Paplašinātā meklēšana

‡ aplacinât, mangelhaft abmäslen: nuokavām tādu aplacinātu cūku Frauenb.

Avots: EH I, 96

aplacinātājs, der Spötter; aplacināšana, das Verhöhnen, Verleumden Sir. 8, 11; 2 Kor. 12, 20.

Avots: ME I, 98

ìeslacinât,

1) hineinspritzen:
iesl. ūdeni acīs;

2) ein wenig (mit Wasser) besprengen:
veļu, drēbes.]

Avots: ME II, 66

I izlacinât "?": tevi izlacina un iztincina bez žē̦lastības Degl. MWM. X, 570.

Avots: ME I, 760

II izlacinât Bers., Weinsch., aussaufen lassen: viņa man ar suni visu pienu izlacinājusi Lautb. izlacini kuce̦niem pienu nuo bļuodas! Golgowsky.]

Avots: ME I, 760

izplacinât izkapti, eine Sense hämmernd schärfen Lubn., Bauske.]

Avots: ME I, 781

izslacinât (grīdu od. kulu) Bers., Doblen, mit Wasser besprengen, damit beim Fegen kein Staub aufgewirbelt wird.]

Avots: ME I, 799

‡ klacinât (mit hochle. a aus e, ? ) Warkl., klacinêt ebenda, = kladzêt 1.

Avots: EH I, 607

I lacinât (li. lãkinti "fressen machen"),

1) tr., fakt. zu lakt, lecken, schlürfen lassen, füttern (mit einer Flüssigkeit):
kuŗu ciemu gaŗām gāju, tur sunīšus lacināju BW. 19269, 2. rīt vārīšu auzu putru, tad es jūs lacināšu 19384;

2) freqn., demin., lecken
St., wie ein Hund fressen U.

Avots: ME II, 399

II lacinât, tr., lästern, verleumden St., schmähen Bergm. n. U. [Refl. -tiês, sich beissen wie die Hunde Für. I; einander anbellen: kaujas un lacinājas kâ sunis Manz. Post. I, 145.] Subst. lacinâtãjs, der Verleumder Glück II Tim. 3, 3. [Vgl. laceklis II.]

Avots: ME II, 399

palacinât [li. palãkinti], tr., ein wenig mit einer flüssigen Speise füttern (einen Hund) [Golg.]: tur savu sunīti palacināju BW. 20229.

Avots: ME III, 54

‡ paplacinât, schlagend (hämmernd) etwas flacher (dünner) machen: vilks aiziet pie kalēja, liek p. mēli Pas. IV, 121 (aus Nerft). p. cirvi Kaltenbr., Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "platt").

Avots: EH II, 163

pãrslacinât, pãrslacît, tr., überspritzen, besprengen: grīdu ar üdeni.

Avots: ME III, 176

paslacinât, paslacît, ein wenig bespritzen: p. puķes.]

Avots: ME III, 101

‡ pìelacinât, bis zur Sättigung (gleich einem Hund) saufen lassen Kaltenbr.: tur tevi atkal pielacinās (zu einem Trunkenbold).

Avots: EH II, 257

pìeplacinât: puņņus nebūs dzīt nedz p. L. L. Ārste 22.

Avots: EH II, 265

pìeplacinât, fakt. zu pieplakt, platt machen, platt drücken: varde uz vē̦de̦ru pieplacināta palika guļam Duomas I, 451.

Avots: ME III, 279

I placinât, niederschlagen, niederdrücken, platt machen, zusammendrücken U.; schmälern L. Zu plakt.

Avots: ME III, 314

II placinât: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, AP.; kalējs cirvi placinā ("situot taisa plānāku") Kaltenbr. n. FBR. XVII, 65.

Avots: EH II, 280

II placinât, klopfend, hämmernd schärfen: pl. izkapti Lubn., Bauske. Zu li. plàkti "schlagen" (pl. dal̃gį "die Sense klopfend schärfen"), plõkis "Rutenstreich", aksl. plakati se, "sich an die Brust schlagen, weinen", gr. (ion.) πλήσσω "schlage", an. flaga "plötzlicher Anfall" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 91 f.

Avots: ME III, 314

salacinât,

1) schlürfend auffressen machen:
s. sunim ve̦se̦lu stuopu piena Nigr., Golg.;

2) bis zur Sättigung schlürfend fressen machen:
s. suņus Siuxt, Wolm.

Avots: ME III, 665

saplacinât,

1): kuoku var s. (= sasist plakanu) Auleja; platt und zugleich niedriger machen:
(atkusnis) sniega kupe̦nas ... lieliski saplacināja Janš. Dzimtene V, 163 (ähnlich Frauenb. u. a.). ‡ Refl. -tiês "sich zusammenbacken" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 436

saplacinât, tr.,

1) der Erde gleich machen
L., U., Spr., platt machen: saplacināt bluķi, ja viņš... satrunējis Ezeriņš Leijerk. 1, 229;

2) (besonders häufig in der Verbindung mit dem Akk. dūšu), den Mut benehmen
Bergm. n. U.: gaiss, kas viņas dūšu saplacināja Berl. Māte 146. kara bē̦das... bij iedzīvuotājus saplacinājušas Kundziņš Ve̦cais Stenders 38.

Avots: ME III, 700, 701

saslacinât, saslacît, tr., besprengen, befeuchten: saslacināt zemi Konv. ² 2154. lietus piles... saslacināja... bļuodiņā sēnes Latv. tīrus rudzus, ar ūdeni saslacītus BW. 25056 var. Refl. -tiês, sich besprengen, sich befeuchten.

Avots: ME III, 735

slacinât,

2): lītus slacina Warkl.

Avots: EH II, 519

slacinât (li. -šlakinoti bei Bezzenberger BGLS. 330, šlãkinti "spritzen; sprengen"), freqn. zu slacît,

1) tr., nass machen, besprengen
U.: lietus nāca, nu tas mani slacinās (Var.: slapinās) BW. 14178 var. sviedriem slacinātuo pieri Vēr. I, 1164. vaidziņu ar asariņām slacināt Gesangb.;

2) intr., fein regnen
U.: pret rītu sāk slacināt A. v. J. 1898, S. 350. Refl. -tiês, sich besprengen.

Avots: ME III, 912

šlacinât Lasd., Laud., Lennew., Lubn., Neuhausen, Nötk., Sermus, Smilten, Schwanb., U., = slacinât, šļacinât. Refl. -tiês, mit einem Stock ins Wasser schlagen, "laistīties" Arrasch.

Avots: ME IV, 58

‡ uzlacinât Zögenhof, (einen Hund) noch lakt lassen: uzlacini vēl suni un tad iesim (medībās)!

Avots: EH II, 727

‡ uzplacinât cirvi Zögenhof, die Schneide eines Beiles dünner machen.

Avots: EH II, 730

uzslacinât, (hin)aufspritzen, aufsprengen: u. puķēm ūdeni. šuorīt lietus krietni uzslacinājis, heute morgen hat es (nicht lange, aber) tüchtig geregnet.

Avots: ME IV, 379

izšļacît, izšļacinât, lokal für izslacīt, izslacināt.

Avots: ME I, 812

mitrinât, tr., feucht machen, feuchten: stāds..., labi mitrināts, slacināts marta beigās jauki zied Konv. ¹ 346.

Avots: ME II, 639

‡ II steme Stockm. "zertretener Boden; lielus saplacināta zeme".

Avots: EH II, 576

‡ III tapinât izkapti Linden in Kurl. "izkapts zuobus ar āmuru nuoplacināt".

Avots: EH II, 667