Paplašinātā meklēšana

‡ àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49

aplīcine: auch (mit ì ² ) Pilda.

Avots: EH I, 99

[aplīcine, Umgegend Latgolas Wōrds 1922, Nr. 9.]

Avots: ME I, 102

apslìcinât, tr., ersäufen, ertränken: tad ūdens mus būtu apslīcinājis Psalm. 124, 4.

Avots: ME I, 123

‡ atslīcinât, (aus einer gewissen Anzahl einige) ertränkend beseitigen Oknist: nuo četriem kakē̦niem trīs bija jāatslīcina.

Avots: EH I, 167, 168

[ìeslìcinât, hineinversenken: kuoku ūdenī C.]

Avots: ME II, 67

lìcin, lìcen, līcan [mit hochle. a aus e̦?], līcien,

1) sich biegend,
zur Verstärkung von lìkt: līcim (Var.: līcen, līcien, līcan 10445) līks tā vietiņa BW. 17068;

2) lokal, z. B. AP., statt des Infin. nach
sākt, anfangen: tikām dzēru saldu alu, kamē̦r kājas līcin sāka BW. 14827.

Avots: ME II, 476

lìcinât, tr., krumm machen, biegen Karls., [Ruj., Bauske].

Avots: ME II, 476

‡ līcins, = lìcenis 1 (mit ì ² ) Auleja; "lìcenis" Wessen; "vērpjamā ratiņa dzelzs ruociņa, kas ir rata ass pagarinājums un uz kā uzmaukta kaziņa" (mit ì ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 745

nùoslìcinât, ‡

2) "vergeuden"
Diet.

Avots: EH II, 87

nùoslìcinât, tr., ertränken: smags muskulis iegrūž darbinieku upītē nuoslīcina LP. VIl, 31. Refl. -tiês, sich ertränken: jaunavas upē nuoslīcinājušās LP. VII, 1040.

Avots: ME II, 852

pìeslīcinât, (eine Flüssigkeit) mit Sinkendem anfüllen : p. upi ar kuokiem Warkl.

Avots: ME III, 292

saslīcinât, (vieles) versenken: s. linus mārkā.

Avots: ME III, 737

slìcinât: mit ĩ Salis; senken Lng.

Avots: EH II, 526

slìcinât Wolm. u. a., slîcinât ² Salis, slĩcinât Karls., tr., fakt., ertränken, im Wasser untergehen machen: sakās mani sveši ļaud[i]s ūdenī slīcināt BW. 137031, 3. ābel[e]s kuoka laivu taisu, slīcin[u] savu lĩgaviņu 26805. grib dieviņš šuo zemīti ar ūdeni slīcināt 33669. - (fig.) vīrs aizskrēja ... dūšu slīcināt (sich betrinken) uz ... kruoģeli R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, sich ertränken. Zu slìkt.

Avots: ME III, 934

šlīcinât LKVv., Wid., spritzen.

Avots: ME IV, 73

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ ² ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69

‡ aplìciene ² ,

1) = aplīcine Pilda, Zvirgzdine;

2) die äussere Waudung eines Gefässes
Zvirgzdine: kubulam (glāzei) a. netīra.

Avots: EH I, 99

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gribulis,

1): auch Bērzgale;

2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 405

ìegremdêt, hineinsenken, versenken. Refl. - tiês, sich versenken, sich hineinsenken: gribu tur iegremdēties, kur viļņi nuorimst Asp. R. VII, 41. briesmas manuot, viņa iegresdējas, ieslīcinās ūdenī.

Avots: ME II, 18

kaleit, kalẽt Grünhof, Dalbingen, [kalē̦t Mesoten], kalei U., Spr., bis, solange als: taleit dzēru siltu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2; 21019. kalēt es ar tevi runāju, viņš atbrauca Naud. kalēt kāzas turēsim, talēt mīļi dzīvuosim BW. 13017. [Vgl. Le. Gr. 821.]

Avots: ME II, 141

ķĩpa,

2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.

