Paplašinātā meklēšana

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

atlupt, ‡ Refl. -tiês Dunika, "= atdauzīties": puišel, vai tad tu vēl neesi atlupies?

Avots: EH I, 154

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

[daklupt Drsth., hinfallen: d. pie zemes.]

Avots: ME I, 433

ìeklupt: heimlich hineingehen: kad ieklūpi kādreiz muižas ābuoliņa lauka stūrī Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 520

ìeklupt, hinein -, hereinstürzen: ielupis kâ jau pats nelabais istabā LP. V, 128.

Avots: ME II, 28

[ìelupt,

1) intr., teilweise platzen:
rāceņi vāruot ielupuši Wandsen;

2) betrügen:
čigāns zirgus mituojuot ielupis saimnieku Nigr.]

Avots: ME II, 40

izklupt, intr., hinaus -, herausstolpern: Miķelis klupšus izklupa laukā A. XX, 868.

Avots: ME I, 753

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766

[II izlupt, den Glanz verlieren: izlupusi bļuoda Bauske.]

Avots: ME I, 766

‡ izluptiês Rutzau "izdauzītiês": nu dabūji gan labi i.

Avots: EH I, 464

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

lupt,

1): stehlen
Oknist, Rutzau; "laupīt, luobīt" Dunika, Rutzau: l. rāciņus;

3)

a): auch Dunika, Oknist: miza lūp; ‡

4) prügeln:
tevi saimnieks atkal lups Pas. XI, 324. Refl. -tiês: "dauzīties, plêsties" Dunika: puišeļi sāka l.

Avots: EH I, 763

lupt (li. lùpti "schälen"),

1) tr., [prs. *lupu (=li. lupù) od. lupju, prt. lupu, s. Le. Gr. 5751], schälen, kapp und kahl machen:
kur tad tu tuo lieluo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt nuo sava meitas vīra? Seib.; herausstehlen (prs. lupju): l. mantas nuo ratiem Dunika;

[2) essen (scherzweise):
lup nu kāpuostus! Seew. n. U.];

3) intr., prs. lùpu, prt. lupu,

a) sich abschälen, ablösen, herabhangen:
miza jau sāk lupt Aps., Lub. ausis cūkai lūp uz leju C., Aps.;

[b) "kahl werden"
L. Refl. -tiês, rasen, grassieren Lasd. Zu làupît (s. dies)].

Avots: ME II, 515

[nùoklupt,

1) niederknien:
n. ceļuos;

2) verkommen:
nuoklupis saimnieks Serben. Refl. - tiês,

1) niederknien
Warkl.;

2) fehlgehen:
viņai tâ nuoklupās (= vīlās) Bauske.]

Avots: ME II, 799

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64

nùolupt [li. nulùpti "abschälen"],

1) intr., abgehen, sich ablösen:
gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nuolūp LP. III, 43;

[2) tr., betrügen
Bauske: (prūsis) pēc franču kaŗa e̦suot ar franču ķeizaru mainījis zemes gabalus un šuo stipri nuolupis Janš. Dzimtene ² II, 365;

3) nuolupis cilvē̦ks Ruj., = nùoplīsis v.;

4) nùolupušas ausis C., = nùoļupušas a.].

Avots: ME II, 813

paklupt, ‡ Refl. -tiês, etwas straucheln (?): (fig.) kas šâ un tâ var p. un dze̦nas maz uz laba Dünsb. Ēstere Adams 105.

Avots: EH II, 143

paklupt [li. paklúpti], intr., straucheln, stolpern, niederfallen: bet gan˙drīz es būtu paklupis Psalm 79, 2. sieva paklupa zem vāģiem Vēr. II, 339. [paklupt uz acīm, sich hinlegen, sich schlafen legen De̦glavs Riga II, 1, 170.]

Avots: ME III, 46

[palupt,

1) ein wenig schälen, klauben:
p. pupas Nigr.;

2) ein wenig essen:
bē̦rni drusku palupa pupas Bauske.]

Avots: ME III, 63

‡ pãrklupt,

1) hinüberstolpern;

2) "uzbrukt" PlKur.

Avots: EH XIII, 203

pìeklupt Spr., stolpern; zu jemandes Füssen hinfallen; sich auf jem. werfen Wid.

