Paplašinātā meklēšana

‡ apmačât, (eine Arbeit) oberflächlich verrichten (ausführen); a. druvu, den Acker schlecht bepflügen Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 100

‡ klamãčît Dunika, ausforschen.

Avots: EH I, 609

mač: auch Hasau, Perkunen, Preiļi (Kur. Nehrung), Wirginalen: viņš ir klibs nuo pat maģa (von klein auf) Rutzau.

Avots: EH I, 776

mač (aus maģš), gen, maģa, klein Sarnaten, [Grob., Preekuln, Dunika, N.-Bartau, Ober-Bartau, Alschw., Aistem, Durben, Gramsden, Kurmalen, Paddern, Kalleten, Gaweesen, Medsen, Krotenl, Rutzau, Tadaiken, BW. 2051; 6080; 7364; 16603, 1; s. auch maģš. [Wohl zu got. magus "Knabe", air. mog "Sklave"; zum für dz s. Izgl. Min. Mėn. 1925 II, S. 95 f,l

Avots: ME II, 546

‡ mača: eine Hute BielU.

Avots: EH I, 776

‡ mačât, mischend einrühren Frauenb.: m. cūkām ēdienu; bei der Arbeit unwillkürlich knittern Zögenhof: kuo tu mačā sienu? liederlich essen Talsen. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmačât. Refl. -tiês (s. ME. II, 546),

1): auch Dunika, Libau; ‡

2) "sich langsam vorwärtsbewegen"
Frauenb., Zögenhot: kuo mačājies ē̦damajam virsū! samīdīsi ē̦damuo! Aus d. matscken?

Avots: EH I, 776

mačâtiês, trödeln, (etwas) ungeschickt, langsam tun Wain. (Auf d. Matz beruhend?)

Avots: ME II, 546

‡ mačavât, wohnen ("piemist, mājuot") Lubn.

Avots: EH I, 776

‡ mačerêt "kārtis spēlējuot, viņas jaukt un zagt" NB.

Avots: EH I, 776

mačiņš U., maciņš, die Singdrossel;

Avots: ME II, 546

‡ II mačiņš (gespr. močiņš) A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Laitzen n. FBR. VIII, 30, = maziņš, klein.

Avots: EH I, 776

‡ mačît "nuoderēt" Rutzau Aus li. mãčyti.

Avots: EH I, 776

mačka,

1): die (Ehe)frau
Lems., (gew. eine Knechtsfrau) Orellen; ‡

3) "lašu mātīte" Salis.

Avots: EH I, 776

mačka, maška RKr. VII, 845,

1) eine ältere Frau; (grob) die Gattin
Salisb., Naukschen, Alt-Ottenhof; es būt[u] laba krievu mačka (Var.: sieva) BW. 9641. vienuos ratuos sēdēja branga mačka Poruk;

2) (gew.) ein liederliches Frauenzimmer, eine Hure, Hexe:
tās ir tās mačkas un vīriešu māsiņas Janš. laikam mačkas sluotas kātu kūtī atstājušas Etn. II, 89. [Auch eine etwas geringschätzige Bezeichnung (erwachsener) weiblicher Personen überhaupt. Aus r. dial. мачка "Mütterchen.")

Avots: ME II, 546, 547

[mačkups N.-Antz n. U., = mackuops.]

Avots: ME II, 547

‡ mačkuris Frauenb., ein Hurer.

Avots: EH I, 776

mačniņš [?] RKr. VIII, 92, die Misteldrossel. Beruht auf d. Matz (Kosename für Vögel u. a.).

Avots: ME II, 546

‡ mačs (gespr. močs) A.- u. Kl.-Laitzen, = maģs, mazs, klein.

Avots: EH I, 776

Mačus, ‡

2) Liebkosungswort für einen Vogel (vorzugsweise für einen Hahn)
Grenzhof (Mežamuiža), Grünh.; "ein grosser Hahn" Grenzhof.

Avots: EH I, 776

Mačus, Macis, Mača, Matz (hierauf beruhend), miega Mačus, der Sandmann, Schlaf: miega Mačus mani pre̦c. der Schlaf überwältigt mich BW. 6766, 1, Kav.

