Paplašinātā meklēšana

‡ aplamai Oknist, Adv., = aplam.

Avots: EH I, 97

‡ blamaîns (mit -mm- zu lesen?), fleckig (von der errötenden od. erbleichenden Wange) Biel. n. U.

Avots: EH I, 225

de̦lamais,

2): auch Siuxt, Sonnaxt; dē̦lama sē̦rga, Phthisis
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 314

de̦lamais od. de̦lamā kaite,

1) das Siechtum:
bē̦rnam de̦lamais, das Kind siecht him. de̦lamā kaite muoca bē̦rnus un arī pieaugušus Etn. II, 162;

2) die Schwindsucht
Ahs.

Avots: ME I, 453

iẽlama, ielams L., der Spitz -, Spottname.

Avots: ME II, 36

[klamacis " ein rundes Stück": bē̦rns jau ir uzaudzis liels klamacis Wessen; klamācis " etwas Rundes und Weiches": sivē̦ns, kartupelis ir audzis kâ klamācis Erlaa. In Rozentov sei klamācis ein Mensch, der beim Gehen die Füsse schleppt.]

Avots: ME II, 211

‡ klamãčît Dunika, ausforschen.

Avots: EH I, 609

‡ klamasteris Saikava, ein Taugenichts. Vgl. ‡ klamesteris.

Avots: EH I, 609

lama,

1) auch lamas od. lamu vārds, das Schimpfwort, die Schimpfrede:
viņš lietuoja vis˙stiprākās un pēdējas lamas Dok. A.; vienā lamā nuosaukt, mit gemeinschaftilchen Namen benennen Ringen. n. U.;

2) eine schlafte, einfältige Person;
"jē̦ls, nejē̦ga cilvē̦ks" Etn. II, 17;

3) einer, der schimpft
Etn. IV, 130. Vgl. lamât.

Avots: ME II, 417

‡ II lama Kaltenbr., ein unordentlich zusammengeworfener Haufen: kartupeļu pieauga kâ lamas (d. h. sehr viel). Aus r. лом?

Avots: EH I, 717

‡ lamas (mit ām zu lesen?) A.- Schwanb. "zâļu klajumi".

Avots: EH I, 717

I lamatas: žurku lamatiņas BW. 25852. Sing. lamata - auch BW. 25794 var. - Zu li. lamataĩ "Schlinge, Falle".

Avots: EH I, 717

lamatas, die Falle: peļu žurku, lapsu lamatas [eine Beschreibung davon bei Bielenstein Holzb. 593]. Der Sing. lamata E., LD., L., U. [Nach Prellwitz Wrtb. ² 258 u. a. zu li. lemoti usw. (s. lamât), während Būga KSn. I, 258, ohne dies zu begründen, es zu slav. lomiti "brechen" stellt.]

Avots: ME II, 417

‡ II lamatas Frauenb., alte, unbrauchbare Sachen (Gegenstände). Zu slav. lomiti "brechen"?

Avots: EH I, 717

‡ lamaži (mit ostle. a < e̦?) "ein langer, alter (vertragener) Mantel" Lettg.

Avots: EH I, 717

palama, ‡

3) "Schimpf, Schande"
Diet.

Avots: EH II, 149

palama, [palāms, palamdis Für. I, unter lamāt],

1) das Schimpfwurt, der Schimpfname, Beiname, Spitzname
(palame A. XI, 697): tiklīdz kâ kāds kuo sliktu padarījis vai izrunājis, te palama ruokā Etn. II, 83;

[2) = uzvārds, Zuname Sussei]. Zu lamât.

Avots: ME III, 56

slama, comm., ein Schimpfwott: tāds slama! Gr. Sessau; "ein (im Anzug od. Gebahren) liederliches Frauenzimmer; ein ganz durchnässter, triefender Mensch" Neugut; "ein unsauberes, unsittliches Frauenzimmer" Vank.

Avots: ME III, 914

slamasts U., AP. = slazds; in Salis und Adiamünde dafür der nom. pl. slamasti. Aus lamata(s). slasts?

Avots: ME III, 915

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99

‡ apmašînêt ² Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

[ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

gùods: schon LLD. II, 3 ₁₇ ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda ² und gùods ² ),

1): guôda ² vârds ² Salisb. "lama">palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi ² .