Avots: ME III, 258

pìelupt, raubend (viel) erwerben: viņš pa šuo laiku daudz pielupis Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 269

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

salupt, ‡

3) = saluôbît Rutzau: s. vakarīnēm rāciņu.

Avots: EH XVI, 428

salupt,

1) = saļupt, sich nach unten beugen (perf.): ce̦purei nuo lietus malas salupušas uz leju N. -Peb.;

2) zusammenstehlen, -rauben:
čigāns salupis daudz mantu Dunika.

Avots: ME II, 677

uzklupt,

1) über jem. od. etw. herfallen:
nerātņa bē̦rni uzklupuši Zunduļa tē̦vam virsū Jaun. mežk. 149. viņam uzklupa pulks... ve̦lnu MWM. XI, 209. uzklupt zaķiem Antrop. II, 28. mēs uzklupām zivju iekšām Vēr. II, 69. saldais miegs uzklūp ķēniņa meitai LP. IV, 152;

2) ergreifen, fassen
Spr.

Avots: ME IV, 342

uzlupt, sich öffnen: pāksts nuo siltuma uzlupusi Wandsen.

Avots: ME IV, 353

‡ apklimt Warkl., = lupt">apklupt: a. uz ceļiem.

Avots: EH I, 92

atļupt (unter atļubt), ‡

2) = lupt">atlupt N.-Peb.: priedei ve̦cā miza atļūp.

Avots: EH I, 155

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367

ce̦guna, der Schopf, Zopf: ņemt aiz ce̦gunas, klupt ce̦gunās Grünh. ce̦guns Elv., ein Pferdezopf; [vgl. ce̦kūna].

Avots: ME I, 367

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

[IV cimenis, ein Haarschopf im Nacken: saņemt aiz cimeņa; klupt cimenī. Vgl. cimini.]

Avots: ME I, 383

klàupât ² - ãju, [mehrfach stolpern]: es klaupāju un kunkstēju Jauns., Plūd. IV, 412. sieva uz savām kuoka kurpēm klaupādama devās templī Jauns. U. b. 95, 118. [Zu klupt, li. klaũptis " niederknien".]

Avots: ME II, 216

klupinât,

1) fakt. zu klupt, stolpern, straucheln machen, zu Fall bringen
(li. klupinti): cildi dievs, manas kājas, klupin[i] tautas kumeliņu RKr. XVI, 141, BW. 22656;

2) intr., freqn., dem., wiederholt ein wenig stolpern, straucheln
(li. klupinéti);

3) kurzen Galopp reiten.
[Refl. - tiês zemē, sich abschwingen St.]

Avots: ME II, 236

‡ klupinêt (li. kluptnė´ti) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Warkh., Wessen, = klupinât I 2; stolpernd gehen (pejorativ) Auleja.

Avots: EH I, 624

‡ klūpt (?) Bērzgale "= lupt">klupt".

Avots: EH I, 624

I kņupt [li. kniùpti "падать ниц"], - ūpu, - upu N. - Bartau n. U., = lupt">klupt. [Vgl. knupt.]

Avots: ME II, 253

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

lupica, guter Erfolg auf der Jagd oder beim Fischfang Burtn., [Ruj., Wolmarshof). lupiks [?] "ein unartiges Kind" Lasd.; vgl. lupties. [Wenn zuverlässig, identisch mit li. lupikas "Abdecker"; vgl. das le. Lehnwort šiñdars Wolm. "Schinder; ein Ungezogener".]

Avots: ME II, 515

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

lupis,

1) der Strassenräuber
L.,

[2) ein Hahnrei
Tahm. n. U.;

3) "= knupis 2".) Zu lupt.

Avots: ME II, 515

lupsna, lupsnis (li. lupsnis od. lupšnis "geschälte Tannenrinde zum Gebrauch der Gerber"), die Schale, ein Stück: pavalgu viņš patērēja, pa lupsniņām vien lupinādams A. XI, 57. [viņš nuoplēsa lupsniņu nuo ceļmalītes un uzlika uz pušumu Stenden. kakls nuo liela karstuma kārtuo un ādu var plēst ve̦se̦lām lupsnām Stenden.] Zu lupt.