Avots: ME II, 547

‡ nuomačât Behnen, zertrampeln: n. uogas. Refl. -tiês Frauenb., sich ohne Erfolg abmühen: es visu cēlienu nuomačājuos te vien uz panta (mīdīdams pantu labības šķūnī).

Avots: EH II, 65

pãrmači, s. pãrmati.

Avots: ME III, 165

samačât, ‡

2) "samuļļat, sajaukt" Gramsden: samačet alu ar visādām piede̦vām tâ, ka jāvemj Laidsen.

Avots: EH XVI, 428

samačât, nass machen; beschädigen, verderben (tr.): s. kājas, avīzi. Refl. -tiês, sich nass machen Dunika.

Avots: ME II, 679

strīdmačs KL, strìdmanis ² Kl., ein zänkischer Mensch.

Avots: ME IV, 1091

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4

ãrzdags Dond. "das Haartuch: kāds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]

Avots: ME I, 324

II dzira [Warkh.] (li. girà "Trunk"). dziŗa [Nigr.], Getränk,

a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;

b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]

Avots: ME I, 552

‡ ē̦rmanītis (eigentlich Demin: von Ērmanis, Hermann) Oknist, der Schlaf: ē̦. spiežas virsū. Vgl. miega Kažus oder Mačus unter mìegs.

Avots: EH I, 373

lūku Jānis, lūku Mača, ein ungewandter Mann Burtn.

Avots: ME II, 519

maciņš (unter mačiņš): der Star Diet.

Avots: EH I, 776

madžs, gen. maģa Gold. n. Etn. IV, 145, in Pervelk das Femininum dazu [maģa oderl madža BB. [XXVIII, 273 und] XXIX, 190, für mač, maģš, mazs, klein.

Avots: ME II, 547

maģis,

1) der Kleine
St., Spr.;

2) klein (= mač) Lös. n. Etn. IV, 145; [früher angeblich auch in Ruhental üblich gewesen].

Avots: ME II, 548

maģs, maģš N.-Bartau, Zirau, BW. 3707; 31200, 1 Demin. maģiņš Alschw., klein: guli. čuči, maģs bērniņš! BW. 1859. gudrais, maģais malējiņš krusta savu malumiņu LP. VI, 119. māsiņ, manu maģākuo! BW. 13307. maģu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā 24443. [Der Plur. maģie wird in Dunika als Lockruf für Ferkel gebraucht.] Gew. mazs. Vgl. mač und maģis.

Avots: ME II, 548

maka+nĩtiņš, sehr winzig, klein Irl.: ve̦se̦li septiņi (bērniņi) - mazini, maka˙nītiņi Vēr. II, 1306. cepu, cepu kukulīšus, citus lielus, citus mazus: kas lielāks, tam lielāks, kas mazāks, tam mazāks, bē̦rnam maka˙nītiņš Blieden n. Etn. III, 12. [Dies mak- eine Nebenform von mag- (in mač)? 1

Avots: ME II, 554

maķis, der Schlaf Gr.-Kruhten, JK. II, 152: mieģa maķis mani pre̦c BW. 6766, 1. S. mačus.

Avots: ME II, 555

màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;

2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. ² 451; màktiês

2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]

Avots: ME II, 580

‡ maška, eine Sau mit Ferkeln Sonnaxt. Wohl aus mačka.

Avots: EH I, 784

mìegs: bē̦rns kaunas ar miegiem (ist schläfrig) Kaltenbr. acis ar miegiem (sind voller Schlaf) Auleja. nuo miegu (aus dem Schlaf) nuomuodies ebenda. apstāja Jūlīti me̦llie miedziņi BW. piel. ² 25098, 1. - miega cūka Frauenb., Schimpfname für eine sehr fest schlafende weibliche Person, miega mačene, eine schläfrige weibliche Person (?): viņa gul kâ īsta m. m. Janš. Līgava I, 50. miega rausis Warkl., ein schläfriger Mensch. miega puķe PS., die Pechnelke.