Avots: EH I, 423, 424

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

kartica, katica, ein Korb zum Fischfang Konv. ¹ ; die Fischwehr Riga n. U. kartica (katica) - zivju lamatas, lietuotas sevišķi e̦ze̦ruos, sastāv nuo apmē̦ram 9 pē̦du gaŗiem skaliem, kas savienuoti ar egļu saknēm vai tievām kadiķu vicēm Konv. ² [Wenn die Form mit kart - alterbt ist, wohl zu der unter kar̂kles belegten Wurzelform kert -; vgl. Būga Aist. Stud. 141 und katica.]

Avots: ME II, 165

ķe̦r̂tuve ,* die Falle: peļu ķe̦rtuve. Dafür sonst lamatas. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 370

ķir̃zaka C., Smilt., Gr. - Sessau, [Erkul, Treiden, Seyershof, Gr. - Essern, Bauske, Wormen, Altmoken, Selg., Satingen, N. - Bartau, Altenburg, Thomsdorf, Preekuln, Stenden, Wohlfahrt, Puikeln, Marzenhof, Naukschen, Hochrosen, Karkel, Salisb., Schwarden, Setzen, Kroppenhof (bei Kokn.), Pürkeln, Burtn., Dickeln, Wolmarshof, Kegeln, Daugeln, Linden (Kurl.), Alt - Rahden, Zehrxten, Zerrauxt, Alt - Autz, Ringen, Samiten, Schlokenbeck, Puhren, Sehmen, Grobin, Senten, Tummen, Schujen, Gaiken, Kalleten, Lipsthusen, Waddaxt, Sunzel, Salis, ķìrzaka ² Kl.], ķir̃zaks Kand., [Angern], ķirzalks Lp. VII, 265. ķir̃zalˆktis [vgl. zalktis] Usmaiten, [Līn., Schrunden, Kurmāle, Wirinahlen], Etn. III, 162, MWM. VII, 593, [ķir̃zalˆtis ² Rutzau], ķir̃zata [Nigr., Brucken], ķir̃zate Purap., RKr. VIII, 100, U., ķirzatis, [ķirzakte Turlau, ķir̃zlasts Lubessern], gemeine Eidechse (lacerta agilis): gadījušās milzumis ķirzatu LP. VII, 1041. pie zirgiem katru nakti atvilcies liels ķirzatis VI, 496. ūdens ķirzaks, der Teichsalamander Ahs. kâ jūŗas ķirzalktim MWM. VII, 593. [ķirz- entweder dissimilatorisch oder in livischem Munde aus * skirz-, vgl. šķirgata.]

Avots: ME II, 386

klamācis (unter klamacis), ‡

2) ein plumpes, schwerfälliges, träges Wesen
N.- Peb.

Avots: EH I, 609

‡ klamesteris "ein Vagabund" Saikava; klamesteŗi "grabažas" Saikava. Vgl. ‡ klamasteris.

Avots: EH I, 609

klìedzẽjs, der Schreihals, der Schreiende: dziedātāju putni un kliedzēji, clamatores Konv. ² 674.

Avots: ME II, 231

‡ kolatiês Salis n. FBR. XV, 59, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont erhebend, sichtbar werden: kad jūra kolajas, tad viņš (für viņa) nezin cik augsti. klusā laikā kuģi kolajas. Aus estn. kolama "durch Luftspiegelung erhöht erscheinen".

Avots: EH I, 638

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. ² 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417

II lams, auch lama n. U., der Akkord; uz lama strādāt, im Akkord arbeiten: viņš gāja vai nu pie remešiem par dienas maksu strādāt, vai arī uzņēmās ē̦ku celšanas darbus uz lama Janš.; uz lamu pirkt, in Bausch und Bongen kaufen U. [Zu li. aplamaĩ od. ãplamu "огулом", das nach Būga KSn. I, 258 zu le. lemt usw. gehört.]

Avots: ME II, 419

‡ lamuži Lettg., = ‡ lama%C5%BEi">lamaži.

Avots: EH I, 718

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

‡ liekvārds M. 490, ein Beiname (palama, pavārds).

Avots: EH I, 754

naktssvecīte, die Nachtkerze (oenothera lamarckiana) Konv. ² 2848.

