Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'tukšu runāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'tukšu runāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (3)
tukšs
tukšs,
1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;
2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;
3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;
4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;
5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,
a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);
b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,
1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;
2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;
3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.
Avots: ME IV, 256, 257, 258
1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;
2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;
3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;
4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;
5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,
a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);
b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,
1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;
2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;
3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.
Avots: ME IV, 256, 257, 258
vaukšēt
vaukšêt, -u, -ẽju,
1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt 2 Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt 2 Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt 2 Bers., KatrE., vaûkšķêt 2 Bauske, vàušķêt 2 Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;
2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu 2 ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt 2 Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;
3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt 2 Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt 2 Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;
4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;
5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".
Avots: ME IV, 487
1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt 2 Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt 2 Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt 2 Bers., KatrE., vaûkšķêt 2 Bauske, vàušķêt 2 Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;
2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu 2 ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt 2 Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;
3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt 2 Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt 2 Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;
4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;
5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".
Avots: ME IV, 487