Avots: EH I, 824

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

miñdža, ein mannstolles Frauenzimmer: tā ir mindža - bijusi kur bijusi, tikai pie vīriešiem Katzd., Nigr. [tik mačkas un mindžas negrib bē̦rnus Jans. Dzimtene2 III 377].

Avots: ME II, 629

mirkšķis, der Blick mit dem Auge: vecis uzmeta Mačam sle̦pus mirkšķus Jaun. mežk. 17.

Avots: ME II, 634

‡ nùodūkât, erschlagen (?): mačkas (puišus) nuodūkāja Tdz. 42285.

Avots: EH II, 42

paķiķinâties, ein wenig charmieren, den Hof machen: Mač, paķiķinies ar Kaču! Lapsk.

Avots: ME III, 53

pãrmati, pãrmači, ein Überwurf Rock L. Zu pãrmest.

Avots: ME III, 165

piedzîve, das Wohnen bei jem., Ablager: Mačs nuome̦tas uz piedzīvi pie Ve̦calkšņiem Jaun. mežk. 4. piedzīvē dzīvuo tādi, kas nedēļā iet kaut kur darbā, bet pārnāk tikai pa svētdienām savā miteklī Golg.

Avots: ME III, 248

rūgât (li. rūgóti " übel nehmen"), -ãju, intr., gären (?); sich aufregen, übel nehmen: pažaga rūgā uz kruķa Birkert Sakāmv. 91. nerūgājat, svešas tautas, kad māsēni mač pūriņš! RKr. XVI, 157. Zu rûgt? Oder ist li. rūgóti entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. il, 350) aus r. ругáть "schmähen"?

Avots: ME III, 567

salampât,

1): labi smalki s. (zerspalten)
malku Saikava (mit àm ² ); ‡

2) verprügeln:
salampāšu abas divas, ka skrandas vien apjuks! Blaum. Skroderdienas Silmačos (1902), S. 75.

Avots: EH XVI, 423

‡ stāmacis, stàmačis ² , s. stāvmacis.

Avots: EH II, 573

stāvmacis,

1): ein ungeladener Hochzeitsgast
(mit à ² ) Auleja, Lubn., (stàmacis ² ) Bērzgale, (stàmačis ² ) Zvirgzdine; atnāca stāmači A. Erss Muižnieki 118. neduod, dievs, taidas dzīves, kaida dzīve stāmačam! Aizsils Sen. k., S. 179, (stāvmačam) Tdz. 59275, 2 var.

Avots: EH II, 574

stĩvêt, -ẽju,

1) steifen
L., U.;

2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,

1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;

2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".

Avots: ME IV, 1076, 1077

susla,

1) ein mit Syrup süss gemachtes Getränk (als Tee auf Mārkten ausgeboten), ein schlechter Absud, jämmerliches Kaffee
Linden n. U., N. - Peb., ein schlechtes Getränk überhaupt Stomersee, Etn. II, 137, MWM. IX, 41, eine schlechte Speise Salisb., eine dünne, wenig nahrhafte Suppe Mar., "šāds, tāds samačāts ēdiens" Gramsden: izlīst visa susla Druva I, 411, tik tāda susla 133;

2) jem., der leicht in Zorn gerät:
jau susla atkan lūpu uzmete Gr. - Buschhof. Nebst estn. susta aus r. сусло "Bierwürze".

Avots: ME III, 1126

titentilbis "e̦ze̦rgailis (Hahnrei?)": kuo nu tāds titentilbis tādai mačkai (sievai) darīs? tā jau desmit tādus nuozīdīs!

Avots: ME IV, 198

uzmašs,

1) Subst., das (zur Rede) Hinzugefügte, die Schlussbemerkung
Oppekaln n. RKr. XVII, 142;

2) Adj., besonders, direkt
AP. n. U.: radās man atkal uzmašas gaitas AP., Golg. Nebst li. ùžmačius "Aufmass, Zugabe" zu uzmest.

Avots: ME IV, 356

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592