Paplašinātā meklēšana

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40

metiens,

1): pasviedis lielajam vērsim, kas tuo tik pa metienam apēdis Pas. VI, 333;

5): auch Frauenb., Iw., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt: jāšuot ... uz riju metienu mīdīt Janš. Apskats 1903, S. 175; ‡

9) eine Menge, ein gewisses Quantum:
dzērienam ... piejaukusi krietnu metienu me̦dus Ciema spīg. 292. kāds m. (puišu) nu ir sanācis! Siuxt; ‡

10) der Sprung (?):
zaķi cilpuoja sīkuos metienuos Ciema spīg. 135; die Höhe des Falles Frauenb.: ragauas taisa krītuot lielu metienu.

Avots: EH I, 803

metiêns, n. L. auch metens,

1) der Wurf:
tas tik bij vare̦ns metiens. laipnīgs acu metiens, sirsnīgs ruokas spiediens re̦tāki pieviļ nekâ salda valuoda A.;

2) eine Zahl von drei in der Sprache der Fischer:
trīs metieni vēžu, 9 Krebse. kālī desmit metienu Kand., Kremon, Spr.;

3) das ausgeworfene Netz, der Fischzug:
pirmuo metienu izvilkuši... bagātīgu LP. VII, 1108;

4) die Geldspende, der Beitrag:
šūpuoļa, kāzu metiens Spr.; Laimas metiens meteņu vakarā, die Gabe der Laima an Fastnachtabend Spr.;

5) die zum Dreschen ausgebreitete Kornlage (= klājiens) Kand., Naud., [Kabillen], Alt - Ottenhof. [kuļamais metiens Glück Jes. 21, 10.] mīņāj [u] mieža metieniņu BW. 28771, 1. piedarbā metiens jau nuomīdīts Etn. III, 103;

6) der Hieb, Schlag:
dabūja metienu pa kaklu Spr.;

7) für metenis 1; [der zu Fastnachten Maskierte;

8) das Wildlager der Elentiere
Bergm. n. U.].

Avots: ME II, 607, 608

uzmetiêns, das einmal Aufgeworfene, der Wurf: nuo katra (malkas) uzmetiena... uzkūpst... dūmu mutuļi Janš. Līgava I, 113; acu uzmetiêns, der Blick: viens acu uzmetiens visu var samaitāt LP. V, 276, viņš ir mīlējis nuo acu uzmetiena Vēr. I, 1190. stāvuoklis izliekas uz pirmuo acu uzmetienu apmierinuošs SDP. VI, 84.

Avots: ME IV, 359

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

klâjiẽns,

1) die Schicht, etwas Ausgebreitetes:
bet ap stumpbu ve̦se̦lā klājienā gulēja zemē nelieli bālgani sketeliņi Vēr. II, 3;

2) die zum Dreschen ausgebreitete Getreidelage
(= metiens) Frauenb., Bers., Selb.: augsti cēlu sprigulīti, lē̦ni laižu klājienā BW. 31528;

3) ausgebreiteter Flachs:
linu klājiens Bers. Zu klât.

Avots: ME II, 217

I kũliêns,

1): auch Orellen, Salis, Seyershof;

2): ar vienu kūlienu jau nevar nuojumt jumtu Orellen; das zu Dreschende
(metiens): jādze̦n k. nuo siltrijas piedarbā, Janš. Līgava I, 265.

Avots: EH I, 683

I kũliêns,

1) Prügel, Schläge:
kūlienus lai viņām liek duot V Mos., 25, 3 ;

[2) = kũlums 1 Nötk., Druw. ; = labības klājiens, metiens">metiens Ziepelhof, Sessw., Mar., Laud., Schrunden, Tirs. u. a.] Zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

lâva,

1): auch Salis, Wessen, Wolm.: pirtī uz lāvas BW. 20896, 1; plats kâ l. (von dicken Menschen)
Grenzhof (Mežmuiža); "ein dicker, plumper Menseh" AP.;

2): eine Bettstelle
Lubn. n. BielU.; "gulta" AP. (ehemals), Auleja, Warkl.;

3): sìena kaudzes (Salis, Seyershof) oder kaudžu (Kegeln, Orellen, BW.32391) l.;

4): auch AP., Orellen, Salis, Seyershof, Siuxt, (nur von 2 Darrbalken)
Frauenb.; auf 2 oder 3 Darrbalken aufgeschichtetes Getreide Iw.: rijā sēra trīs, četras lāvas; lāva stāv uz divi vai trīs ārdiem; "metiens, eine Lage Getreide auf der Tenne zum Dreschen" BielU.; rija ... piesē̦rusies pilna līdz pēdējai lāvai Pas. XIII, 113;

5): auch (die Kette von den Weberhefteln bis zum
buomis) AP., ("nuo krūšu buomīša līdz buomjam") Erlaa; ‡

6) lâču l. Salis, ein Brettergestell auf einem Baum, auf dem sitzend man Bären nachstellt.