Avots: ME II, 515

naigât, -ãju,

1) verlangen, dürsten nach etw.
Diez;

2) unnütz treiben (das Vieh)
Gr. - Essern n. U. [Nach Bezzenberger und Fick BB. VI, 238 (in der Bed. 1) zu aksl. něga "voluptas", něgovati "desiderare"].

Avots: ME II, 689

nuoklupinât, fakt. zu nùoklupt, zum Fall bringen, abschlachten: cāļus pa vienam vien nuoklupināja Sassm.

Avots: ME II, 799

nùolupinât,

1): n. (abschälen)
kartupeļus - auch AP. aitas nuolupina (fressen ab) mazās lapiņas, ka nav kuo redzēt Saikava; ‡

2) rubeņus n., schnell nacheinander totschiessen
Prl.; nuolupina ("?") nuo zirgiem 5 jājējus Pirmais solis uz laimi 23. ‡ Refl. -tiês, = nùolupt 1: pirkstam āda nuolupinājusies Druw.

Avots: EH II, 64

paklupinât, fakt. zu paklupt,

1) zum Fall bringen; stolpern machen:
meitu;

2) dann und wann schlachten:
cāļus rudenī pa vienam vien paklupina Dond.

Avots: ME III, 46

[palupinât Nigr., = palupt 1.] Bauske, = palpiens.]

Avots: ME III, 63

II pielups, eine Erhöhung am Brotlaib (hier und da auch für Vertiefung) U.; nebst pielaupa anscheinend zu lupt (nach Leskien Nom. 192).

Avots: ME III, 269

saklipt, intr.,

1) = lupt">saklupt: zirgs saklipa Warkl., Celm.;

2) krank werden
Ronneb., Smilt.: viņš ir drusku saklipis. sliktas barības dēļ visi luopi saklipuši (verkommen) Erlaa;

3) erstarren, gefühllos werden:
ruokas nuo aukstuma saklipušas Golg., Schwanb. (prs. -klìpu).

Avots: ME II, 650

I strumpe,

1): eine Röhre
Heidenfeld; ein Strumpfschaft ohne Sohle (als Wadenwärmer; mit um̃ ) Seyershof; kannas s. (Tülle) Selb.; klupt pie strumpes (gemeint ist die s. einer Teekanne ) Jauns. Sliņķu virsnieks 58;

2): auch (mit ùm ² ) Kaltenbr.; "stabule" Heidenfeld; eine Flöte aus Ellernrinde; ein Blasinstrument Bērzgale; "taure" Lixna.

Avots: EH II, 590

tùmsa, ein nom. pl. tumsi Elv., BW. 5028,1, die Dunkelheit U., Drosth., Ekau, Ellei, Erwalen, Fossenberg, Gotthardsberg, Hasau, Kreuzb., Kr.-Wūrzau, Marzenhof, Matkuln, Nigr., Plm., Ronneb., Sackenhausen, Salis, Schmarden, Selg., Serben, Wirginalen, Wolm., (hochle.) Annenhof (bei Mar.), Bers., Kl., Lubn. (sonst aus dem Hochle., wo dafür timsa, nicht bekannt): tumsa me̦tas LP. II, 16, es wird dunkel, die Dunkelheit bricht an. kad saule nuogāja un tumsa metās I Mos. 15, 17. vienā malā tumsa tumsa BW. 33205 var. līdz mē̦lnai tumsai (me̦lniem tumšiem), bis auf den späten Abend Elv. tumsiņā (oder Adjektiv?) vakarā BW. 433; 33755, 6. mazā tumsiņā LP. VI, 5, bei anbrechender Morgendämmerung: saimnieks mazā tumsiņā piecēlās A. XI, 478. tumsuos (Var.: tmnsā) veda sērdienīti, lai tai kluptu kumeliņš BW. 5028, 1. Wenn mit u aus reduziertem ide. o, zu li. tamsà dass., le. timsa u. a., s. dies und Scheftelowitz BB. XX1X, 23 nnd 47 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 720 f. Oder mit dem u von tumjš "trübe", tumêt "sich bewölken" resp. dumjš "dunkelbraun" ?

Avots: ME IV, 262

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433