Avots: ME II, 691

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849

nuovalks (unter nuovalka),

1): auch Bewershof, Fehteln; ‡

3) "nuovazāts priekšme̦ts (lamas vārds)" Dunika (nuõval˜ks); ‡

4) ein kränkliches, schwächliches Kind od. ein solches Haustier
Frauenb.: tādu nuovalku nede̦r audzināt; ‡

5) "niekdaris, palaidnis, nekrietns cilvē̦ks" (nuõvalˆks ² ) Rutzau.

Avots: EH II, 105

‡ palame,

1) = patama 1 Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, AP., Warkl.;

2) = palama 2 Kaltenbr.

Avots: EH II, 149

‡ palamis, = palama 1: ģērkle e̦suot rīkles p. A. Leitāns.

Avots: EH II, 149

palañga (unter palangi): auch Plvv. I, 10, 36, 52, 215, 221, 224, 260, 274, 281, 286, 289, 292, 296, 297, ("palama") Schlehk n. FBR. VII, 35, Frauenb.: palangas vārdi Frauenb. tu tik esi tāda palangu ("?") cēlēja ebenda.

Avots: EH II, 149

palums, der Zuname, Familienname: mācītājs nuomana, ka paluma nuo šī vīra nedabūs zināt Zeib. MWM. III, 594; 752. [Wohl aus *palams (vgl. palama) umgebildet.]

Avots: ME III, 63

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

piêdẽve ^2, der Zuname, das Epitheton: palama un piedēve jau nuo skuolas gadiem Janš.

Avots: ME III, 245

pus˙laũnaga, die Stelle am Himmel, wo sich die Sonne am frühen Nachmittag befindet: vēl nav meitām gulama laika, nu tik sietiņš pusnaktes līguo, pusnaktes līguo, pus˙launadziņa BW. 6809. jūs jau nee̦sat ir puslaunaga (ein Essen vor dem launags) ieturējuši Vank.

Avots: ME III, 429

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

salamât: mani smagi salamava Kaltenbr. Refl. -tiês: in Streit geraten Salis.

Avots: EH XVI, 423

samanĩba, der Verstand: Zālamanam bij samanības kâ smiltis jūrmalā I Kön. 4, 29.

Avots: ME II, 680

sḕ̦rga Wolm., PS., Serbigal, AP., sḕ̦rga ² Kl., Prl., Nerft, sê̦rga ² Ruj., Salis, Līn., Iw., Bl., die Seuche, die Krankheit U.: līpama sē̦rga, eine ansteckende Krankheit U. asins sē̦rga, die Ruhr U.; de̦lama sē̦rga, die Schwindsucht U.; gara sē̦rga Vēr. II, 185, die Geisteskrankheit; pakaļas sē̦rga V Mos. 28, 27, Feigwarzen L.; eine ansteckende Klauenseuche (in nassen Sommern) der Schafe Borchow (hier auch als Fluch : ka tevi sē̦rga nuokautu!). - sē̦rgas puķe, Pechnelke (lychnis viscaria L.) RKr. II, 73; Karls. Zu sirgt.

Avots: ME III, 828

širzutne, Wassersalamander (triton cristatus Laur.) Natur. XXXVII, 10.

Avots: ME IV, 18

skrãģis PS., C., auch skrāgs (?) Kaudz. M., Gestell für einen Tisch (einen Backtrog) U., Spr.; Gestühl Glück; ein Rahmen zum Schlafen Dr.; ein Nährahmen U.: ve̦cais galds ar tieviem, gan˙drīz pa˙visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns. izlīguoja ze̦lta galdu ar sudraba skrāģīšiem BW. 32887. pie... galda skrāģa 20769. galds nuoslīdēja nuo saviem skrāģiem Libek Pūķis 41. īpašu skrāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. Nl. 258. skrāģu galds 224. viņš darīja ... desmits vaŗa skrāģus (eherne Gestühle) Glück I Kön. 7, 27. skrāģus, kuo Zālamans . .. bij darījis II Kön. 25, 16. guļ uz suola vai skrāģa Seibolt. skrãģis Bauske, - kraķis II 3. Vgl. krãģis.