Avots: EH I, 730

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. ² 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens">metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607

mīņa [li. mynia "Gedränge; Haufe"],

1) [mìņa ² Kl., mîņa ² Wandsen], eine Stelle, wo das aufgefressen ist
Stockm. n. Etn. I, 153;

2) mîņa ^2, Späne und Reisig an einer ausgehauenen Stelle im Walde:
kur malku un slīpeŗus cē̦rt, tur paliek liela mīna Sassm.;

3) (kāju) mīņa, wer od. was (auch übertragen) mit Füssen getreten wird:
vai es kāda kāju mīņa? Alksnis - Zund. ir gan tā mīņa! ļaujas katram uz de̦guna dirst! Alksnis - Zund.;

4) mīņas, an der Schwelle von Füssen nachgebliebene Erde (die man erhitzt gegen Seitenstiche anwendet)
Alksnis - Zund.;

[5) "daudzums" Wessen;

6) mìņa ² "staigna vieta" Sinolen, Stomersee;

7) mĩņa, ein Pferd, das nur langsam vorwärts kommt
Ober-Bartau;

8) ein Lebewesen, das nicht lange auf einer Stelle stehen bleibt
Sessw.;

9) mìņa ² Lis., = mīna 1;

10) mîņa ² Nigr., = metiens%20rij%C4%81">labības metiens rijā;

11) mĩņa, jem., der mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bauske; eine die mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt Ruj.].

Avots: ME II, 646, 647

nùomĩdît, tr., freqn. zu nùomĩt,

1) abtrampeln, abteten:
kas tuo te̦ku nuomīdīja ar tām kuoka tupelēm? BW. 12786. viņas dusmās nuomīdījušas labību LP. VII, 292;

2) abdreschen:
piedarbā metiens jau tik tāļu nuomīdīts, ka var nuoņemt salmus Etn. III, 103. Refl. - tiês, beständig trampeln, unruhig sein: kuo tu te tik daudz nuomīdies?

Avots: ME II, 821

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = metiens">pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

pãrkul˜t,

1): pārkul tuos salmus! Pas. X, 564;

2): tu neesi drēbes labi sakūluse; nem, pārkul vēl reiz! Mahlup; ‡

3) (die ganze zum Dreschen ausgebreitete Getreidelage, d. h. einen
metiens) ausdreschen Mahlup; ‡

4) "?": muižu rijās naktīm p. jāiet FBR. III, 107 (aus Dond.); zu pãrkũlējs?

Avots: EH XIII, 203

pêdîgs: ēdit ... pē̦dīgu (gespr. ostle. pādeigu) maltīti! Tdz. 36720. pēdīgais, der schlimmste Kurl. n. BielU., Salis: p. cilvē̦ks, ein sehr schlechter Mensch, ein Taugenichts, ein Dieb Sonnaxt. - pēdīgi,

1): nuo tās malas jāsāk griẽzt metiens, kur pēdīgāk ve̦lk ārā nuo rijas Iw.; ‡

2) sehr, ganz und gar, endgültig:
p. bedraiņš ģīmis (ganz u. gar pockennarbig) Frauenb. p. izgājušas nuo jē̦gas tās meitenes (sind ganz und gar verdorben) Grenzhof n. FBR. XII, 19. dārzs izkalst p. Linden in Kurl. saē̦sts nuo bē̦dām p. ebenda.

Avots: EH XIII, 227

I ritêt: spuole rit Warkl. kad biezs metiens, tad rullis nevar sākt r. Iw. Zur Bed. vgl. auch saritêt 2.

Avots: EH II, 374

sasaldît, tr., gefrieren lassen, machen: Metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldīt Mag. XX, 3, 9. (ziema) apsedza zemi ar baltu palagu... un sāka meklēt, kuo varē̦tu sasaldīt Pas. I, 245.

Avots: ME III, 726

spìndzîgs ² Golg., jäh, heftig: s. sitiens Golg. spindzīgs metiens Austr.; laut: s. truoksnis Golg.; "summend, surrend" Grünwald (mit iñ), Sessw.: spìndzīgas ² mušas Laud. - Adv. spindzîgi "laut; eilig": "vai dzirdi!" spindzīgi (schrill Golg.) iekliedzās . . . meita Saul. III, 68.

Avots: ME III, 998