grünenden Überwuchs (mit ẽ) AP., unter der lêne III: vēdzeles dzīvuo palēnēs, zem kādām maliņām, kur upēs sazâlī kādas lēnes. - "palē̦nēm" ME. III, 59 zu verbessern in "palēnēm".

Avots: EH II, 150

palēne, [= palēpne Gr.-Buschhof]: ūdens čūskas luodā pa palē̦nēm Austr. sūne̦klā trīcināja visas palēnes, gaidīdams kādu līdacē̦nu izskrienām. [ vgl. lê̦na ² .]

Avots: ME III, 59

plẽne Ekau, Tr.,

1) plêne ² Dond., Lautb., plêne Gr.-Buschhof, die weisse Asche auf Kohlen
Siuxt n. U., Funkenhof, plēnes Nötk., Kurs., Warkl., plẽnes Lemburg, Bauske, Flockasche: kalējs kala debesīs, plēnes bira Daugavā BW. 33724, 4. dzirkstuošās plēnes drāzās taisni gaisā B. Vēstn. nuo uoglēm jāpaņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pe̦lnu un plēņu čupas A. v. J. 1900, S. 930. pulveri dabuon, nātna drēbi par plēni sadedzinuot"

2) die Schneeflocke
U., BW. 10118, 1;

3) eine dünne Schicht
Spr.: sniega pērsliņas savienuojas par sniega plēni; plēne Lös. n. Etn. IV, 165, Demin. plēnīte Bers., plēntiņa Nerft, ein dünnes Seifenstückchen: ziepju plēntiņas Druva III, 50;

4) Zunder vom Baumschwamm
U., Bielenstein Holzb. 251, Feuerschwamm (polyporus igniarius Fr.) RKr. II, 76;

5) "sehnichte, aderichte Fleischteile"
Vank. In den Bed. 1-2 und 4 zu li. plė´nys (nom. pl.) "Flockasche" und (nach Būga PФB. LXXIII, 337) r. плѣть "горѣть без пламени" (vgl. auch an. flór "warm"); in der Bed. 3 dagegen wohl identisch mit li. plėnė "feines Häutchen des Körpers" (vgl. auch čech. pléna "dünnes Häutchen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 58).

Avots: ME III, 339

slêne: ein schmales, ebenes Stückchen Land (mit è ² ) Kurmene: šinī slēnē rudzi labi auguši.

Avots: EH II, 524

slêne Gr.-Buschhof (li. slėnė "niedrig gelegene Stelle" Miežinis), ein Wiesenstreifen zwischen Wäldern: visa pļavas slēne ar līču luoču aizejuošuo upīti bija pieplūdusi ūdeņa J. Vainovskis; eine (feuchte) Niederung in Feldern od. Wiesen Memelshof. Nebst slē̦ns zu li. slēnis, -ies "schräge Stelle im Acker" bei Geitter Lit. Stud. 110 (s. auch Būga Aist. Stud. 62 und Leskien Nom. 356) und, wenn mit n aus dn (vgl. li, slėdnas "nicht steil, flach"), zu norw. slad "sanft geneigt; Tal".

Avots: ME III, 928

uzplène ² Meiran, = uzplēve.

Avots: ME IV, 366

I lê̦na,

1): "auch ("plēve") Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.; Meselau, Oknist, Prl., Saikava (in S. daneben ein Demin. lênīte), Sonnaxt; Warkl.;

2): auch Heidenfeld, Meselau, Saikava;

3): pie paslēpenēm ir tādas lê̦nas luopiem Ramkau; "lēne Aps." ME. II, 460 durch "lê̦na Aps." zu ersetzen!

Avots: EH I, 737

I lê̦na, lēne,

1) [lē̦na "tauku plēve" Wessen], ein dünnes Häutchen (am Fleisch, über der Grütze), der Schimmel:
tauku lê̦na Mar. n. RKr. XVI, 123. dīķi, kas apauguši ar lēni Konv. ² 2054;

2) eine moorige, sich bewegende Stelle
Aps., Lub., Etn. IV, 130: lē̦na ir e̦ze̦ra aizaugums Golg., [lê̦na "e̦ze̦ra sūneklis" Kr.];

3) die Weiche (am Leibe):
vē̦de̦ra lēne Aps., Etn. IV, 130. Vgl. lēmene.]

Avots: ME II, 460

I lìkšņa PS., Smiltt., [AP. ], lĩkšņa C., lìksnis, = lìksmanis Bers.: e̦ze̦ra lēne = līkšna Etn. IV, 130. līkšņa ir e̦ze̦ra gabals, kuŗam virsū pāraugusi pļava. aizgāju līkšņās sienu pļaut AP. purvs jau pārvērties par pilnīgu līkšņu. gar staigna purva līksni MWM. VIII, 10. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji VIII, 46. [Zu lĩguôt (iês). ]

Avots: ME II, 487

malene, das Seitenstück: vēl tādas malēnes atlikās BW. 20094, 2.