Avots: ME II, 889

skripšķinât, kribbeln, krabbeln LKVv.; knistern, knirschen Wid. Refl. -tiês, (hin und wieder ein wenig) knistern (machen): pele skripšķinājās lamatās Naud, zē̦ns skripšķinājas ar nazi pa šķīvi ebenda. vgl. kripškinât.

Avots: ME III, 894

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (lama">palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907

šļama Bers., Fest., comm., (nur fem.) Holmhof, = šļampa: einer, der unappetitlich isst, der beim Essen die besten Bissen herausfischt: tāds šļama nav laižams pirmais pie ēdiena; viņš izšļamā un izrakā kâ nelāga cūka savu ēdesi Fest. Vgl. slama.

Avots: ME IV, 62

sluôta (li. šlúota "Besen"),

1) der Besen
(nom. s. sluota neben gen. pl. sluošu LP. IV, 103 aus Lesten, 118 aus Usingen; gen. pl. sluošu auch Pas. II, 475): Sprw. jauna sluota labi mēž od. slauka. sluotas siet, Besen binden; sluotas griêzt, Reiser zur Anfertigung von Besen schneiden, ziema tiek kâ ar sluotu aizslaucita pruom Krišs Laksts 11. cepļa (Hasenpot) od. krāsns (Walgalen, Treiden) sluota, der Ofenbesen. peŗamā od. pirts sluota, ein Badequast (aus Birkenreisern mit Blättern daran), sluotas zari, Birkenreiser zum Besenbinden Bielenstein Holzb. 307, N.-Platohn: tam bē̦rzam kuplas lapas, te būs labi sluotas zari BW. 14312. - laumas sluota, ein Hexenbesen (?) U. vēja sluota, - ein Auswuchs auf Bäumen (Birken), wo von einer verdickten Stelle viele Zweige ausgehn U., Golg., Ringmundshof, Saussen. - pār sluotu lēkt, eine Vexieraufgabe, wobei der Springende zu Falle gebracht wird U.;

2) in Pflanzenbenennungen:
laumas sluota,

a) der Spargel (asparagus officinalis
L.) RKr. II, 67; Konv. ² 3967;

b) equisetum arvense Mag. IV, 2, 69; vēja sluotiņa, das Land-Reitgras (calamagrostis epigeios
Roth.) RKr. II, 68; sluotu krūms, spartium Karls.;

3) in Personenbezeichnungen: ciema sluota, eine Person, die sich viel in der Nachbarschaft auf Besuch herumtreibt
U., Salis; vēja sluota, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: tautu meita, vēja sluota, vainuo manu arumiņu BW. 28151. Zu slàumi (wenn mit uo aus ōu).

Avots: ME III, 946

I smilˆga: auch (mit il˜ ) Anzen: sausa s. ve̦cainē BW. 4261, 5; cūku smilˆgas Ramkau, triglochin palustris; sausā s. Oknist, calamagrostis epigea; zuosu s. Siuxt, eine von Gänsen gern gefressene smilga. Ostle. smyuga < smiłga Tdz. 44037, I var. (aus Zvirgzdine), Demin. smyudzeņa FBR. XIII, 61 (aus Pilda).

Avots: EH II, 537

‡ spruôksts Warkl., (mit uo) Lubn., = spuosts, lamatas">lamatas: viņš ieskrēja spruokstā (ihm passierte ein Unglück) Warkl. Vgl. spruosts 3.

Avots: EH II, 563

sprūdît,

1) sprûdît Adsel-Schwarzhof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit û ² ) Salis, Wandsen, auch sprūdêt U., in der Verbindung vaļā spr., loslassen
Kurl. n. U., Lemburg, Wessen, Sessw., fliessen lassen; losmachen: tapu, mucu, durvis U., ūdeni, zirgu Spr. sprūdi tikai kūts durvis vaļā, lai (guovis) iet iekšā! N.-Peb. nevarēju vairs nuoturēt, nu, tad sprūdīju vaļā! ebenda. sprūdī nu vaļā, lai skrien! sagt man, wenn man ein tollendes Pferd nicht abhalten kann Adsel-Schwarzhof. viņš sprūdīja vaļā tādu šāvienu, tādu vārdu, ka . . . Sessw. stuobru . . . nuolaida pa šāvienam un sprūdīja vaļā A. XX, 348. sprūdīs savu bisi vaļā Seibolt. viņš . . . sprūdīja smieklus vaļā A. v. J. 1896, S. 814;

