Paplašinātā meklēšana

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

aplûzt [li. aplúžti], intr., ringsum abbrechen: tas dzīvuo aplūzis, der lebt ohne Berücksichtigung der nötigen Ordnung Lasd.

Avots: ME I, 103

atlûzt [li. atlúžti], intr., abbrechen: zars atlūzis.

Avots: ME I, 174

izlûzt (li. išlùžti), intr., ausbrechen, schartig werden, ausfallen: cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. [visa sirds man tīri pa muti izlūzt U., mein ganzes Herz schüttete sich (in Worten) aus].

Avots: ME I, 766

lûzt,

1) pavasaŗos strauts ir pilns ar ūde̦nu, tâ ka lūst Siuxt.

Avots: EH I, 765

lûzt (li. lúžti), lûstu, lûzu, intr.,

1) brechen:
kuoki, zari lūst. sirds lūst. kājas aiz nuoguruma tīri vai lūza Lautb. tam jānuotiek, vai lūst, vai plīst, das muss um jeden Preis geschehen. kur sāk tā pielikt ruoku, tur darbs kâ lūzdams lūst, da geht die Arbeit herrlich von statten Stari II, 205;

2) niederkommen, gebären.
Subst. lûzẽjs, wer od. was bricht: kam tu lūzi, uozuoliņ, vai nav kuoku lūzējiņu? lûšana, das Brechen; lûzums, das Gebrochene, das Gebrochensein, der Bruch. (Zu laûzt (s. dies).]

Avots: ME II, 521

lûztin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: dzirnu galdi lūztin lūza, brachen schier, ganz und gar BW. 8062.

Avots: ME II, 521

[nùoblūzt "nuobalêt"(?): drēbē saulē nuoblūzusi Rutzau.]

Avots: ME II, 763

nùolûzt: "Šķiņķa" ME. II, 814 in "šķiņķa" zu verbessern.

Avots: EH II, 64

nùolûzt [li. nulúžti], intr., abbrechen: Šķiņķa zirgam kāja nuolūzuse. kakls nuolūzis.

Avots: ME II, 814

[palûzt (li. palúžti), ein wenig brechen (intr.): palūzis le̦dus.]

Avots: ME III, 64

pãrlûzt, intr., durch-, entzweibrechen: ratiem pārlūzusi ass.

Avots: ME III, 165

salûzt, intr.,

1) zerbrechen:
kungam ceļā salūza kariete LP. V, 324. satrūkst mani zīda gruoži, salūst vaŗa kamaniņas BW. 30963, 3 var.;

2) niederkommen
U.: meita salūzusi, hat ein Kind bekommen U.

Avots: ME II, 677

uzlûzt,

1) brechend
(intr.) auf etw. fallen: man uzlūza zars virsū;

2) auf-, losbrechen
(intr.): le̦dus uzlūzis; netiek vairs upei pāri KatrE., Stenden.

Avots: ME IV, 354

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902

II sakā`rsinât ^2, (Getreide) lange ungemäht lassen: s. miežus, kamē̦r sāk jau vārpas lūzt Gr.-Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 648

‡ saklẽ̦burêt Seyershof "salūzt un saliekties": kvieši saklē̦burējuši zemē.

Avots: EH XVI, 417

šķe̦rbala: = skaîda 1, šķembele 1 (mit e̦r̃ ) Königshof, Mitau, Nötk., ein grosser Splitter (mit e̦r̃ ) Pēternieki, Wrangelshof: ilkss, lùoks var salūzt vienās šķè̦rbalās Trik.; "kaut kas ne pilnīgi atplīsis" Smilt. "Smilten" ME. IV, 28 zu verbessern in "Smilten,".

Avots: EH II, 631

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt ² Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt ² Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt ² Bers., KatrE., vaûkšķêt ² Bauske, vàušķêt ² Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu ² ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt ² Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt ² Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt ² Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487