Avots: ME II, 557

pẽ̦rsla Tr., Wolmarshof, Selg., pḕ̦rsla Jürg., C., PS., Nötk., Peb., Arrasch, pê̦rsla ² Salis,

1) = pārsla: ziemel[i]s ārā sniega pē̦rslas ārda Aps. Jē̦kabs Ubags 33, Kl., Gr.-Buschhof;

2) "plēnes, kuŗas paliek krāsnī pēc uogļu izdeg šānas, kamē̦r vēl nesairst pe̦lnuos" Mar. uguns pē̦rsla "eine Feuerflocke" Kreuzb. sade̦gušu salmu pē̦rslas vējš ne̦s pa gaisu Erlaa.

Avots: ME III, 210

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši ² Kr., pìepèši ² Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

*plēņš od. *plēnis "?": salmi de̦g gaiši, pēc pāliek plēņi (= plēnes 1 ?) Mācītāja meita 21.

Avots: ME III, 340

plentiņas (Demin.), die Flockasche: (pilīte) zilām gunīm sade̦guse. kur palika tās plentiņas? dieva vistas izkasušas BW. 33494, 2 (infl.). Wohl aus plēntiņas als ein Deminutiv zu plēne 1.

Avots: ME III, 336

plêve (li. plėvė˜ "dünne Haut") Serbigal, Preili, Nerft, PS., C., Lis., Kreuzb., Jürg., Gr.-Buschhof, Kr., Saikava, plève Wolm.,. N.-Peb., Neuenb., plêve ² Lautb., Kandau, Selg., Bauske, Gr.-Essern; Dond., Wandsen, Dunika, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Līn., Bl., plẽve (?) AP., plève ² KL, Heidenfeld, Bers., Sessw., Selsau, auch plē̦vs U.,

1) plêve ² Salis, ein dünnes Häutchen (z. B. über der Milch, am Fleische)
U.: nu Annelei kâ plēve nuovēlās nuo acīm JK. bungu plēve, das Trommelfell Dr.;

2) dünnes, durchsichtiges Zeug
Seew. n. U.;

3) eine Narbe
Depkin n. U.;

4) Flockasche
U.; plẽve, ein Feuerfunke in der Luft Salis. In der Bed. 4 wohl zu plēne 1; sonst wohl zu slav. plěva "Häutchen" und le. plēne 3 (s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 59), während Būga KSn. I, 276 (s. auch Persson Beitr. 226 f. und 750) balt. plēvē nebst gr. ἐπίπλοος "Netz über den Gedärmen" als "das Schwimmende" zu le. plevinât usw. stellt.

Kļūdu labojums:
plẽve (?) AP. = plēve AP.

Avots: ME III, 342

plēvnas, Flockasche: kalējs kala debesīs, plēvnas (Var.: plēnes) bira Daugavā BW. 33724, 4 var. Wenn zuverlässig, wohl aus *plēvinas gekürzt.

Avots: ME III, 342

sazālît,

1): wachsend entstehen (von Kräutern):
kur upēs sazālī kādas lēnes AP.

Avots: EH XVI, 467

uzplēnêt,

1) aufglimmen:
uogles uzplēnēja Ramkau;

2) sich bilden auf (von der weissen Asche auf Kohlen):
uoglēm uzplēnējušas baltas plēnes Nigr.

Avots: ME IV, 366

vaļuôt,

1) intr., frei sein, frei, müssig leben
Lubn., Spr., Fest., Schwanb., Sessw.: diezgan vaļuots; jāsāk strādāt Vīt. vaļas raud... līgaviņa. liku vaļu, lai vaļuoja BW. 27251;

2) tr., freigeben, loslassen
Bers., Nötk., Rite;

3) = vaļât, bewältigen, beherrschen, bezwingen: v. kādu darbu, zirgu MSil. nepruot savu jautruo prātu vaļuot Siliņš 38. Refl. -tiês Bers., frei, müssig leben Frauenb., Lubn., N.-Peb., Rite, Sessw.: diezgan e̦smu vaļuojies; tagad atkal jāķeras pie darba Sessw. saimnieka dē̦ls var vaļuoties, tuo ne˙viens nedze̦n Frauenb. nu būs vaļa vaļuoties lēnejai ve̦de̦klai BW. 27755. nevarēs vis tâ vaļuoties Austriņš Vērpetē 27. siruo apkārt un vaļuojas kâ dieva luops Janš. Bandavā I, 149, nuomuodā vāļājies un vaļuojies Mežv. ļ. II, 391. slinkums un vaļuošanās Tie, kas uz ūdens 9. diezgan vaļuojies un pacierējies A. XX, 643.

Avots: ME IV, 466