2) stossen, werfen :
aizbīdīja tuo līdz . . . trepēm un sprūdīja lejā Latv. Katei visu stuopu sprūdīju uz galvas Krišs Laksts 53. sprūdīšuot klāt uguni (nuoliktavām) Austriņš Nuopūtas vējā 121;

3) "heimlich schiessen" :
sprûdît ² zaķus Pabbasch;

4) "?": meža māte, sprūdī manu amatiņu (Var.: sprūdi manu lamatiņu; etwa: "lass meine Falle Wild fangen!")!
tu jau pate gana redzi: caur ce̦puri mati līda BW. 30431. Refl. -tiês, sich losmachen: gribu ar tuo eksāmenu sprūdīties vaļā Tirzm. 78. Zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem ² (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi ² (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562

‡ II sukata, zehrende Krankheit (de̦lama vaina) Stender Deutsch-lett. Wrtb., die Schwindsucht Bērzgale, Pilda, Rutzau, Zvirgzdine, (pl. t. sukatas ) Auleja. Aus slav. suxota.

Avots: EH II, 600

I taka: "taka dicitur de bratis animalibus" Mancelis Zalamana sakāmi vārdi II 20; taciņas malā BW. 33586 var.

Avots: EH II, 665

tral˜lât Dunika, (mit àl ² ) Saikava, Selsau,. -ãju, tralluôt Spr., tral˜lêt Ruj., Wid., tralêt U., -ẽju, trallinât Wid., Dr., Adsel, Bers., N.-Peb., (mit al˜ ) Bauske, C., Dunika, Siuxt, (mit àl ² ) Bers., Kl., Prl., Sessw., tralinât U., trallît, lustig singen, trallieren U., trillern: kad es biju jauna meita, trallādama vien staigāju BW. 64. dzieduot un trallājuot vien Janš. Bandavā I, 304. viņa . . trallāja savas trallas Dzimtene V, 428. viņa mūžam mīl tralluot un trairuot 82. dziesmiņas trallināt BW. 9136 var. trallāt tralt jaunas nzeitas, kuo tās trallī, kuo netrallī? ne tās trallī manis paša..., trallināja īsa laika gribē̦damas BW. 1040. mazie putni trallina A. XXI, 644. trallināja cīrulis Vēr. II, 1070. nedziedāja. bet trallināja C. Nebst li. iralalàuti und estn. trallama "trällern" auf dem Refrain tralala beruhend.

Avots: ME IV, 220

I ũpis (ksl. vypľь "Möwe" ) C., Karls., PS., ûpis Neuenb., ùpis ² Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kr., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, ûpis ² Arrasch, Bauske, Gr.-Essern, Iw., Kr.-Würzau, Līn., Pankelhof, Salis, Sassm., Sessau, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wandsen, ūpis L., U., Natur. XXXVII, 34, der Uhu (bubo matimus Ranz.): ūpis kauc (Lāčpl. 34), kliedz, vaid Lāčpl. 36. tur ūpis vaid LP. IV, 238. biezienā dzird ūpi iebrē̦camies Janš. Līgava I, 352. - baltais ūpis od. nāves ūpis, die Schneeeule (surnia nyctea L.) Sassm. n. RKr. XVII, 60. Nach L. und St. ist der ūpis ein Unglücksvogel. Nebst ūpêt zu r. выпь (fem.) "Rohrdommel", ahd. ūfo, an. úfr "Uhu", aksl. vъpiti "clamare", li. ùpas "Echo", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 187, Persson Beitr. 494 f., Potebnja PФB. VI, 149, Būga KSn. I, 296, Iljinskij KZ. XLIII, 182 f.

Avots: ME IV, 409

uzlamât: ūdris be̦bru uzlamava (= nuolamāja?) kleivajām kājiņām Tdz. 37446.

Avots: EH II, 727

vìrsējais, virsējs U., der obere, höhere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rulamans 3. maizes kukuļa virsējā garuoza Etn. IV, 113. virsējie graudi (diejenigen Körner, we1che beim Säen auf der Erdoberf1äche bleiben) vēl nav dīguši Frauenb. sedza... trīs villanes: vienu apakšējuo nātna un divas virsējās villana BW. IlI,1, S. 27.