Avots: EH I, 706

kuce̦ns [Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Bauske, Drosth., Trik., N.-Peb., Bers., kucē̦ns Gr.-Essern, Nigr., Luttr., Kabillen, Dunika, kucans Lis., Schujen, kucenis Salis], Demin. auch kucentiņš [BW. 34716], kuce̦lẽ̦ns BW. 16730, kuclẽ̦ns Sassm., kuce̦nẽ̦hs Mat., ein junger Hund, Welpe: Sprw.: pirmie kuce̦ni jāslīcina, aller Anfang ist schwer. es nuokāvu kāzu dēļ savu raibu kucentiņu BW. 19469. kuceniņi, Ackerklee (trifolium arvense) Lös., RKr. III, 73. Zu kuce.

Avots: ME II, 298

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

pìezīt anerkennen: meita piezīst juo par savu vīru Pas. II, 439. Refl. - -tiês, intr., eingestehen Zb. XVIII, 432: lakata īpašniece pirmā sākumā gan negribējuse piezīties, bet vē̦lāk ... teikuse visu taisnību Upīte Medn. laiki. piezīstuos, ka ne̦su slīcināt savus bē̦rnus Pas. III, 292.

Avots: ME III, 313

I pilˆdinât Lis., N.-Peb., Dunika, = peldinât: saule savus kumeliņus jūriņā pildināja (Var.: peldināja) BW. 33944 var. zirgus pildināja 21988, 17. dē̦lu māti pildināt (Var.: slīcināt) 23195 var.

Avots: ME III, 214

rùosîgs C., ruôsîgs ² Karls., Adv. rùosîgi, geschäftig, rührig, tätig U., Fehteln: ruosīgi strādnieki Purap. Kkt. 151. ruosīga kustēšanās Jaun. Dr. 1902, S. 334. darbības ruosīgums Vēr. II, 79. jēdzienus . . . ruosīgi centās paplašināt I, 1177. ruosīgs zirgs U., ein Pferd, das einen lebhaften Gang hat; es ruosīga (Var.: ražīga) malējiņa: viena sieka malumiņu līcin līka dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME III, 582

sapīcĩba,* das Verärgertsein: tu slīcini juo rūgtā sapīcībā Seifert Chrest. III, 2, 60.

Avots: ME II, 700

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

špe̦tns Bauske, Brandenburg, KL, Lubn., Ruj., Saikava, Sessau, Wandsen, Wessen, špetns Sussei n. FBR. VII, 133, Bers., Dubena, Golg., Gr: Buschh., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sonnaxt, Warkl., špetns U., Mag. XIII, 3, 68, ungestüm, wild, tobend U., Oberl. n. Mag. IV, 2, 143, böse Dubena, Kreuzb., Saikava, Schlossberg, Sessau, boshaft Ekau n. U., Mag. XIII, 368; mutig Bers.; grossmäulig Ekau n. U.; garstig St., Amboten n. U.: tā ir brīnum špetna mātīte, das ist ein sehr boshaftes Weib Mag. XIII, 3, 68. špetna tā meitiņa: vārdu saka, meži skan, suoli spēra, zeme rīb BW. 6630, 11. svainīšam špetni (Var.: nikni, sīvi) suņi 3875, 5. suns gan špetni rej, bet nekuož Saikava. uz meitiešiem e̦suot špetns palicis ebenda. vīrs aizskrēja savu špetnuo dūšu slīcināt uz... kruoģeli R. Sk. II, 129. viņu špetnā dvaša nuo riebu ē̦smas kūpēs Rainis Ant. un Kl. 118. Aus poln. (resp. wruss.) szpetny "garstig".

Avots: ME IV, 101

svètîgs,

1) gesegnet, verschlagsam (vom Brot od. Heu gebraucht
Oppek. n. Mag. XIII, 25), heilsam U.: ja Jē̦kaba dienā saule spīduot, tad maize svētīga Etn. IV, 91. es svētīga (Var.: ražīga) malējiņa: lai es malu, cik maldama, man galdiņš līcin līca BW. 8062, 1 var. svētīgs un krietns darbs Pilsonis 12;

2) selig, glückselig
U.

Avots: ME III, 1155

taleit Kurmene, talei Dubena, = tikmē̦r, tamē̦r, solange: taleit (Var.: tikmē̦r, tamē̦r, tikām) dzēru miežu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2 var. Vgl. Le. Gr. 821 und aksl. toli "in dem Grade", tolь "so viel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 127

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405