Avots: ME IV, 611

I žaustîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) freqn. zu žautiês, (hin und her) klettern
Spr., Peb. n. U., Druw., Dweeten, Kokn., Lös., N. - Peb., Plm., Sessw., (mit aû ) Bers., C., Erlaa, Fehsen, Fest., Golg., Kalz., Kr., Lub., Lubn., Nötk., Saikava, Serben, Sermus, (mit aû ² ) AP.; sich unruhig gebärden (mit aû ) C., Lis.; tollen Druw., (mit aû ) Bers., Drosth., Kalz., Lub., Lubn., Prl., Schwanb. (hier besonders von Kindern gesagt); "skraiduot dauzīties" Memelshof, (mit aû ) Adl., C., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine; sich schnell bewegen (mit aû ² ) Arrasch; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit aû ) Gr. - Buschh.; ungezogen sein (mit aû ) Prl.; verkehrt etwas tun Stockm.; "sehr oberflächlich, flüchtig etwas tun" Festen; "iet nedarbuos" (mit aû ) Golg.; (andere bei der Arbeit störend Festen) sich herumtreiben Dweeten, N. Schwanb., Selb., (mit aû ) Gr. - Buschh., Nötk.: kuo tu te kâ ve̦lns žausties pa jumta virsu? Saikava. kuo tu tādā nakts laikā žausties kâ traks? Gr. - Buschh. guovis žaustās Bers., Lub. guovs žaustījās vis vasaru vēršuos Vīt.;

2) taumeln
(mit aû) Schwanb.;

3) sich prügeln
Oppek. n. U.;

4) schreien, lärmen
(mit aû ) Bers., Kl.;

5) Unsinn sprechen
Bers., Lasd., Laud., Lubn.; "lamas">aplamas, rupjas valuodas vest" Bers., Laud., Lubn.; "izrunāt nelāga" N. - Schwanb. Zur Bed. 1 vgl. auch zaustīties (?) und šaustīties II, zu Bedd. 4 - 5 - žaut III, zur Bed. 3 - žaut II 1.

Avots: ME IV, 792

‡ žvīkstiens "?": skanēja ķērcieni, lamas un žvīkstieni A. Upītis Pirmā nakts 246.

Avots: EH II, 824

žvin̂dzêt Kl., (in den Ohren) klingen A. - Laitzen, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Ramkau, Selsau, Stomersee, (mit iñ ) Arrasch, Fockenhof, (mit ìn ² ) Adl., Golg., Heidenfeld, Schwanb., (mit in̂ ) Kalz., Meiran, Saikava: ausīs žvindz Poruk V, 283 (ähnlich A. III, 226; MWM. XI, 223). mājniekiem tie (vārdi) skarbi vēl žvindz ausīs Janš. Bandavā I, 33. viņam laikam žvindz auss Dzimtene ² 227. "nuozagta!"viņam žvindzēja galvā Saulietis R. I, 103. viņa galvā sāka žvindzēt un rūkt Poruk III, 321. galvas (nuo tvana) žvindzēja vien Druw. tvans galvā žvìndz ² Saikava; sausen (durch die Luft; von geworfenen Steinen u. a.) Druw., Memelshof, N. - Peb., Stom., Sessw., Vīt., (mit ìn ) Drosth., (mit iñ ) Arrasch, Bauske, C., (mit in̂ ) Erlaa, Saikava, (mit ìn ² ) Adl., Erlaa, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Lettihn, Lubn., Mar., Prl., Schwanb., Selsau, Saikava: akmens žvindzē̦dams paskrēja... mērķim gaŗām Rulamans 10; metallisch klingen (mit ìn ² ) Mar. n. RKr. XV, 146, Prl.: zvārguļi skanēs un žvindzēs Janš. Dzimtene ² 227; summen (von Fliegen und Bienen): bites skrien, ka žvindz vien Vīt. mušu bars žvindzē̦dams aizbēga nuo galda V. Egl. Zilā cietumā 84. ap līķi grìezās mušas, žvindzēja vien Krišs Laksts 85. Refl. -tiês, sausen: vāciņš aizskrēja, žvindzējās vien Krišs Laksts 26.

Avots: ME IV, 845